Es atceros Rīgai-800. Skats no Preses nama augšējiem stāviem, uz palodzes ar tēju/kafiju, logs vaļā, vējiņš pieskaras, skaista mūzika... Fantastisks piedzīvojums. Vēl tagad atceros to fascinējošo sajūtu, ka salūts it kā nāk aizvien tuvāk un tuvāk un nebeidzas...
Ja katrs, kam nav slinkums, daudzstāveņu pagalmos blīkšķina prastas petardes, auro un ārdās līdz rītam, - neatzīstu. Organizētu salūtu dažas reizes gadā nevis Jurkas, Vaļeras, Gošas un visu pārējo pacanu dzimšanas dienā, - nu neredzu iemeslu, kāpēc lai nebūtu. Tā jau cilvēkiem ir maz izklaižu. Par iespējām iet mežā slēpot, pieteikties makramē pulciņā vai izbaudīt katras pieneņpūkas daili es šoreiz neizteikšos. Ir līmenis, zem kura tas viss nenonāk zem izdzīvošanas čaulas.
Skaistos salūtus Vecgada vakarā esam šāvuši paši, kaimiņi arī viens pēc otra, lai kopā ilgāk, - bērniem un pašiem prieciņš, neviens apkārtnes suns tāpēc nav galu dabūjis (esam runājuši, viņu suņiem pofigs, guļ istabā un neklapē ar ausi. Ja kādam būtu reakcija, domātu vai, kur un kā) un beigtas zīlītes pa pagalmu nemētājas. Protams, domājot kur novietot, lai stabili un lai kādā logā netrāpa (un ignorējot uzrakstus "droši bērniem, var turēt rokā").
Par "dzīrēm mēra laikā" un "ir taču alternatīvas" man divējādas sajūtas. Protams, tā ir gaisā izšauta nauda, bet arī koncerti maksā, arī salūtu alternatīvas (dronu šovi, piemēram) nav par velti, un nu nemaz, bet mums te gaisā un zelta gultās izšautas naudas ir tādi miljardi, ka rokas sen nolaidušās. No laba salūta vismaz īslaicīgs prieks, skaistums un atmiņas, no nez kur izplakarētās "naudas ir tik daudz kā nekad" - diemžēl prieka nekāda.
Protams, var iztikt arī bez salūta. Bez visa var iztikt. Arī dzīvot nav obligāti (kā noskaidrojās pēdējos pāris gados).