Tā padomājot - ja šobrīd mani radi un draugi nedzīvotu sabombītajā Ukrainā ar elektrību dažas stundas dienā, bet Krievijā, un būtu aizvesti uz fronti, vai es spētu viņiem nāvi vēlēt? Sacīt, ka "jo vairāk nosals, mazāk būs kam ukraiņus šaut"? Tagad varu, jo tā man ir bezpersoniska ienaidnieka masa, bet, ja nebūtu bezpersoniska?
Vai varētu gaidīt no vācieša 1942.gadā, lai viņš nežēlotu Krievijas sniegos "bez cilvēciskām ērtībām" nosalstošos vāciešus?
TV Doždj ir krievi. Krievijas krievi. Un viņiem ir šī iekšējă dilemma un pretruna - esot pret Putlera režīmu un noziedzīgo karu, viņi nespēj nejust līdzi "saviem maļčikiem". Bet ir karš, un uz diviem beņķiem sēdēt nav pieļaujams. Korosteļovs izpļāpājās. Pateica to, ko skaļi paust nedrīkstēja. Tādējādi smagi iegāza visu kanālu. Ja kāds 1942. gadā būtu paudis līdzjūtību nosalstošajiem vērmahtiešiem, viņu pieliktu pie sienas kā "ārvalstu ağentu". Šodien par to pašu nodarījumu žurnālistu atlaida no darba un liedza apraidi kanālam kā "valsts drošību apdraudošam". Krietni maigāk, man šķiet, ne? Bet piedot un nereağēt nevarēja, jo - ir karš. Un kara laika likumi.
