Vakar, lietainajā dienā pieķēros pie aukstumkambara? kā to pareizi vispār sauc, mūsmājās saka - pieliekamais, pārkrāmēšanas. Visas tās covidlaika un 72 stundu ieteiktās rezerves, kuras tā arī nav līdz šim noderējušas. Termiņi beigušies, ak kungs, tik daudz izmestas paikas manas acis vēl nebija redzējušas... Vēl šodien slikta pašsajūta, neciešu ja jāizmet pārtika. Tukkngs, mierina - nepārdzīvo, tas ir viens milimetrs ko katru dienu veikali izmet, bet tomēr... 
A kāpēc pirkt to, ko neēd? Un kāpēc neapēst to, ko nopirkuši? Man nesaprast.
Visas kovidlaika rezerves sen ir apēstas – no viena gala paņem miltu paku (un man nebija slinkums sakārtot pēc derīguma termiņiem), no otra reizēm pieliek klāt, ja trāpās akcija un laba cena. Makaroni, rīsi, griķi, putraimi, – viss sen noslopēts, pašlaik pat jāsāk domāt vai neieviest kādas rezerves vairāk par vienu lieku paku, jo kartupeļu maz un sīki, ziemai nepietiks.
Kaut kādas tūristu brokastis sen sataisītas mērcēs vai sautējumos. Vienīgais, ko izmetu, ir skolēnu pārtikas paku pelēkie pilngraudu makaroni, kas nevienam negaršo. Pa kriksim iejaucu parastajos kopā ar kaut kādu gaļu, tad tā nemana [bez]garšu, bet pārējo pēc pāris gadiem izpidelēju kompostā. Tie arī vienīgie zaudējumi, un arī tad tā īsti ne mani krājumi.
Ā, vēl ir pāris kastītes pavecu cūkupupu, bet tās pavasarī aizies dārzā, dīgst kā nelabās, neskatoties uz vecumu.
