Ik pa laikam atceros savu parādu/neierakstīto "recenziju".
Tagad liels laiks pagājis, daudz neatceros, bet, tā kā grāmatu tēmā reno pieminēja attiecīgo grāmatu, tad nu gan laiks uzmest īsu savu sajūtu un pārdomu atreferējumu. Un, protams, cienot Tevi, Amālij.
Filma lēnīga, it kā nekas daudz nenotiek. Galvenais varonis pelēka kode - neievērojams, neizskatīgs, vientuļš vīrelītis. Bet aiz viņa ārēji pelēkās, garlaicīgās dzīves patiesībā notiek kas liels un nozīmīgs. Šis cilvēks meklē informāciju par vientuļi mirušiem cilvēkiem, kuru mūža beigās blakus nav bijis tuvinieku vai citu laikabiedru, kuri apliecinātu, ka šie cilvēki ir eksistējuši. It kā anonīmas dzīves, bija cilvēks - nav cilvēka. Neviens neinteresējas, neviens nesēro un neviens neapbedī.
Bet pelēkais vīriņš lasa kopā viņu dzīvju apliecinājumu kripatas un apbedī ar cieņu. Droši vien nevienam to nevajag - jo pašvaldība to var izdarīt arī anonīmi, lēti un ātri. Bet viņš nevar.
Tā ka pelēkais vīriņš patiesībā ir Cilvēks ar lielu dvēseli. Lai gan viņa vientulība liecina par to, ka viņa aiziešana būs identiska visu vientuļo klusajai nozušanai no šīs zemes, filmas notikumi savērpjas tā, ka viņš tomēr ir skāris kādu dvēseli. Finālā man bija jāraud, jo kaut kādā ziņā personiski un arī kā apliecinājums, ka varbūt katra dzīve (un nāve) tomēr ir nozīmīga
