Ar tēva daļu var būt arī tā, ka atklājoties mantojumam, dēli nemaz nepieteicās pie notāra kā mantinieki ja jau nav atteikušies mātei par labu. Un tad nu māte bija vienīgā mantiniece. Būtībā jau skaitās, ka jāuzrāda piesakoties uz mantojumu pārējie zināmie potenciālie mantinieki, bet ja dēli dzīvoja jau atsevišķi, mazmiests, deviņdesmito bardaks. Iespējams māte pati arī nemaz termiņā nepieteicās un turpināja dzīvot un saimniekot un attiecīgi papīrus, ka tā vīra puse viņas, jo citi /dēli/ nebija pieteikušies mantojumam, vispār sakārtoja vien pie pārdošanas vecākajam dēlam.
Uz to tēva daļu tagad neko tur vairs nevar pasākt, vilciens aizgājis.
Par savas mantas pārdošanu, vecākiem nav bērniem jāatskaitās, bet ja var pierādīt, ka tas darīts, lai apietu kādu no mantiniekiem, var tiesāties. Parasti ja grib apiet, formāli pārdod nevis vecāks bērnam, bet caur trešo personu un tad visi gali ūdenī un nekādu apiešanu nepierādīs.