Padomju gadi bija bērnībā, nē, mājās, vismaz bērniem klāt esot, neko tādu nerunāja. Biju gan oktobrēnos, gan pionieros. Tikai vienu atceros, ka reiz vecāki, neko nesakot, nošķobīja degunu, kad par labām mācībām skola uzdāvināja grāmatu par Ļeņina bērnību. Citādāk - nē, nerunāja, rukāja kārtīgi un daudz, mēģināja ko nebūt nopelnīt, izaudzēt dārzā. Blatu nekādu nebija. Tāpat pēc iespējas vadāja mūs, bērnus, uz teātriem un mākslas izstādēm, pirka labākās grāmatas, kas nu bija dabūjamas. Bet nē, sarunās nekas netika pieminēts par pagājušajiem laikiem, nekas viegls arī "laimīgajos ulmaņlaikos" Latvijas laukos nebija, jo īpaši Latgales pierobežā daudzbērnu ģimenēs vai citos tālos nostūros.
Vecāki dzīvoja, strādāja, priecājās, milēja, meklēja labākus celus dzīvē, cik nu iespējams. Bet neskumst itin nemaz atmiņās par tiem stabilitātes laikiem.
