Protams, nejēdzības redzējām. Visu to tuftu avīžu pirmajās lapās redzējām. Pamatiedzīvotāju diskrimināciju, valdības Maskavai d*rsā līšanu un krievu sadzīvisko šovinismu tāpat. Bet man nekad i prātā nenāca, ka kaut ko iespējams ir mainīt, ka Latvija jelkad varētu būt atsevišķa valsts - nu, tas šķita nereāli kā no fantastikas pasaules. Tik globālas pārmaiņas vispār nespēju iedomāties, biju piedzimusi un dzīvoju padomijā kāda nu tā bija, un šķita, ka tā būs mūžigi.
Atceros, es, sīka, reiz pajautāju mātei, vai, ja reiz Latvija ir PSRS iestājusies, būtu iespējams arī izstāties. Jo it kā taču tāda opcija oficiāli PSRS konstitūcijā pastāvēja... Vienkārši tāpat, intereses pēc, bez kādas dziļākas domas. Man atbildēja, ka tā ir tīri deklaratīva lieta, kas reāli nav iespējama, ka nevienai republikai izstāties neļaus, un lai es vispār par to labāk nerunāju.
