Lūk mana artava. Vismaz 40 gadus veca anekdote, viena no pirmajām, ko man stāstīja (kādu 9-11 gadu vecumā) un ko atceros. Šī sanāca tāda garā pasakas versijas, bet dzirdēju, protams, daudz īsākā veidā.
Ir stindzinoši auksta ziemas nakts. Viss sasalis, šķiet, pat tikko izpūsta elpa, nokritīs zemē kā ledus bluķis, un šajā laikā pa mežu cilpo zaķītis. Galīgi pārsalis, drebinās - ļipiņu netīšām kur piesitīs, tā nolūzīs. Tā nu viņš cilpo, cilpo un izcilpo uz meža ceļa, bet tur - tavu brīnumu - kaste pilna ar šņabja pudelēm! Zaķītis priecīgs: "Beidzot sasildīšos!" Tā nu viņš ierauj šļuku. Bet zaķīts maziņš, daudz viņam nevajag, un tas izdzertais nieks jau sanāk par daudz - zaķītis nokrīt blakus kastei.
Joprojām ir ledaini auksta ziemas nakts mežā. Pa to klīst lapsiņa māsiņa tikpat pārsalusi kā zaķītis, neglābj pat krāšņais kažoks. Tā viņa klīst, klīst, līdz uziet to pašu meža ceļu, ko pirms viņas zaķītis, un, protams, ierauga to pašu kasti, pavisam mazliet zaķīša ietukšītu, un pašu zaķīti arī. Lapsiņa priecīga: "Beidzot sasildīšos! Šņabis! Un vēl uzkodas blakus!" Bet lapsiņa arī sāk ar sildīšanos un pārsildās - nokrīt blakus zaķītim.
Joprojām tas pats mežs, tā pati aukstā ziemas nakts. Pa mežu pārsalis steberē vilciņš pelēcītis. Zobs uz zoba nabagam neturas, ķepas ledū. Tā nu viņš stīvām kājām, iet iet, līdz uziet uz tā paša meža ceļa, un atrod to pašu šņabja kasti... Vilciņš priecīgs: "Ūuuu šņabis, ar ko sasildīties, meitenes un vēl uzkodas!" Bet vilciņš pārvērtē savas spējas, ierauj par daudz un krīt blakus zaķītim un lapsiņai.
Un joprojām tā pati nakts, tas pats mežs un pa to slāj lācītis ķepainītis. Iedomājieties to aukstumu, ja pat viņš no sala nezina, kur likties! Un, protams, arī lācītis nonāk uz tā paša meža, kur citi zvēruļi, un ierauga visus, ieskaitot šņabja kasti, kurā vēl daudz palicis. Lācītis priecīgs: "Ooo, šņabis! Meitenes! Uzkodas! un v;el kāds, kam pa purnu sadot!" Bet, lai gan lācītim, lai sasildītos vajag daudz vairāk nekā pārējiem, tomēr ne tik daudz, cik viņam pašam liekas, ka var turēt. Tā nu viņš nokrīt blakus zaķītim, lapsiņai un vilkam.
Pēc kāda laika zaķītis, kurš pirmais atlūza, pirmais arī atmostas. Berzē ar ķepiņām sāpošo galviņu, skatās neizpratnē apkārt un mēģina saprast: "Salu - atceros, kā pa mežu gāju - atceros, kā dzēru - atceros, bet, kā šos trīs gar zemi nogāzu - nekādi nevaru atcerēties!"
