Par to
kāpēc cilvēki šķiras varētu runāt daudz un gari. Manis prāt ir divi iemesli. Apmērām 70% tāpēc, ka viņi mainās un kādi 30% tāpēc, ka nemainās.
Nu es tai ziņā, ka apmērām 30 % sieviešu cer, ka spēs viņu mainīt. Viņš vairs nedzers, es būšu tik jauka un viņš nespēs būt rupjš, nespēlēs azarta spēles, galu galā nemētās pa visu dzīvokli zeķes un tukšās alus bundžas, un tie viņa draugi! - es viņu iepazīstināšu ar pavisam citu vidi. Muļķības, vīrieši nemainās nekad. Pat vairāk, viņi uzskata, ka ja tu viņu tādu esi aprecējusi, tātad tieši tāds priekš tevis ir gana labs.
Par to, ka mainās... Vienkārši, kādu rītu tu pamosties un vairs nevari saprast, kas tas par cilvēku tev blakus un kāda iemesla dēļ tu esi ar viņu kopā. Tev pēkšņi tracina viņā viss kas kādreiz pat likās mīļi un amizanti, tāda sajūta, ka jūs dzīvojāt divās dažādās pasaulēs. Jā, jaunībā bija viss savādāk, kaut kāds dullums, viens bez otra ne soli... Kas nu tagad, pārnāk no mājas, pirmais uz virtuvi, nav runājams, jo noguris; tad noliekas horizontāli uz dīvāna - TV un "tančiki" internetā līdz pusnaktij. Ne mazākās intereses par sievu vai bērniem - nesūdzas, tātad vis ok. Sūdzas, vai tiešām paši netiek ar visu galā. Un tās pāris reizes mēnesī, kad šam uznāk maigošanās noskaņojums... Jau sen zudusi interese, vai tiešām tādam niekam grūti sev kādu drostaliņu atrast? Kaut gan, kurai būtu interese par to alus vēderiņu un divu dienu rugājiem. Nu ja cilvēki mainās. Kaut kur lasīju, ka 7 gadu laikā mainās visas organisma šūnas. Visas. Mainās dzīves apstākļi un tie maina mūs.
Es te par tiem, kas šķirās. Visi pārējie dzīvo laimīgi... vai nelaimīgi. Vai arī jau šķīrušies, vai nav precējušies.
