viedokļi par " Tur lejā"

[reno]

Mani šī tēma uztrauc, jo mazdēls zināmā mērā ir mērķauditorija.
Saksa -Konstantinova viedoklim uzticos


https://www.facebook.com/681113982/posts/pfbid02iD6Cd49G5hPsp1FGGgwroY6WP7SKruWtVRQVMaWRDHnbiwuf4mTBZ1vHGCMuvhg5l/?sfnsn=mo

[Pifs]

TO grāmatu neesmu lasījusi, tik daudz cik I-netā fragmentu un komentāru.
Jaatcerās, ka provokācijas, savādāk nespēju to nodefinēt, būs vienmēr. Tāpēc svarīga ir ģimenes loma audzināšanā. Cik vecāki un vecvecāki gribēs un pratīs ar bērnu runāt un skaidrot, tāds arī būs rezultāts.
Protams, nepieļaujami, ka skolas kalpo kā provokāciju "perēkļi"..

[Amālija]

To grāmatu izlasīju. Vispirms gan nopirku. Jo gribēju zināt, par ko tauta tik ļoti satraucas.
Pēc manām domām, grāmata ir laba. Bet nepretendēju uz patiesību pēdējā instancē. Brīžiem pat iešaujas prātā doma - varbūt esmu ļoti samaitāta? Pašai šķiet, ka tomēr nē.
Grāmata, manuprāt, vairāk ir domāta vecākiem. Tad, kad bērns izrādīs interesi (neviltotu interesi). Tas nenozīmē, ka vecāki apsēdinās sev apkārt bērnus un nu tik lasīs viņiem priekšā. Tam ir jānotiek dabiski. Laikā un vietā. Tad, kad BĒRNS to vēlas.
Grāmatā viss aprakstīts diezgan viegli, bērniem saprotami. Atkārtoju, tas nenozīmē, ka jābūt daiļlasīšanas stundai. Tā ir rokasgrāmata vecākiem - kā atbildēt, ko un kā stāstīt.
Grāmatā ir labi norādīts par "NĒ". Kad jāsaka "NĒ". Un tas ir akmenī cīrsts. Par dīvainajiem, svešajiem pieaugušajiem, ar kuriem par šīm lietām ni un ni.
Grāmatas nobeigumā ir telefoni - kur bērniem zvanīt krīzes situācijās.


Kas, manuprāt, mulsina mūsu pieaugušos? Visticamāk klitora pieminēšana (šķiet, ka vienu reizi), kā arī mātes teiktais par patīkamajām sajūtām.  Un varbūt Ontes. Bet ko darīt, ja tādas personas ir? Un parādās arvien vairāk? Vienkārši pastāstīt par tām.


Tālāk. Grāmatas esamība vecāku rokās nenozīmē, ka VISS ir bērnam jālasa, jāstāsta. Bērnam varbūt uz to mirkli interesē tikai pāris lietas. Kā sēkliņa nokļūst vēderā. Kāpēc Adrītim ir kaut kas cits. Kas karājās zem pinčuka, bet man tāda nav?


Un tagad jautājumi jums.
1. No kā un kad jūs uzzinājāt kā rodas bērni?
2. Ko vecāki jums stāstīja?
3. Vai ar draugiem, klasesbiedriem, sētas bērniem pārrunājāt šīs lietas? Kāda veida bija tās sarunas? Vecākiem par tām stāstījāt?
4. Slepus nemeklējāt mājās grāmatas, bildes, nedalījāties ar informāciju, kuru visbiežāk nesapratāt?
5. Un kurā brīdī sākāt par šīm lietām kautrēties, uzskatīt, ka par to nav jārunā?
6. Vai bijāt (un esat) seksuāli izglītoti? Kur smēlāties informāciju?


P.S. Pazīstu vīriešus, kuriem šķita, ka viņi mirst nost, jo TAS ( ) no rīta bija sacēlies un kaut kas tecēja ārā.
Savukārt, mana mamma domāja, ka viss - viņa noasiņo. Jo nekas nebija stāstīts, ka tā būs.

[Trix]

Viedoklis neatvērās.

Grāmata kā grāmata vecākiem ir OK.
Tas, ka seksuālā "izglītošana" tiek bāzta bērnudārzos un skolās nav OK. (Kā pierādīja jau izņemtie materiāli no skolu programmas – uzsvars bija (ir) uz šo.)
Un nē, es negribu, lai manus bērnus "informē" tādā mērcītē, kura man nav pieņemama. Dzīvajām būtnēm IR divi dzimumi. Viss pārējais ir dabas kļūda. Tādas ir, ir pieņemamas un nav nicināmas, jo cilvēka gars ir būtiskāks par savu apvalku, bet tās nav jāglorificē un jāpadara pārākas par dabiskajam atbilstošajiem cilvēkiem.

Ja ģimenē bērns jautā tad, kad grib zināt, un saņem atbildes tad, kad tās ir nepieciešamas, tas ir labi un pareizi. Kad bērnu seksualizē tad, kad viņu tas neinteresē, tas nav pareizi. Turklāt publiski iztirzājot intīmas lietas. Tas atkal ir otrs grāvis. No pārspīlētas kautrības uz pilnīgu kauna trūkumu, vulgarizējot attiecības līdz līmenim "pačurāt, jo spiediens sakrājies".

Kaunēšanās un ķiķināšana par visu, kas saistīts ar intīmām lietām, nav dabiska, tas ir sociāls fenomens - vieni ķiķinātāji apmāca nākamos. Ar to es damāju gan vecāku–bērnu, gan bērnu–bērnu informācijas pārnesi. Un pret to, ka klasesbiedri iemāca ķiķināt par šim tēmām, zāļu nav.

Tikai tā grāmatas mērķauditorija (vecāki, kuri nejēdz savus bērnus informēt par dabiskām norisēm) par to neinteresēsies. Tie, kas paši saprot, ka bērniem jāstāsta kas ir kas, tie vai nu dabiski runā, vai, apzinoties problēmu, sen ir izdomājuši vai atraduši kā to izdarīt.

Tas, ka tagad klases priekšā bērnam skolotājs (ō, cik ir tādu skolotāju, kas var brīvi runāt par seksu ķiķinošu brnu priekšā?) skaidros, ka ir tāds klitors, sekss ir bauda un cilvēki stājas intīmās attiecībās ar ko vien iegribas, nekādi nenodrošinās to, ka šie bērni pieaugušā vecumā jēgs normāli pastāstīt informāciju saviem bērniem.

[Aste Risks]

Mani šī tēma uztrauc, jo mazdēls zināmā mērā ir mērķauditorija.
Saksa -Konstantinova viedoklim uzticos


https://www.facebook.com/681113982/posts/pfbid02iD6Cd49G5hPsp1FGGgwroY6WP7SKruWtVRQVMaWRDHnbiwuf4mTBZ1vHGCMuvhg5l/?sfnsn=mo

"Saturs šobrīd nav pieejams
Tā notiek gadījumos, ja satura īpašnieks ir dalījies ar to tikai ar nelielu cilvēku grupu, mainījis tā auditorijas iestatījumus vai ir to izdzēsis."

[tuk]

Piekrītu Trix.
Ja vēl padomijā augušie ar lozungu par seksa neesamību mulsa ar saviem bērniem runāt par seksu, tad šodienas vecāki jau brīvi spēj runāt par to.
Man arī nav bijusi vajadzība pēc kādas divdomīgas bērnu grāmatas, visu var kopā ar bērniem izpētīt normālās enciklopēdijās, kas penis, kas vagīna un kas un kā un kāpēc. To tiešām labāk laicīgi un pakāpeniski apgūt ģimenē, nevis no sarkstošas un bālējošas skolotājas klases priekšā.


Saistībā ar to skolotājiem izstādāto materiālu. Lasīju vai dzirdēju speciālistes skaidrojumu, ka ar to seksuālo disfunkciju esot 1%.


Nu ir arī retās autoimūnās slimības, manā paziņu lokā arī tāds bērns, kuru grūti ārstēt, jo ne pieredzes, ne pētījumu. Tad ko, no mazām dienām programmēsim visus bērnus, ko darīsi, ja šī pasaulē reti sastopamā kaite skars tieši tevi? Jo tā pasaulē mēdz notikt, reti, bet mēdz. 

[Mangusts]

Un tagad jautājumi jums.1. No kā un kad jūs uzzinājāt kā rodas bērni?2. Ko vecāki jums stāstīja?3. Vai ar draugiem, klasesbiedriem, sētas bērniem pārrunājāt šīs lietas? Kāda veida bija tās sarunas? Vecākiem par tām stāstījāt?4. Slepus nemeklējāt mājās grāmatas, bildes, nedalījāties ar informāciju, kuru visbiežāk nesapratāt?5. Un kurā brīdī sākāt par šīm lietām kautrēties, uzskatīt, ka par to nav jārunā?6. Vai bijāt (un esat) seksuāli izglītoti? Kur smēlāties informāciju?

1. Salīdzinoši diezgan vēlu, bet mirkli  nepiefiksēju
2. Pusaudžu gados piespēlēja kaut kādu literatūru, kāda nu bija padlaikos. Bet maza es vispār  neesot interesējusies, pat, kad uzradās brālis.
3. Nē
4. Nē
5. Neesmu droša, ka tāds brīdis bijis.
6. Līdz vidusskolai naivuma kalngals, bet kaut kad augstskolā sapratu, ka vismaz teoriju pārzinu daudz labāk, nekā daža laba precētā draudzene.

[Trix]

1. No kā un kad jūs uzzinājāt kā rodas bērni?
Neatceros, vai no mammas (pareizi, bet virspusēji) vai no kaimiņu dzērāju sīkajiem (sīkumos, vulgāri, bet neprecīzi – šie teica, ka vīrietis savu p.. iebāž sievietei TUR un iečurā, bet tam es neticēju, jo likās, ka čura ir netīra un tā nevar būt ). Par atrašanu kāpostos mēs ģimenē pasmējāmies, bet tas man netika stāstīts nopietni, vecmāmiņa tā ar joku aizlocījās no jautājumiem - stārķis nes, [un vairāk neko es tev nestāstīšu, izaugsi – uzzināsi]. Savu spēju robežās mamma mēģināja stāstīt, bet es maz jautāju, visu pati secināju (visās jomās).

2. Ko vecāki jums stāstīja?
Sk. iepriekšējo. Aptuvenu principu, bet ne dataļās. Par mēnešreizēm izstāstīja, vēlāk, kad pateicu, ka krāsojas, sataisīja paraugam vates ieliktni marlītē (pakešu vēl nebija), pastāstīja ko un kā, bet ne pārāk smalki. T.i., kā mācēja, tā palīdzēja ar visu savu kautrību, kaut arī ne sīkumos un ne daudz. Kaut kā jutu, ka nevajag prasīt, jo tas mammai sagādā diskomportu. Ar tēti neatceros, ka būtu runājuši.

3. Vai ar draugiem, klasesbiedriem, sētas bērniem pārrunājāt šīs lietas? Kāda veida bija tās sarunas? Vecākiem par tām stāstījāt?
Ar kaimiņu meitenēm dakterus spēlējām, ko protams, nevienam nestāstījām. Draugiem un klasesbiedriem? Ar draudzenēm, bet tas jau bija tajā vecumā, kurš ir tālu aiz pašlaik plānotā apmācības vecuma. Un arī tad vairāk par sapņiem (kā man tas puisis patīk, un kā gribētos klases vakarā padejot).

4. Slepus nemeklējāt mājās grāmatas, bildes, nedalījāties ar informāciju, kuru visbiežāk nesapratāt?
Zālīša "Mīlestības vārdā" bija aplikta ar papīra vāciņu un augšējā plauktā, bet pieejama. Ticamākais, lai vecmāmiņu nešokētu. Lasīju, kad biju mājās viena, negāju mammai nestāstīju, ka ņemu un lasu, nezināju, vai man bija atstāts atrašanai vai tomēr noslēpts. Tur nekā neskaidra nebija. (Kāpēc vispār jautājuma uzstādījums, ka "visbiežāk nesapratāt"? Kas tur ko nesaprast?). Vēl kaut ko no draudzenes paņēmu (Atklāti par laulības dzīvi un vēl kaut ko). Medicīnas enciklopēdiju izstudēju (ne tikai par dzimumorgāniem, bet par visu, kas trāpījās acīs un ienāca prātā). Tas ap 13–14 gadiem. Ā, par anālo seksu gan uzzināju jau pieaugušā vecumā no pornofilmām – ar draugiem vienā tusiņā iesmējām par vācu filmu par klaunu un jaunkundzi. Vai man tas būtu jāzina bērnībā? Nu ļooooti šaubos. Lesbietes bija Zālīša grāmatā. Arī nedomāju, ka man 5-12 gadu vecumā būtu jāzina, ka sekss ir viena dzimuma personām. Sekss vispār ir divu personu iekšējā lieta, un apkārtējiem nav īpaši jāzina, ka tas viņiem ir.

5. Un kurā brīdī sākāt par šīm lietām kautrēties, uzskatīt, ka par to nav jārunā?
Nevienā. Kautrējās mana mamma, bet kā mācēja, tā runāja. Meitenes kautrība un uzskats, ka par intīmām lietām uz sētas (soctīklos) raksta tikai zempierīšu ļautiņi neskaitās kautrēšanās no seksa vai par seksu. Kopš pieauguša vecuma man nav problēmu runāt par šādām tēmām, kopš ļoti pieauguša vecuma (pēc 35) vispār nekādas aiztures. Ar puikām runāju par visu, kas viņus interesē. Ķiķināšanu nes no skolas. Kad piefiksēju, tad parasti pabrīnos, kas tik smieklīgs ir divu cilvēku mīlestībā un intīmās attiecībās. Tad kaut kā tā ķiķināšana apsīkst.

6. Vai bijāt (un esat) seksuāli izglītoti? Kur smēlāties informāciju?
HVZ. It kā domāju, ka esmu. Grāmatas, 80. gadu beigās Lasmanes raidījumi (nepatika. Likās, ka viņa pati nenormāli kautrējas un muļļā jautājumus kā ar baltiem cimdiem), prakse, medicīniskā literatūra, pornofilmas (jā, jā, ļoti noderīga informācija, kas ļoti labi izskaidro, no kurienes daļai vīriešu ir tādi paradumi seksā, līdz ar to būtu izskaužamas kā suga, atstājot tikai medicīniskiem nolūkiem).

Lai nu kas, bet tagad informācija ir pieejama. Problēma ir tā, ka pašlaik ir praktiski nemanāms tas slānītis, kas bija Zālītim – par mīlestību, cieņu vienam pret otru, bet ir pamanāms tehniskais (kā un kur iespraust, kā apmierināties un kā tehniski apmierināt otru, aizmirstot, ka sekss, īpaši sievietei, sākas galvā nevis starp kājām) un vulgārais slānis, tajā skaitā pilni mediji ar "zibinātajiem pupiņiem", "slaveno lesbiešu pāri" un pārējo drazu. Un šajās jaunajās grāmatās (pirkusi neesmu, esmu redzējusi lappuses pārpublicētas) es neatrodu to garīgo slāni, kuram būtu jābūt attiecībās. Nav par mīlestību (kas vainagojas ar seksu kā intīmāko izpausmi), ir par seksu, kas var arī tuvu nestāvēt mīlestībai. Mēs kaut kā ejam atpakaļ uz dzīvniecisko un prasto. 

[kvadra]

Lai nu kas, bet tagad informācija ir pieejama. Problēma ir tā, ka pašlaik ir praktiski nemanāms tas slānītis, kas bija Zālītim – par mīlestību, cieņu vienam pret otru, bet ir pamanāms tehniskais (kā un kur iespraust, kā apmierināties un kā tehniski apmierināt otru, aizmirstot, ka sekss, īpaši sievietei, sākas galvā nevis starp kājām) un vulgārais slānis, tajā skaitā pilni mediji ar "zibinātajiem pupiņiem", "slaveno lesbiešu pāri" un pārējo drazu. Un šajās jaunajās grāmatās (pirkusi neesmu, esmu redzējusi lappuses pārpublicētas) es neatrodu to garīgo slāni, kuram būtu jābūt attiecībās. Nav par mīlestību (kas vainagojas ar seksu kā intīmāko izpausmi), ir par seksu, kas var arī tuvu nestāvēt mīlestībai. Mēs kaut kā ejam atpakaļ uz dzīvniecisko un prasto. 

Trix izteica to. ko es domāju un nespēju pietiekami sakarīgi noformulēt.
Informācijas par tehnisko pusi vai, pareizāk sakot, uzbāzīgas skandēšanas no katra gludekļa, ir pārpārēm, daudz par daudz, sevišķi agrīnam vecumam. Ko audzinām - trusīšu paaudzi, kam uz ātro vārturūmē nodricelēties ir vienkāršāk kā roku paspiest? NAV jāsludina skolā par pidarībām, transgenderiem, klitoriem un "patīkamām sajūtām", bet par intimitāti, par mīlestību, tuvību, par ATBILDĪBU.

[tuk]

Kāda tam nozīme, kur, kad, kā mūsu totalitārismā augusī paaudze uzzināja par seksu, mūsu bērni un nu jau mazbērni, cerams, to uzzina ģimenē.
Mums mājās intīmas tēmas nebija nekāds tabu. Bija gan radi kuriem dzima mazuļi, gan mājmīluļi mēdza vairoties, viss dabiski ar izrietošām sarunām saistībā ar dzīvi.
Un mētelīšu virinātāji skolas krūmos arī palīdzēja izglītoties vīriešu anatomijā un visādu seksuālo dīvainīšu pasaulē. 

[Trix]

informāciju, kuru visbiežāk nesapratāt?

Par šo man arī ir kas sakāms, lai arī domāts, droši vien bija citā rakursā.
 
Kaut kad jau rakstīju par 1974. gada leļļu teātra izrādes "Šveiks" dziesmām, kuras bija totāli klaji seksuālas, taču tik aizpuķotas, ka naivākam personāžam bez konkrētajām zināšanām neuztveramas kā seksuālas. "Un zied man tava roze plaukstā/ Un tevī ziedu es tāpat". Es savos 5–6 gados, kad klausījos, nu nemaz un galīgi to neuztvēru kā dzimumakta atspoguļojumu, kaut arī lasījusi jau biju diezgan daudz, un ne tikai "Lellīte Lolīte". Dziesma par mīlestību, dvēseļu saderību un salīdzinājums ar sievieti kā rozi. Nu kā tad vēl viņš var ziedēt viņā, ja ne ar mīlestību sirdī? – jo par to, ka princis apprecēja iemīļoto meiteni/bārenīti/princesi, mīlēja un dzīvoja laimīgi es biju izlasījusi jau ne vienu vien duci grāmatu.

Un vai man bija jāsaprot, ka domāts kā viņš viņai ievadīja un kā viņa viņam kādā pozā un cik veidos?... Labi, neizplūdīšu. Par to, ka "puika dzims pēc Šveika šnites" man lielos vilcienos bija pilnīgi skaidrs tāpat kā par princesēm un "ilgi un laimīgi" – no mīlestības un mīlēšanās rodas bērni, bet seksa detaļas man bija totāli neinteresējošas. Ja bērns apkārtni vēl neuztver caur seksualitātes prizmu, viņam tas nav jābāž ar varu galvā. Organisms attīstīsies, interese radīsies, vispārēja sapratne par to, no kurienes rodas bērni, būs ielikta tad, kad par to būs bijušas atbildes uz trīsgadnieka, četrgadnieka jautājumiem.

Otrs par šo pašu tēmu. Es lasīju daudz, agri, un visu, kas nāca pretī. Bērnu grāmatas ātri izlasījās, un pārgāju uz romāniem un pārējo pieaugušo literatūru. Tajā skaitā Apdaika "Trusi, bēdz!", kur aptuvens fragments bija "Trusis mēģināja viņu paņemt no mugurpuses, bet viņa viņu atgrūda, – ko tu no tās savas m... esi samācījies!". Lasīju ap gadiem diez vai vairāk par 14-15. Da kāda suņa pēc man būtu bijis jāsaprot, ka domāts anālais sekss? Pieņēmu, ka poza no aizmugures parastā, mazliet pabrīnījos par dāmas aizspriedumainību, bet, ja godīgi, tas nekādi neiespaidoja manu pusaudža attīstību, ja nu vienīgi tikai pozitīvi, nedodot absolūti lieku informāciju sīkajam, kuram tā vēl gadus 5 būs liekāka par lieku – ka mēdz būt arī šāds (nebūt ne pārāk veselīgs) seksa veids.

Ne viss ir jāliek priekšā nenobriedušām smadzenēm klajā tekstā. (Protams, sazvērestības teoriju par sabiedrības seksualizēšanu, iznīcinot morāles vērtības, lai pi$as un nedomā par politiku, šoreiz nepieminēšu, lai arī gribas... ). Galu galā neviens nemāca integrāļus, matricas un lignīna ķīmisko formulu bērnudārzā.

[Amālija]

Iegāju Rozes grāmatnīcā pēc Saulesbrāļiem. Nogāju pie grāmatām bērniem. Blakus Tur lejā ir grāmatas: Kas jāzina meitenēm; Kas zēniem. Papētīju. Par masturbāciju daudz plašāk un sajūtīgāk.
Varbūt kļūda (un es arī domāju, ka kļūda), ka Tur lejā laikam bija obligātā literatūra b/d.

[tuk]

Vēl tā padomāju, no otras puses... Lai ko kāds no malas censtos ieborēt, viss atkarīgs no vecāku attiecībām ar saviem bērniem, cik atklātas un uzticības pilnas tās ir. Ar to seksualizāciju līdzīgi kā ar to komunismu, lai kā borēja, tā arī neko mums neieborēja, ģimenē bija citi uzskati, cita pieredze, citas sarunas.

[Trix]

Tikai viena nianse – pa sūdiem laipojot, tīras kājas nesaglabāsi, lai cik labi būtu izaudzināts un lai cik ideālas attiecības būtu ar vecākiem. .

[tuk]

Sūdi, tādi vai citādi, visos laikos bijuši. Neviena paaudze bez kādiem sū nav augusi... Ir kam līp pie kājām, ir kam nelīp.