Piederības izjūta

[LVSNor]

Kas tad īsti ir piederības izjūta? Tāpat kā ēdiens un pajumte, arī piederība ir cilvēka pamatvajadzība. Tā simbolizē saikni ar noteiktiem cilvēkiem vai vietu. Nedrošības vidē (lasi: pandēmijas skartā pasaulē) darbinieku piederības izjūta var būt pat teju vienīgais enkurs, kas satur organizāciju kopā kā vienotu veselumu. Un arī otrādi – daudziem no mums mūsu saikne ar savu darbu un kolēģiem ir bijusi kā patvērums vai drošības izjūtas nesējs.
Mēs visi zinām, kāda ir sajūta piederēt noteiktai grupai vai iekļauties tajā – sajūta, ka esi “savējais”, kas atbilst mūsu pamatvajadzībai veidot un uzturēt spēcīgas, stabilas savstarpējās attiecības ar citiem.
Un tieši šī spēcīgā fundamenta dēļ piederība ir cieši saistīta arī ar iesaisti darba vidē. Saskaņā ar iepriekš minēto pētījumu tikai 20% darbinieku, kuri uzskata, ka viņi nav piederīgi organizācijai, ir iesaistīti darbā salīdzinājumā ar 91% to darbinieku, kas jūtas piederīgi. Piederības izjūta ne tikai apmierina darbinieku pamatvajadzības; tā iedvesmo darīt darbu labāk un veicina uzņēmējdarbības rezultātus.

http://www.eiropersonals.lv/aktualitates/2021/02/11/piederibas-izjuta-2021-gada-personalvadibas-specialistu-rupju-berns
Piederības sajūta rodas sociālās grupās, kur ir iniciatīvas bagāti cilvēki, kas rūpējas, lai nebūtu ši atstumtība, lai grupas dalībnieki nenodarboties ar atstumšanu, kas kompensē viņiem vien zināmus dzīves trūkumus  

[LVSNor]

https://www.mammamuntetiem.lv/gimene-un-attiecibas/attiecibas-gimene/39283/noderigi-ikvienam-vecakam-berna-pamatvajadzibas-un-likumi-kas-palidzes-bernu-disciplinet-bez-vardarbibas?
Kādas ir bērna pamatvajadzības?

• Būt fiziski aprūpētam.
• Būt drošībā un justies drošam par pasauli.
• Ticēt un  uzticēties aprūpētājam (mammai, tētim, vecvecākiem, audzinātājai, skolotājai, trenerim u.c.).
• Lai tiktu akceptēta bērna autonomija.
• Beznosacījuma pieņemšana (justies mīlētam arī tad, ja uzvedība kādā brīdī neatbilst gaidītajam).
• Pozitīva atgriezeniskā saite no apkārtējiem.
• Bērna emociju pieņemšana.
• Izturēšanās pret bērnu ar cieņu.

Likumi, kas jāievēro, lai disciplinēšana izdotos

• Vecākiem jābūt konsekventiem. Ja ieviešam kādus noteikumus, tiem jādarbojas vienmēr. Un svarīgi, lai to ievēro abi vecāki.
• Noteikumi ir jāizstāsta. Vecāki mēdz no bērna gaidīt kādas darbības vai reakcijas, ko uzskata par pašsaprotamām. Taču ne vienmēr lietas, kas ir pašsaprotamas pieaugušajam, tādas ir arī bērnam.
• Pieaugušais ir rīcības paraugs. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst prasīt lietas un darbības, ko paši vecāki nav gatavi ievērot.
• Ieteicams apbalvot bērna pozitīvo uzvedību. Tātad - slavēt bērnu par to, kas sanāk, nevis kritizēt par to, kas neizdodas.
• Sniegt atbalstu, kad bērns mēģina un dara.
• Akceptēt emocijas, mierinot bērnu, kad tas nepieciešams. Emocijas ir normāla ikviena cilvēka reakcija uz notiekošo. Arī bērns drīkst būt dusmīgs, vīlies, apbēdināts. Bet bērnam vēl nav pietiekamas izpratnes un iemaņu, kā emocijas kontrolēt. Tādēļ bērnam nepieciešams palīdzēt, paņemot klēpī, parunājot, ļaujot nomierināties. Svarīgi, lai bērns emocijās nedara pāri sev un apkārtējiem.
• Regulāri veltīt bērnam nedalītu uzmanību, darot lietas, ko izvēlas bērns, jo laiks ir vērtīgākā lieta, ko varam dot savam bērnam.
• Jāuzticas bērnam, ka viņš ir pietiekami saprātīgs savam vecumam.
• Bērns uzticēsies atsaucīgam pieaugušajam.

Ko darīt bērna nevēlamās uzvedības novēršanai. Pozitīvas disciplinēšanas metodes

• Apmierināt bērns pamatvajadzības.
• Uzmanības novēršana. Metode, kas strādā gan ar lieliem, gan maziem.
• Sagatavošana jaunajai stresa situācijai. Ja tuvojas kāds pasākums, notikums vai pārmaiņas, kas bērnam var izraisīt satraukumu (gan pozitīvu, gan negatīvu), svarīgi par to ar bērnu godīgi runāt atbilstoši vecumam. 
• Dot skaidras norādes, ko sagaidām no bērna.
• Nekad bērnam nemelot.
• Slavēt bērnu par labu uzvedību, labiem darbiem.
• Biežāk uzsvērt vēlamo pozitīvo rīcību. Retāk norādīt uz to, ko darīt nevajag.
• Ignorēt nevēlamo uzvedību.
• Nevēlamas rīcības gadījumā teikt skaidru un nepārprotamu "STOP".
• Pārtraukuma metode (bērns mierīgi pasēž uz krēsla vai dodas uz savu istabu).
• Izmanto, ja bērns pārkāpj noteikumus, par ko iepriekš bijis informēts. Metodes galvenais mērķis - ļaut bērnam nomierināties.

Es pats esmu padomju bērnudārza bērns un neganti izlutināts