Sakarā ar šeit nesen izvērstu diskusiju man aizķērās prātā doma, ka ļoti maz un reti gadās tādi svētki, kurus kāds cits nav sabojājis. Kā es to domāju - nāk jauna vara un apspļauda visu, kas iepriekš bijis. Un labi, ja sanāk 2 paaudzēm par svētkiem no sirds papriecāties.
Cilvēkiem prāti mulst gudrojot, vai apsveikuma saņēmējs priecāsies, vai laidīs ar dāvanu pa ķobi dāvinātājam.
Kādi Ziemassvētki!? Ir Jaungads. Ā, tagad atkal Ziemassvētki?
Kādas Lieldienas !? Ir darbaļaužu solidaritātes diena! Ā, atkal ir Lieldienas.....
Kāds 8.marts ?! Ir Valentīndiena!
Un visu laiku iepriekšējie tiek ar zemi nolīdzināti. Jo piesien pagānismu, tad pesteļus, tad aizlienētu amerikānismu un ko tik visu vēl ne.
Vai nav pienācis laiks beidzot aizvērt muti un ļaut katram priecāties par savu? Jo man vairs svētku nav. Nav un basta, visi apspļaudīti un neatzīti.