pagātnes mošķi

[Amālija]

Aizdomājos par pagātnes rēgiem, kļūdām, riebeklībām (tīšām, netīšām). Dažreiz, kad ir ne īpaši spožs dvēseles stāvoklis, atmiņā (un acu priekšā) uzaust daudzas nelabas lietas, kas darītas/piedzīvotas dzīves laikā. Un nevis tas, ko citi man darījuši, bet kā es pati esmu izpaudusies. Kā tādi tarakāni lien laukā.
Un tad es domāju - kas bijis, bijis. Nožēloju. Bet ko šie turpina periodiski iznirt? Un ja es pati ap saviem tarakāniem riņķoju, tad ko dara un atminas citi?
Aizdomājos par cietumniekiem, kuri izcietuši sodu par izdarīto. Bet viņiem tā šlepe velkas līdzi? Vai nevelkas? Vai pofig?

[Minne]

Diez vai citi velta laiku, tā baigi domājot par mums 

[Amālija]

Vai Tu par citiem nedomā nemaz? Un neatceries viņu izgājienus? Un nav viedokļa pēc tiem par viņiem?

[lumbergs]

Tas vēl nav viss. Citi atceras pat to, kas nav bijis. Un dažreiz kādas lietas, kurām neesam pievērsuši uzmanību, bet tajā otrajā cilvēkā tas kko dziļi skāris vai nospiedies. Un rezonējis. Par tām lietām, ar kurām nelepojos- ir labi cilvēki,kas neļauj aizmirst  . Bet es cīnos, diezgan varonīgi ar savu beizizmēra vainas apziņu. Ir šādi tādi paņēmieni atstrādāti.

[tuk]

Ja pats apzinies ka rīkojies dranķīgi, vai tik grūti tiem cilvēkiem atvainoties? Varbūt tad tie murgi pārstās arī pašu vajāt, ja tiks saņemta piedošana...

[Amālija]

Dažreiz tas, ka bija draņķīgi, atklājas laika gaitā. Manuprāt, 80% nejaucību tiek pastrādāts bez ļauna nodoma. Tikai - kā pēc tam izkārtojas.
Par piedošanu. Knifs jau tajā, ka pats sev nespēj piedot. Ka esi bijis tāds.
Tas laikam lumberga minētais vainas apziņas latvānis.

[Trix]

Ja pats apzinies ka rīkojies dranķīgi, vai tik grūti tiem cilvēkiem atvainoties?

Sameklēt cilvēku, kuru tu aiz neuzmanības pirms 30 gadiem autobusā pagrūdi un uzgāzi viņa kafiju uz paša baltā krekla?
Bērnībā uzdāvināji draudzenei stulbu dāvanu, kas viņai nepatika? Tagad atvainoties? Kad 40 gadus neesat satikuās?
Kam atvainoties, kad jaunībā aiz kautrības nepacēli garāmgājēja nokritušo šalli, jo bija kauns ar svešu cilvēku runāt?
Utt.

Bet tas viss lien un lien. Katru reizi, kad nopērc Narvesena kafiju, redzi dāvināto priekšmetu un uzliec šalli.

[kvadra]

Nu es nez... Gremzties par tādiem seniem niekiem, ko, visticamāk, pats abižotais jau sen aizmirsis? 
Saprastu vēl, ja par kādām nopietnākām lietām, kādu pastrādātu tiešām cūcību. Ja iespējams izrunāties, atvainoties, nolīdzināt kkā, to vērts izdarīt. Ja vairs ne, nu tad neko, izdarām secinājumus, mācāmies no savām kļūdām un dzīvojam tālāk.


Tā man laikam ir laba priekš sevis īpašība, ka atstāju pagātni pagātnē un necepos par to, kas vairs nav maināms. Kaut, protams, ir pagātnē lietas, ar kurām galīgi nelepojos un kuras ar šodienas prātu un pieredzi darītu citādi...

[Amālija]

Trix minētie senie nieki bija tikai piemērs. Es vismaz tā sapratu. Un jā, kas vienam nieki, citam pasaules gals.

[kvadra]

Es laikam uz vecumu    sāku uz šīm "vainas" lietām skatīties aizvien filozofiskāk. Neviens nav nekļūdīgs, katrs veic savu attīstības ceļu. Un neviens mēs nezinām, kāpēc tas otrs cilvēks tajā brīdī izdarījis tieši tā un kāpēc vispār mums ceļā trāpījies. Varbūt mums to vajadzēja kā kādu mācību. Tā teikt, visi šajā pasaulē esam aktieri, kas izpilda kādu lomu   
Un piedot sev ir ne mazāk svarīgi, kā piedot citiem...

[Spārka]

Man vairāk no atmiņas "izlien" bezgala seni neveiklu situāciju, dīvainu vai aplamu izteikumu, kļūmju un tamlīdzīgi sīkum-mošķi. Tiem vispār nebūtu ko tupēt zemapziņā.
Savukārt tādas lietas, ar ko būtu jāiet uz grēksūdzi vai pie psihoterapeita, mani neko īpaši neapgrūtina. Varbūt tur kāds aizsargkupols uzlicies

[tuk]

Sameklēt cilvēku, kuru tu aiz neuzmanības pirms 30 gadiem autobusā pagrūdi un uzgāzi viņa kafiju uz paša baltā krekla?
Bērnībā uzdāvināji draudzenei stulbu dāvanu, kas viņai nepatika? Tagad atvainoties? Kad 40 gadus neesat satikuās?
Kam atvainoties, kad jaunībā aiz kautrības nepacēli garāmgājēja nokritušo šalli, jo bija kauns ar svešu cilvēku runāt?
Utt.

Bet tas viss lien un lien. Katru reizi, kad nopērc Narvesena kafiju, redzi dāvināto priekšmetu un uzliec šalli.

Nū... nezinu gan... mani sirdsapziņa varētu grauzt par kādu apzināti paveiktu riebeklību, bet par nejaušu misēkli... Nē, nekas tāds man nelien un nelien. 

[Bobs]

es mēdzu lūgt piedošanu TTA. Palīdz.

[Bobs]

šinī sakarā iedomājos, kā būtu, ja dzīvi būtu nodzivojis ar tagadējo saprātu un attieksmi. Tas būtu tik nenormāli pareizi, varbūt būtu baigi kaut ko sasniedzis vairāk.. Bet visādi citādi, .. es atceros tos crazy laikus un izdarības, un tā ir mana bagātība (viena no tās formām). Jā, protams, kāds ir cietis no tā, arī es esmu cietis no citiem, bet kā nu bez tā..

[Amālija]

Nu, man nenormāli pareizi nebūtu. Jo vienkārši neesmu nenormāli pareizā. Bet nevar jau zināt kā tas ietekmētu kopainu. Varbūt vēl dziļāk purvā (kusls mierinājums).
Par daudzām labām lietām savā dzīvē - tas varētu nebūt mans nopelns.