...tad tu saproti, ka kļūsti vecs.
Bērnībā lasīju visu, ko varēju atrast, tajā skaitā Jaunsudrabiņu, Blaumani, Zeiboltu Jēkabu un ko tik vēl ne. Novērtēju, ka valoda ir mainījusies, vārdi, kas agrāk (pirms 100 gadiem) nozīmēja vienu, jau manā laikā bija ar citu nozīmi. Kaut tā pati olnīca, ko reāli neviens piebraucamā ceļa nozīmē vairs nelietoja.
Tomēr tie vārdi, kas tika lietoti ap gadiem piecdesmitajiem, to pašu nozīmēja arī ap gadiem septiņdesmitajiem un deviņdesmitajiem. Tagad tehnikas attīstība ir straujāka, līdz ar to arī straujāk mainās funkcijas.
Sāku pieķert, ka ikdienā lietotie vārdi vairs neatbilst realitātei. Pasaku un pašai smieklīgi, stāstu puikām, kāpēc tāds vārds radies.
Noraut ūdeni podā – kad skalojamā kaste bija zem griestiem un striķītis blakus karājās. Vispār pati pamanu, ka es pāreju uz "nolaid ūdeni".
Pacelt un nolikt klausuli – kad klausule no telefona aparāta bija paceļama.
Aizgriezt ūdeni – izlietnē krāni jau pasen ir ar paceļamu, nevis griežamu rokturi (ir pasaulē, protams, arī grozāmie, bet mums tādi ir tikai noslēgkrāni).
Nogriez vai aizgriez gāzi – tas mums vēl ir atbilstoši nozīmei. Nez, kā saka elektrisko plīšu lietotāji? Izslēdz plīti?
Pagriez skaļāk – nu jau sen jāsaka "paspied skaļāk".
Nezinu, varbūt tie, kam tagad ap 20, "vecos" apzīmējumus nelieto? Viņi "Klausuli nepaceļ"?
Manā bērnībā gan bija arī lokālie ģimenes apzīmējumi, piemēram, netīrajai veļai manos pirmajos dzīves gados stāvēja koka muca. Ar laiku, protams, muca tika aizvietota ar plastmasas veļas grozu, bet "iemet mucā", šķiet, tika lietots vismaz līdz manai aiziešanai studēt.
Kaut kā aizdomājos par valodas objektu mainības nesakritību ar valodas mainīšanos.
Bet tajā pašā laikā ar varu uzspiestie jaunradītie jēdzieni šķiet kropli bez gala. Nez, vaina tizlā "padevējgliemeža" ieviesējos, vai manā cietajā paurī, kur "šneks" ir uz palikšanu?
