Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: kvadra 2024. gada 06. augusts, 10:34:10
-
Šis sarunas pavediens no vakardienas čata man šķita tēmas vērts.
Laimīgā bērnība? :n-: Ļoti nevēlos reinkarnējoties (kurš nu tam tic, kurš ne ;) ) atkal pārdzīvot bērnību, kad tevi dricelē un pamāca visi, kam vien nav slinkums, un tu tur neko nevari padarīt, jo esi nepatstāvīgs, materiāli atkarīgs un bez balstiesībām. Un tādu tevi ieliek skolā=cietumā uz gariem 11 gadiem... Laimīgākais laiks bija vasaras brīvlaiks, kad savos padsmit gados piestrādāju darbu, kas man ļoti, ļoti patika, bet tam diemžēl vienmēr sekoja neizbēgamais 1.septembris ar nākamo ieslodzījuma termiņu uz 9 mēnešiem. Un, nē, man nekad nav bijušas problēmas ar mācībām, es staigāju pa olimpiādēm un pabeidzu skolu ar ļoti labu atestātu. Bet vēl šodien atceros to fantastisko brīvlaišanas laimes sajūtu, beidzot skolu.
Laimīgā jaunība? Noteikti laimīgāka kā bērnība, jo man bija darbs un sava nauda, un, attiecīgi, patstāvība. Bija studijas. Bija attiecības, bija kāzas. Bet jaunība ir smags laiks ar daudzām atbildīgām izvēlēm, no kurām atkarīga tālākā dzīve. Tāds smags skaistums un smags laimīgums ar daudziem darbības vārdiem vajadzības izteiksmē - JĀdara, JĀdara, vajag, vajag...
Tagad jūtos, ka dzīvoju sev. Man, paldies Dievam, pietiek gan veselības, gan iespēju nopelnīt samērīgiem saviem gribuļiem. Skaists un laimīgs laiks. Ja tik vēl gadus varētu apturēt :mrgr:
-
Bībelē ir teikts, ka ceļš pie Dieva ved caur daudzām ciešanām. Tur laikam taisnība. Vai ciešanas ir skaistas? Vai varētu ieraudzīt skaisto, ja nebūtu ciešanu? Un kas vispār ir laime - process vai rezultāts?
-
Bībelē ir teikts, ka ceļš pie Dieva ved caur daudzām ciešanām. Tur laikam taisnība. Vai ciešanas ir skaistas? Vai varētu ieraudzīt skaisto, ja nebūtu ciešanu? Un kas vispār ir laime - process vai rezultāts?
IMHO laime = process, kas sastāv no daudzām mazām laimītēm, katru dienu katru stundu... piem. es - paspēju gan jūrā izpeldēties (Saulkrastos fantastisks ūdens)i, gan basīti noskatīties, gan ...nu trāpīju tieši mērķī :blushing: , karoč 3x laime!!
ciešanas... laikam ir tāpēc, lai mēs cienītu to, ko tāpēc iegūstam - ciešam no skolas, iegūstam izglītību, ciešat dzemdību sāpes - iegūstat bērnu... nu kaukā tā...
-
Laimīgākais laiks man laikam tomēr bērnība, pirmsskolas bērnība. Pusaudža gadi pārāk dulli bija. Pēc tam atbildības laiki sākās.
Neviļus iznāk, ka man laime nozīmē bezrūpību.
-
Ceļam pie Dieva jāved caur ciešanām, citādi neviens Dieviņu nemeklētu, visi dzīvotu laimīgi tāpat. :D
(Nazis nevar pats sev iegriezt. Nīče)
Joprojām laimīgākais laiks – pirms skolas trīs vasaras pa mēnesim laukos pie vecmāmiņas. Praktiski pilnīga brīvība (nelīst vircas bedrē, neēst kodinātos graudus, neiet aiz kalna un nebāzties pie ķēdes suņa ir normāli noteikumi, nevis ierobežojumi :D ), lopiņi, dārzs, pļava, ogas, bēniņi, siena šķūnis, ratnīca... Kaut ko palīdzēju, ļoti daudz iemācījos, viss interesēja, izpētīju visu, ko atradu. Pat lietu neatceros kā traucēkli. Nu, jā, tur mani nedricelēja. Vecmāmiņa mierīgi dzīvoja, un es tā paralēli.
Pārējā bērnības daļa – paldies, nē. Bērnudārzs ar agro celšanos (man kā pūcei...), dricelēšana, "audzināšana"...
Pēc tam – līdz 18 gadiem neko laimīgu neatceros. Skola – sekmes no labā gala, bet apcēla par fizisku īpatnību (dabūja bietē pretī), "tev jāuzvedas un jādomā tā kā es gribu". Nekāda skolas laiku pirmā mīlestība arī man nebija, tas džeks, kurā biju samīlējusies, mani ignorēja, toties manī bija iemīlējies tas, kurš man riebās. Diskotēkas maz interesēja (baigā jēga stutēt sienas). "Lotoss" bija foršs laiks.
Augstskolā, ja nebūtu sesiju un eksāmenu un otrās nelaimīgās mīlestības, varētu teikt, ka fragmentāri laimīgs laiks. Kojas, brīvība, neatkarība (agri sāku paralēli strādāt, sapelnīju, ieviesu datoru, pelnīju vēl vairāk), teātri, izstādes, sarunas, tusiņi ar ģitārām un Kalniņa dziesmām. Prakses visādās interesantās vietās. Fantastiski cilvēki.
Pēc tam visādi. Labāk, sliktāk. Gribēju ģimeni, nebija ar ko. Darbs mani vienmēr ir mīlējis (un izmīlējis arī ne vienu vien reizi).
Par laimīgu var uzskatīt laiku divos ārzemju braucienos (aptuveni mēnesis un tālu). Nu, jā, tur nevienam no manis neko nevajadzēja.
Pārējais – nu vienkārši dzīvoju. Ar sīkiem laimīgiem mirklīšiem šad tad. Mācījos meklēt laimi katrā sūdiņā, jo taču pats par savu laimi esi atbildīgs blablabla. Kad apmēram piespiedu sevi skatīties pozitīvāk, dzīve izsita ķeblīti no kājapakšas kārtējo reizi.
Mazohistisko uzskatu, ka obligāti jābūt kaut kādām ciešanām, nesaprotu. Tad sanāk, ka vispirms tev izēd bļodiņu, bet pēc tam iedod karotīti ēdamā atpakaļ. Un tev jābūt par to laimīgam. A NH?
Tagad ne veselības, ne naudas. Toties pienākumu pāri galvai.
Varbūt laimīgs būs laiks pensijas gados, kad visi būs mani atstājuši mierā vienu pašu. Visi.
-
Laimīgākais laiks man laikam tomēr bērnība, pirmsskolas bērnība. Pusaudža gadi pārāk dulli bija. Pēc tam atbildības laiki sākās.
Neviļus iznāk, ka man laime nozīmē bezrūpību.
Apdomāju. Bezrūpība, it kā jā. Bet par to sanāk maksāt ar nepieciešamību pakļauties tam, kas šīs rūpes uzņemas. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Pat agrajā pirmsskolas vecumā, kad it kā to izjūt vismazāk, kāds cits nosaka, kad un ko ēst, kad ar ko spēlēties un kad gulēt iet. Vienmēr esmu ļoti asi izjutusi citu varu pār sevi, varbūt pat slimīgi, nezinu. Tāpēc centos max agri pelnīt savu naudu. Patstāvība, neatkarība, lemšanas tiesības pāri visam...
Atceros, kā "Smalkā stila" Hiacintes vīrs sacīja, ka viņam ir viegli - visu izlemj viņa vietā, nekas nav jālemj pašam. Varbūt kāds arī tā var labi justies. Bet man tas būtu ļaunākais murgs.
-
Bībelē ir teikts, ka ceļš pie Dieva ved caur daudzām ciešanām.
Atceries stāstu par Ēdenes dārzu - tur nebija ciešanu, pat darba tur nebija :mrgr:
Un cilvēces apziņā paradīze ir laimīgas dzīves simbols.
-
man laime tomēr nozīmē kaut drusciņ pašam izlemt, kuru augli ēst un kuru ne... nevis to, kurš pats krīt mutē :)
nez, es laikam kā sangviniķis un optimists esmu laimīgs visu laiku - gan bērnībā, gan jaunībā, gan tagad... OK ir kautkādi traucēkļi visu laiku, bet labā tomēr ir vairāk.
no "pensijas laika" neko daudz neceru... bet šogad vienu lietu nolēmu "cieti" - ābeles, plūmes un ķiršus vairāk nepotēšu un nestādīšu!! jau ar esošajiem netiekam galā. Nu, varbūt sīkajiem ierādīt to skunsti??! :D
-
Es teiktu, ka ciešanas, vai, pareizāk sacīt, grūtības ir lai pārdomātu, salīdzinātu, izvērtātu, novērtētu. Vai mēs zinātu, kas ir balta krāsa, ja nebūtu citu? Ja sūdzies, ka šodien tev grūti, TTA piemetīs vēl kādu nepatikšanu klāt, lai tu saprastu, ka pirmīt nemaz tik slikti nebija. Kā tajā anekdotē par veci, kurš sūdzējās, ka viņam bērni trokšņo, sieva zāģē un sievasmāte burkšķ, un kam PT lika ieviest mājās kazu. :mrgr:
Bet bezrūpīgā, bezdarbīgā paradīze - nu cik ilgi? Tak iznīktu aiz garlaicības :mrgr:
-
Bet bezrūpīgā, bezdarbīgā paradīze - nu cik ilgi? Tak iznīktu aiz garlaicības :mrgr:
saderam, ka, ja būtu internets, facebuks, jūtubs, tad neiznīktu vis!! :D :D ...tur tak bezgalīgi var sēdēt...
-
saderam, ka, ja būtu internets, facebuks, jūtubs, tad neiznīktu vis!! :D :D ...tur tak bezgalīgi var sēdēt...
:n+: Nevar vis! Pat man, diezgan internetatkarīgai, piegriežas. Jau tagad, kur nu vēl, ja nakā cita, ko darīt, nebūtu :mrgr:
-
:n+: Nevar vis! Pat man, diezgan internetatkarīgai, piegriežas. Jau tagad, kur nu vēl, ja nakā cita, ko darīt, nebūtu :mrgr:
nē, nu vajag apmierināt pamatvajadzības - ēst, dzert, čurāt, kakāt, sexiņu, pagulēt... bet pārējos piramīdas līmeņus internets var aizpildīt tā tikai!! vajag tikai būt pietiekami aktīvai!! ;)
-
Man laimīgākais laiks ir TAGAD. Nekad neesmu tik labi jutusies un dzīvojusi kā tagad 50+. Ja kā žēl, tad vienīgi tā, ka laiks skrien ātri un arvien mazāk paliek šis "labi" laiks.
-
Bībelē ir teikts, ka ceļš pie Dieva ved caur daudzām ciešanām. Tur laikam taisnība. Vai ciešanas ir skaistas? Vai varētu ieraudzīt skaisto, ja nebūtu ciešanu?
Nav līdz šim nav bijis nekādu drausmīgo ciešanu. :?: Grūtības, protams, ir bijušas, bet tad jau nevis cieš, bet tās pārvar... Bērnība bija burvīga, skolas un studiju gadi interesanti, atbildība par bērniem sagādāja prieku, tagad kad izauguši, arī jauki, vairāk laika savām nodarbēm un vēlmēm, viss ok. Uztrauc, kā lielāko daļu, vecums ar kaitēm un nevarību, bet jēgas cepties jau nav, kā būs, tā būs...
-
no "pensijas laika" neko daudz neceru... bet šogad vienu lietu nolēmu "cieti" - ābeles, plūmes un ķiršus vairāk nepotēšu un nestādīšu!! :D
nuja, citādi visa pensija paies ar mīkstu vēderu - plūmes + āboļi
-
Ja sūdzies, ka šodien tev grūti, TTA piemetīs vēl kādu nepatikšanu klāt, lai tu saprastu, ka pirmīt nemaz tik slikti nebija.
Kā kuram. Man ir otrādi. Kā tu aizcīnies līdz apziņai, ka ir taču puslīdz labi, tā TTA iedod pa galvu, ka maz neliekas – ak pārāk labi sajuties? še tev jauni sūdi. Kā izgriezies uz otru pusi un nopērc kaut ko vajadzīgu par pēdējo naudu (jo naudu vajagot tērēt, citādi nenāks klāt), tā še tev jauni sūdi, piemēram, nosprāgusi veļasmašīna, kam tagad nepietiek.
Nav visiem pēc viena scenārija.
Īstenībā jau nav tādas neatkarības. Vai nu ir priekšnieks, vai VID un pārējās instances. Kāds tevi čakarēs tik un tā. Noteiks, cik tu drīksti pelnīt, cik tev ir jāstrādā un cik jāatdod meslos.
Ja nu vienīgi kaut kāds miljonārs, kam nauda taisa naudu jau automātiski. Bet tie paši sev sapi% smadzenes, lecot pēc aizvien dārgākas izrādīšanās.
-
VID... redzams Tu neko par VVD un PVD neesi dzirdējusi... lūk tie ir nagu maucēji (pilnīgi brīva likumu un MK noteikumu interpretācija), pret kuriem VID ir labiņš un pūkains :f-palm:
-
...vai VID un pārējās instances...
Atkal piepisies? Man visu sarakstu vajadzēja publicēt?
-
Atkal piepisies? Man visu sarakstu vajadzēja publicēt?
nu piedod!
:big_hug: :saule:
lai gan pilns saraksts arī noderētu... :blushing:
-
Nupat citā tēmā kāds minēja piemēru par vīru, kuram visi pārdevēji u.c. ne ar "īsto" attieksmi, bet sievai visi laipni. Kā sauc, tā atskan, proti laimes/nelaimes nav nekur citur kā paša galvā...
-
laimes/nelaimes nav nekur citur kā paša galvā...
Ai, nu šitā var spriest, "Poliannu" lasot. :f-palm:
-
Nupat citā tēmā kāds minēja piemēru par vīru, kuram visi pārdevēji u.c. ne ar "īsto" attieksmi, bet sievai visi laipni. Kā sauc, tā atskan, proti laimes/nelaimes nav nekur citur kā paša galvā...
Protams!!
aņuks par minēšanu:
vecis iebrauc benzīntankā un redz sludinājumu: - ja uzminēsi skaitli - sex par brīvu!
šis min: - 5,
- nē, garām - saka saimnieks...
vīrs atbrauc mājās, sūdzās sievai:
- tai benzīntankā gan uzmetējs, sexu solīja, ja uzminēšu skaitli...
sieva saka:
- nu nezinu gan, es šonedēļ jau 2x laimēju...
-
Ai, nu šitā var spriest, "Poliannu" lasot. :f-palm:
Var jau sist sev pie pieres vai pie ķieģeļa, bet man (personīgi man) "Pollianas" piemērs ir krietni vien atvieglojis dzīvi. Kamēr cits vaimanā par VID un pārējām instancēm, ir bijis, kad "sevi jāvelk aiz matiem", lai nenogrimtu un neaizietu postā. Un kad esi izdarījis neiespējamo, dzīve tiešām sāk šķist OK.
Bet piekrītu, vieglāk ir vainot kādu. Un vislabāk VID un pārējās instances.
-
Tas bija mans piemērs, un dzīvē patiešām tā ir!! Te piesauca ka tas esot bla bla bla un Poliannu -
Poliannu neesmu lasījusi :mrgr:
-
Poliannu neesi lasījusi?Tad Tu nezini, ar kādu attieksmi jādzīvo :b: :rofl: Man ļoti patika Polianna, vismaz tajā laikā...Zinu pat, ka daudziem :) dāvināju :)
-
Poliannu neesmu lasījusi. Man citi skolotāji, piemēram, Norbekovs.
Un, ka domas ir materiālas un vārdi ir materiāli, esmu smagi pārliecinājusies uz savas ādas.
-
Un kad esi izdarījis neiespējamo, dzīve tiešām sāk šķist OK.
Ir lietas, ko var mainīt, tostarp attieksme. Un ir, ko ne.
"Dievs, dod [..] gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra."
-
Izrādās, ne es vienīgā nezinu to Poliannu... :?:
-
Tagad tàda "mèrìšanàs ar kràniņiem" - kuram tad nu smagàka un sareźĝìtàka dzìve bijusi.
Protams, visu nevar mainìt. Kur nu vèl ar attieksmi. Bet pozitìvà attieksme ir tà kas dod to cerìbu. Kaut kà tà..tà kà "rokas nost" no "Poliannas" :)
-
es arī tādu Norbekovu nezinu un
mana labestība ir dabiska :taunt: :sarcasm: :smej:
-
Es zinu gan Poliannu, gan Norbekovu :)
Man neizskatās, ka kāds mērās, kam sarežģītāk, man izskatās tieši otrādi :?:
Ja par manu dzīvi, tad skaistākais laiks, kā lielākajai daļai cilvēku, man bija studiju gadi.
Varēju tikai studēt, jo vecāki aizliedza strādāt, līdz ar to arī bija vienalga - ir stipendija vai nav, naudas kā studentam bija tik daudz kā nekad(piem., negāju nekad ēst ēdnīcās, tikai restorānos un kafejnīcās). Pirmo gadu nodzīvoju kojās, bet tad man tika atrasts dzīvoklītis Vecrīgā, varat iedomāties, cik bija jautri. Vēl piedevām varēju izmantot tēva vasarnīcu. Pieci gadi aizgāja kā pasakā - nekad nezināji, ko rītdiena nesīs, kur vakarā atradīsies, kur no rīta pamodīsies :D
Tātad man laikam skaistākais laiks sauktos - bezrūpība un piedzīvojums :talking:
-
Varbūt tai uztverei kāda saistība ar ģenētiku :?: Ja tā padomāju, maniem vecākiem bijusi šausmīga pieredze, karš, izsūtīšana, trūkums atgriežoties, visa sākšana no nulles un bez nekādiem tur psiChologiem, bet laimīgākus, jautrākus un optimistiskākus cilvēkus pat grūti iedomāties... Nekad neesmu dzirdējusi no viņiem kādu sūkstīšanos par likteni slikteni.
-
Bērnību faktiski neatceros. Nezinu, kāds tam iemesls. Pamatskolu arī švaki atceros. Nekas slikts nenotika tajā laikā. Bet šķiet, ka es biju kaut kāda - ne tāda. Ne akurāt infuzorija tupelīte, bet uz to pusi. OK. Nevarētu teikt, ka mājās jutos neiederīga. Noteikti nē. Bet labāk jutos ārpus mājas.
Kļūstot vecākai, man kļūst interesantāk. Es pati sev šķietu interesantāka. Pēc 25-30 gadu vecuma es lēnām sāku atklāt pasauli. Joprojām nebeidzu brīnīties. Ir tik interesanti. Tas nenozīmē, ka tagad nav problēmu. Es vispār esmu problēmu veidošanas meistars. Ja kādu laiku ir miera vēji, kļūst pat neierasti :mrgr:
Pēc pusmūža esmu ar stabilāku iekšējo kodolu. Man tā gribētos domāt.