Sarunu forums
Atpūta un izklaide => Literatūra un māksla => Literatūra => Tēmu iesāka: taj 2015. gada 26. janvāris, 20:46:58
-
Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze”, stāsti
"Viņš (..) sāka vērīgāk lūkoties kokos, puķēs, ūdenī un zemē - visā tajā, kam viņš kāpa un gāja pāri, un pēkšņi sajuta gaisa smaržu un zāles aromātu, apjauta krāsu un skaņu nianses, kas vizēja un trīsuļoja tepat visapkārt. Dziļš prieks viņu pārņēma, apzinoties, ka ir dzīvs, redz un jūt šo skaistumu, var to baudīt un pilnīgi tam ļauties."
(Stāsts “Pilsēta, kuras nav”, krājuma 108.lpp.)
-
Giliana Flinna “Neatrodamā”
”- Daudzi uzskata, ka Eimiju pazīst, jo ir lasījuši grāmatas par viņas bērnību, - es teicu.
- To var saprast, - Bonija pamāja. - Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņi citus pazīst. Vecākiem gribas ticēt, ka viņi pazīst savus bērnus. Sievas grib ticēt, ka pazīst vīrus.”
(111.lpp.)
-
Katarīna Hāgena “Zivju gārņa sauciens”
"Cik vecai jākļūst sievietei, lai viņa salīgtu mieru ar savu augumu? Man tagad ir trīsdemit septiņi gadi. Agrāk es vienmēr jutos resnāka nekā biju, šodien droši vien esmu resnāka nekā jūtos. To droši vien var saukt par mierizlīgumu." (145.lpp.)
-
Izabella Abedi "Čuksti"
"Dāvids bija atritinājis savā priekšā segu. No tās parādījās savāzts teleskops.
- Netālu no šejienes, - viņš teica, - ir izcirtums meža vidū, augstu virs ciema. No turienes paveras brīnišķīgs skats uz debesīm. To es gribēju Tev parādīt. Tas ir mans brīvdabas kino, ja tā var teikt. Un maksa par ieeju, - Dāvids pasmaidīja, - ir tikai viens "jā"." (113.lpp.)
-
Es arī vienu nenopietnu citātu atcerējos. Šķiet, Džona Faulza personāžs "Melnkoka tornī" saka: "Mana sirdsapziņa ir tīra un balta. Kā apgrauzts kauls."
-
"Ja tu vēlies būt vesels, atpūties un apmierināts ar dzīvi vienkārši vēro."
(Bendžamins Hofs "Pūka dao")
-
"Kāpēc vispār lieki pūlēties? Ne jau uzslavas vai paplikšķināšanas pa muguru dēļ; ne jau taisnīguma dēļ - tad jau varbūt tīrās spītības dēļ. Jā, tas puslīdz varētu atbilst patiesībai." (Ians Rankins "Atmaskot Džeku", 312.lpp.)
P.S. Apliecinājums, ka arī detektīvromānos iesietos plānjos vākos var atrast foršas atziņas. Vēl - Rankins raksta par inspektoru Rēbusu, ir arī seriāls par Rēbusu, varbūt kāds ir redzējis (?), es pagaidām neskatījos, jo tur pēc pirmās sezonas nomainās galvanais aktieris.
Un Jūs? Vai esat spītīgi? Vai arī - kas vispār lielākoties liek cilvēkam darboties?
-
Lai citātus fiksētu, grāmata jālasa ar zīmuli rokās. Pazīstu cilvēkus, kas tā dara, un reizēm doma pašai tā darīt, bet, sākot lasīt, parasti par to aizmirstu. Pēcāk gan ir tā - bija baigi labais teicies, bet atrast vairs nevaru.
Viens, ko zinu no galvas ir Ēriha Kestnera: "Kārtībai jābūt!" teica tēvocis Kārlis un meta arī pēdējo šķīvi pret sienu. :D
Tik neatceros tieši no kurienes, iespējams no Emīla un trim dvīņiem, jo tā mazāk lasīta. Punktiņa un Antons gandrīz no galvas zināma.
Tiesa izrādās šajā teicienā daži uztver tikai emocionālo pusi, nevis smieklīgo.
-
Citreiz kaut kur ielieku papīrīti, lai zinātu, ka tur kaut kas patika. Ja pašas iegādāta grāmata, ieloku mazu stūrīti. :)
-
Viena no Omāra Haijama čerrindēm, kuru zinu no galvas:
Aizmirsti, vakar ka nācās tev alga, bet neguvi to.
Esi laimīgs. Nenožēlo nekā un negaidi itin nekā.
Tas, kam notikt ar tevi, ierakstīts grāmatā tai,
Kuru, kā gadās, pašķirsta mūžības vējš.
-
Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu
iemesli, no kuriem var rasties lojalitāte:
Vaina pret otru; kopīgi dalītas bēdas; dalīts prieks; mirstīgo solidaritāte;uzskatu kopība; kopīga cīņa pret ārpasauli; kopīgas stiprās un vājās puses; gaumes kopība; kopīgs naids; dalīti noslēpumi; dalīti sapņi; dalīts humors; dalīti varoņi; kopīgi pieņemti lēmumi; kopīgi panākumi, zaudējumi, uzvaras, sakāves;dalītas vilšanās; kopīgas kļūdas.
tālāk mans pārstāsts:
...mīlestībai viņš neticēja...pastāvot tikai trīs lietas -iekāre, labpatika un drošība. ...bet tas viss ir pārejoši, tādēļ galvenais dzīvē ir lojalitāte...
-
Vēl viens citāts, kam diemžēl neatceros autoru:
"Manas prasības ir pieticīgas: man vajag vienīgi tik daudz vietas, lai būtu, kur pakārt savu platmali un pāris savu draugu."
-
Man bija pilnas kladītes jaunībā, bet pārsvarā tie bija dzejoļi. Tagad neko nepierakstu. Uzrakstīšu kādu rindu no O.Vailda (vecā kladīte).
Arī dvēselē slēpjas dzīvnieciski instinkti un ir mirkļi, kad miesa kļūst apgarota.
Lai tagrieztu jaunību, vajag atkārtot jaunības neprātību.
Sievietes parasti aizstāvas uzbrūkot, tāpat kā uzbrūk, dīvainā kārtā padodamās.
Kad esam laimīgi, tad esam arī tikumīgi, bet, kad esam tikumīgi, ne katru reizi esam laimīgi.
-
Gudrinieks Vailds. Pirmajai un ceturtajai atziņai pilnīgi piekrītu.
Bet citātu klades man bija kopš pusaudža gadiem. Sadedzināju. Dzejas gan tur bija mazāk. Vairāk aforismu.
-
Turpināšu lasīt Eko ar zīmuli rokās...
Man patīk īsas anekdotes, kā aforismi, piemēram, kūlas ugunsgrēki ir signāls bļitkotājiem nākt krastā.
-
Velbeks. Elementārdaļiņas
Mūsdienu jaunietes ir daudz prātīgākas un racionālākas. Viņām galvenokārt rūp sekmes mācībās, svarīgākais mērķis ir nodrošināt pieklājīgu profesiju un nākotni. Saiešanās ar zēniem ir laika kavēklis, izklaides, kurās seksa bauda iet roku rokā ar autoerotiskām ambīcijām. Vēlāk viņas cenšas noslēgt pārdomātu laulību, kuras pamatā būtu apmierinoši sociālie un profesionālie kritēriji, kā arī dažas kopīgas intereses. Saprotams, tādējādi viņas atsakās no izredzēm būt laimīgām, jo laime neizbēgami saistās ar juceklīgām, regresīvām emocijām, kuras nav savienojamas ar praktisku un prātīgu dzīves stilu. Šādi viņas cer izvairīties no jūtu radītām ciešanām un morāles diktētām pretrunām, kuras tik ļoti bija nomocījušas paaudzes. No šīm cerībām gan drīz ir jāatsakās, jo, izzūdot emocionālām ciešanām, vietā nāk apnikums, iztukšotības sajūta, nemiers, kas saistīts ar domām par vecumu un nāvi.
-
Kā solīts no Eko "Ķēniņienes Luannas mistiskā liesma":
Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, es sev teicu, un reizēm tie ved arī caur pakaļas caurumu.
-
"Viņš atklāja - ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stipri nolēma turēties līdz galam."
(Alberts Bels "Būris")
-
Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana"
"Atšķirt sevi no paštēla nav puķīšu ravēšana..."(26.lpp.)
"Kabatās saķepušas ledenes un piparkūka."(37.)
"Mužiki ar liesiem suņiem, babuškas ar kartupeļu spaiņiem." (40.)
"Kūpoša un brangi stiprināta kafija." (76.)
"Man tāds raksturs, kurš neļaus vis braukt uz kaut kādu tur Lurdas avotu pēc palīdzības, ja tepat pie Auces ir Karaļavoti. Es neņirgāšos par Pokaiņu enerģētiku, vienlaikus svētsvinīgi izviebtu ģīmi bubinoties Ēģiptes piramīdās." (64.)
"Ap Ziemassvētku laiku negantie paliek vēl negantāki, izmisušie vēl izmisušāki, vientuļie- pavisam vientuļi, bet mīlošie salīst kopā kā kūstošas sveces, neliekoties ne zinis, vai viņu siltajā vaskā iemērc un uz mirkli sasilda kājas tas negantais, tas izmisušais un tas vientuļais. Tā ir tā patiesības gaisma, es sev saku. Bet no tās laimīgs tiek vien mīlošais." (108.)
-
Ērlenns Lū grāmatā "Naivi. Super" raksta: "dzīvē man nevajag neko daudz" un "es ticu, ka dvēsele attīrās spēlē un jautrībā".
-
Tev atmiņā neiespiedīsies laiks, ko pavadīji birojā vai pļaujot mauriņu. Uzkāp tajā sasodītajā kalnā.
(Džeks Keruaks)
Pārpublicēts no Twitter konta Dienas citāts (https://twitter.com/DienasCitats/status/562887097233985537) (uzklikšķinot, atvērs).
-
"Grāmata ir patvērums"
"Grāmatu galu sludina ne pirmo gadsimtu - jau sākot ar iespiedmašīnas ieviešanu, kad cilvēki māja ar galvu un teica: nē, nē, drukātā formā neviens nelasīs, kārtīgai grāmatai jābūt rokrakstā! Tagad internets un elektroniskās grāmatas ir labs iemesls, lai pavaimanātu, ka viss iet uz galu.
Protams, drukāto grāmatu pirkšana ir mazliet samazinājusies, bet skaidrs, ka vienmēr būs cilvēki, kam lasīt ir tikpat būtiski kā ēst un gulēt. Man ne visai patīk vārdi garīgā barība, tie skan mazliet vulgāri, taču būtībā ir ļoti precīzi. Daudziem tiešām palaikam vajag uzēst tekstu. Un ir cilvēki, kas vispār ir dzimuši lasītāji - viņiem lasīt ir interesantāk nekā dzīvot.
Bet grāmatas, protams, ir dažādas. Ir tādas, kas burtiski maina dzīvi. Ir tādas, kas radītas baudīšanai, piemēram, Nabokovs. Un ir grāmatas, kas ir tāpēc, lai labāk aizmigtu. Vai arī - lai īsinātu garās stundas, lidojot līdz Ņujorkai. Un visām ir jēga." (39.lpp.)
Stepanova Marina. Dārzā ar skatu uz mākoņiem : [saruna ar krievu rakstnieci : sakarā ar grām. "Lazara sievietes" izdošanu] // Santa, Nr.4 (2014, apr.), 38.-42.lpp.
-
Nu, lūk, Flyingcat geimeru tēmā atgādināja par Jevgeņija Švarca Parasto brīnumu. Krieviski, jo tulkot neņemos:
"Я человек начитанный, совестливый. Другой свалил бы вину за свои подлости на товарищей, на начальство, на соседей, на жену. А я валю на предков как на покойников. Им всё равно, а мне полегче."
"Во мне вдруг проснулся дед с материнской стороны. Он был неженка. Он так боялся боли, что при малейшем несчастье замирал, ничего не предпринимал, а всё надеялся на лучшее. Когда при нём душили его любимую жену, он стоял возле да уговаривал: потерпи, может быть, всё обойдется!"
"Два фунта придворным, а четыре в уме... Три фунта королю, а полтора в уме. Фунт принцессе, а полфунта в уме. Итого в уме шесть фунтиков! За одно утро!"
"И зачем только я слушал его? Он разбудил во мне тётю, которую каждый мог убедить в чем угодно. Бедняжка была восемнадцать раз замужем, не считая легких увлечений. А ну как и в самом деле нет никакой любви на свете? Может быть, у принцессы просто ангина или бронхит, а я мучаюсь"
"Чёрт знает что... Эй вы... Свита... Поищите там чего-нибудь в аптечке... Я потерял сознание, остались одни чувства... Тонкие... Едва определимые... То ли мне хочется музыки и цветов, то ли зарезать кого-нибудь. Чувствую, чувствую смутно-смутно — случилось что-то неладное, а взглянуть в лицо действительности — нечем..."
"Эй вы, там! Плаху, палача и рюмку водки. Водку — мне, остальное — ему. "
-
Normunds Naumanis "Kultūrnieze"
"Bet es smaidu, jo brīžam šķiet, ka interneta portāli ir ideālā atkritumu izgāztuve, sava veida sabiedrības kloāka, kur pilsoņi anonīmi un bez bailēm no soda par nepiedienīgu lamāšanos izgāž savus ikdienišķos stresus." (181.lpp.)
-
Edvīns Raups "Dzīvodamies"
"tējkanna
dūdo uz plīts
es cenšos
izdūdot līdz
labi ir padzert
tēju
no rīta
ko man tas līdz"
-
Ieva Zole "Sarunas ar Māru Ķimeli"
"Es domāju, ka neizdzīvotās kaislības ir tās, kuras mūs novedina nost no taisnā ceļa uz gara pilnību - un, lai no tām atbrīvotos, šīs nerealizētās vēlmes ir vai nu jārealizē, vai arī jāapzinās." (14.lpp.)
"Vislabākā sargāšanās ir, kad tu vairs nesargājies, problēmas tev it kā iziet cauri un nekas nepaliek. Tu it kā ej pretī visam un ļauj notikt - ja jācieš, tad jācieš, ja jālamājas, tad jālamājas. Vienīgais, ko vajag darīt - novērtēt, un nākamreiz, kad notiks tas pats, varbūt tu drusku citādāk spēsi reaģēt - ne tik slimīgi vai izkāpināti." (60.lpp.)
"Es neesmu tas cilvēks, kurš zina, kurā pusē ir Dievs. Bet man pašai priekš sevis atskaites punkts ir tas, vai es zaudēju mīlestības sajūtu pret pasauli un cilvēkiem vai arī spēju mīlēt cilvēkus. Saprast, kāpēc mēs dzīvojam, es tāpat neesmu spējusi." (94.lpp.)
-
Vudijs Allens
Vienlaicīgs orgasms man un sievai bija vienu vienīgu reizi -kad tiesnesis parakstīja šķiršanās dokumentus
-
Nora Ikstena "Šokolādes Jēzus"
"Kur viņa parādās, no savām slēptuvēm sarodas košaki, kaķi un kaķīši, lai, astītes tirinot, saņemtu ēdienu no savas labvēles rokām." (10.lpp.)
"Plāns, balts deķītis pārklājis zemi, kad tumsiņā dodamies uz kapiņiem iedegt svecītes mīļajiem tur dusošajiem." (47.lpp.)
"Domas ducina sirds muskuli." (57.lpp.)
"Šis ir pilnestības rīts. Visu nakti ir lijis sēņu lietus, gāzis, plīkšķējis, kapājis. Raudzējis siltu, biezu, auglīgu tumsu. Radību tumsu." (71.lpp.)
-
"Dienasvidū es atvienoju tālruni, lai patvertos mūzikā ar izmeklētu programmu: Vāgnera rapsodiju klarnetei, Debisī rapsodiju saksafonam un Bruknera stīgu kvintetu, kas ir kā Ēdenes dārzs viņa darbu kataklizmā. Un drīz vien es attapos sēžam savā kabineta puskrēslā." (Markess)
-
Ne no lit, bet gan no kino - "Runā, ko domā, domā, ko runā" (Sešdesmitā trase).
-
Dž.Kerijs. Bez vidutāja
Gudri būt gudram, tā ir īstā māksla, īpaši ja esi muļķis no dzimšanas.
[.. ] Hiksons iedvesa klausulē kā bankrotējis zobārsts, kam pašam apsāpējušies zobi.
Nākamreiz, kad gribēšu ar Koukeru aprunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, paķeršu līdzi āmuru.
Sāra prata grēkot uz vienu pusi, apraudāt savu apgrēcību no otras puses un vienlaikus izjust baudu no abām procedūrām.
Bet ar viņu es pirmo reizi nobaudīju atziņas koka augli, iemācījos atšķirt labu un ļaunu, iepazinu debesis un elli, un viņa man iemācīja, ka mīlestība neaug kokā kā āboli Ēdenes dārzā, bet tā jāizaudzē pašam. Un, lai to izaudzētu, tev nepieciešama iztēle, gluži tāpat kā visur citur.
Nedrīkst ļaut viņai sameloties, pirms viņa izpratusi stāvokli. Vēlāk viņa no meliem vairs neuzdrošināsies atkāpties, kaut vai pati to gribētu. Sāra bija sieviete no galvas līdz papēžiem. Viņai pat piedzērušai piemita goda izjūta, kas neļāva tai pašā dienā atzīties melos vai mainīt savas domas.
Sāra vēl joprojām pagrabā klaudzināja spaiņus un slotas, un es sapratu, ka viņa ar mājturības trokšņiem cenšas pārmākt sirdsapziņas balsi; tā ir vispār zināma sieviešu viltība.
-
Венедикт Васильевич Ерофеев. Москва-Петушки
Я лучше прислонюсь к колонне и зажмурюсь, чтобы не так тошнило…
— Конечно, Веничка, конечно, — кто-то запел в высоте так тихо-тихо, так ласково-ласково, — зажмурься, чтобы не так тошнило.
О! Узнаю! Узнаю! Это опять они!
«Ангелы господни! Это вы опять?»
— Ну, конечно, мы, — и опять так ласково!..
«А знаете что, ангелы?» — спросил я, тоже тихо-тихо.
— Что? — ответили ангелы.
«Тяжело мне…»
— Да мы знаем, что тяжело, — пропели ангелы. — а ты походи, походи, легче будет.
[attachment deleted by admin]
-
Ar citātiem ir tā... Tā var būt arī vienkārši patikšana uz valodu. Kādreiz likās, ka Sandas "Konsuela" un Brontē "Džeina Eira" ir uzrakstītas tik skaisti, poētiski, un atziņas arīdzan paustas. Lasītais "ierāva" sevī, "nelaida vaļā", gribējās tā vien "iegrimt" tekstā. Vēlāk raisījās interese vēl par daudziem citiem autoriem un daiļdarbiem. Un tas atkal likās tik skaisti! Visu cieņu visiem, kas pieliek pūles, lai mums būtu pieejamas grāmatas! Tas ir viens no vislabākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem. Piemēram, iepriekš biju pacitējusi Ikstenu - valoda! Repše - valoda! Daudzi citi citāti tāpat pierakstīti ar roku kladēs. Aiz patikšanas, kā vārdi virknējas, cik jēgpilni tie kādā brīdī šķiet un kādu pēcsajūtu atstāj. Ne miņas no vēlmes kādam uz kaut ko norādīt, vien padalīties. Protams, jāņem vērā, ka, iespējams, tas citus īpaši neinteresē. Tad nav obligāti jālasa. Jo, kas tad ir visi tie mūsu viedokļi par citiem un dzīvi? Tieši tāpat vai stipri līdzīgi kā ikviena cita izpausme, arī citatu pierakstīšana - gaume - dažādas gaumes. Arī grāmatniecība to itin labi atspoguļo, cik dažādi autori, cik dažādi raksta, vienam patīk viens, citam cits, bet, ja kādam ir prieks par kaut ko no visa kopuma, labi, nekā piedauzīga. Vien laba sajūta par kaut ko labi pateiktu.
-
Kādreiz citātos piesaistīja emocionālā puse, tagad vairāk, ja tas ir līdzvērtīgs aforismam.
-
Pielikšu kko no sevis. pārrakstiit visu gramatu nav jēgas...vienu citātu izdaliit nevaru..atšķiršu uz dullo un to ar iepostošu :)
Laiks nemaz nav dārgs,jo tas ir tikai ilūzija. Tas ko jūs uztverat kā dārgumu,ir nevis laiks,bet gan viens mirklis šajā laikā: Tagadne. Tā tik tiešam ir dārga.Jo vairāk koncentrēsieties uz laiku pagātnē vai nākotnē, jo vairāk pazaudēsiet no Tagadnes -vis dārgākā, kas vien var būt.
Pirmā iespēja atbrīvoties no ciešanām, ir padoties katram pašreizējā brīža realitātes mirklim.Zinot, ka esošo nav iespējams padarīt par neesošu-jo tas jau eksistē-, jūs sakāt jā esošajam vai pieņemat to, kas eksistē.
Nekas nekad nav noticis pagātnē, viss notiek Tagadnē.
Nekas nekad nenotiks nākotnē, viss notiek Tagadnē.
Tas, ko jūs uzskatāt par pagātni, ir prātā saglabājušās atmiņas par agrāku tagadni.. Domājot par pagātni, jūs aktivizējat atmiņas - un darāt to šobrīd.Nākotne ir iedomāta tagadne, prāta projekcija.Kad tā pienāk, tā pienāk kā Tagadne.
Tas bija tas, ko man bija lemts uzšķirt, priekš šejienes :)
Ekharts Tolle Tagadnes spēks
ļõti vērtīga grāmata priekš manis, jo sapratu arī daudzus Bībeles citātus, kurus pati nespēju salikt kopā kā noderīgus...jā, man vajadzēja pabakstiit ar pirkstu .
-
Tolli esmu lasījusi. "Klusums runā" bija nosaukums. Uzrunāja. Paturu prātā, savai zināšanai, kādreiz varbūt pārlasīšu.
-
Mēs, pārsvarā bērnībā un agrā jaunībā, bet dažkārt arī visu mūžu, dzīvojam saskaņā ar citu priekšstatiem, realizējam citu "scenārijus". Labi, ja tie mums ir piemēroti, bet dažkārt arī nav; varbūt ir pat destruktīvi. Ceļš pie sevis ne vienmēr ir vienkāršs. Un šai sakarā te būs kāds citāts, kuram esmu aizmirsusi autoru:
Agrāk es sapņoju citu sapņus, tagad - pats savus.
-
Noteikti piekrītu Džesikas sacītajam un citētajam! Jā, visapkārt daudz sabiedrības normu un pār visu likumdošana. Protams, nav jāslīgst visatļautībā un nedrīkst darīt pāri citiem. Tomēr personīgo dzīvi iekārtot pa savam gan vajadzētu drīkstēt! Atļauties sapņot savus sapņus, jā.
-
Lai jūsu prieka muskulis neatrofētos, lai veiksmes sajūta neaizmirstos, bet dzīvotu un attīstītos par spīti visam un neskatoties ne uz ko, katru dienu - pilnīgi nepieciešami! - darīt kaut ko, kas jums izdodas un kas izdodas labi. [..] Iekuriet sevī veiksmi vispirms ar sīkām skaidām, žagariņiem - pielieciet, piemetiet arvien lielākus, - un tā iedegsies kā nenodzēšams ugunskurs. V. Levi
-
"Lai cilvēka dzīve būtu laimīga, ir jāprot iemīlēt ikdienas sīkumus - mākoņu vizmojumu, bambusu šalkas, zvirbuļu čivināšanu, garāmgājēja seju - un jāprot izgaršot augstāko saldmi, ko spēj dāvāt visi šie ikdienas nieki." (Rjūnoske Akutagavs "Pundura vārdi", 37.lpp.)
-
"Pavasaris Parīzē nereti ir vienkāršs ziemas pagarinājums -lietains,auksts, dubļains un netīrs. Vasara lielākoties ir nepatīkama -pilsēta ir trokšņaina un putekļaina, karstuma viļņi ātri pāriet, pēc divām trim dienām nogrand pērkons un laiks strauji kļūst vēsāks.Parīze kā pilsēta ir īsti patīkam tikai rudenī -dienas kļūst saulainas un īsas, sausais un dzidrais gaiss dod tonizējošu svaiguma sajūtu" Mišels Velbeks , "Karte un teritorija"
spešelī for Mao -cerams, ka tev laiks būs patīkams
-
Pavasara vēsmām.
Nevaru iedomāties, kā to varētu atbilstoši iztulkot, un tieši vārdu spēles dēļ tas arī pievienojies manai citātu kolekcijai.
Un tas ir monologs domās, nevis dialogs, kā pirmajā mirklī varētu šķist...
Oh hell. Have you fallen in love with this woman, idiot boy?
Um. Yeah.
He’d been falling for days, he realized in retrospect. It was just that he’d finally hit the ground.
(Lois McMaster Bujold "Komarr")
-
Aptuvens citāts citātu sakarā.
Mēs parasti citējam to, kas saskan ar mūsu pašu uzskatiem un dzīves pieredzi.
-
K.Vonnegūts. Kaķa šūpulis
Cik bēdīgus ļaudis es atradu, jā,
Apdzīvojam šo salu!
Ne viņiem bija mūzika,
Ne viņiem bija alus.
-
K.Vonnegūts. Kaķa šūpulis
"Kādreiz Nūportā, Rodailendā, es pazinu kādu lēdiju, anglikāņu draudzes locekli, kura lūdza mani uzskicēt un uzcelt suņabūdu viņas lielajam dāņu dogam. Šī lēdija bija pārliecināta, ka visā pilnībā izprot Dievu un Dieva ceļus. Viņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc cilvēki lauza galvas par to, kas bijis, vai par to, kas būs.
Un tomēr, kad es viņai parādīju iecerētās suņabūdas skici, viņa sacīja: "Atvainojiet, bet es no tā neko nesaprotu."
"Atdodiet to savam vīram vai biktstēvam, lai pasniedz Dievam," es teicu, "un, ja Dievam patrāpīsies brīvs brītiņš, viņš jums tik tiešām tā izskaidros šo manu suņabūdas uzmetumu, ka pat jūs sapratīsiet."
Viņa mani padzina. Es viņu nekad neaizmirsīšu. Viņa ticēja, ka Dievs mīl jahtu īpašniekus daudz vairāk par motorlaivu īpašniekiem. Tārpi viņai derdzās. Kad viņa ieraudzīja tārpu, tad spiedza.
Viņa bija muļķe, tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka izprot Dieva darbus [tā raksta Bokonons]."
-
Kāda mana paziņa mēdza skaitīt (lūdzu, neuztveriet to par zaimošanu):
Jēzus Kristus ir mans draugs -
Tramvajs mani nenobrauks.
-
Mēs nepiederam nevienam, ja nu tikai varbūt tā mums nezināmā un neaizsniedzamā gaismekļa zeltainajam spožumam, gaismekļa, kas tur nomodā drosmi un klusumu. Renē Šārs. "Hipnosa lapiņas"
-
Par savu mīlu mēs neesam noteicēji, bet mūsu rīcība ir mūsu ziņā. A. Konans Doils "Stāsti par Šerloku Holmsu"
-
“ - Nevajag lolot ilūzijas, - Vera ieteicās, kad es ierunājos par skolēniem. - Šeit vienīgā iespējamā nākotne ir aizbraukšana. Mēs te nedzīvojam vienkāršajā, bet jau saliktajā pagātnē. Bērni dosies citur, uz pilsētām, kur sapnis būs būvlaukums ar dubļiem līdz acīm, jauno strādnieku kopmītne, alkohols, vardarbība. Taču, redzat, es reizēm saku, ka kaut kas viņos tomēr paliks no šiem mežiem. Un mūsu stundām. Tieši pirms ziemas iztraucēts taurenis. Ja Ļoša par to iedomājās, tad tāpēc, ka viņš saglabās to atmiņā. Neskatoties uz sava tēva dzērāja nāvi, par spīti pilsētu netīrībai, kurā viņš drīz iegrims. Par spīti visam. Tas ir maz, protams. Un tomēr es esmu pārliecināta, ka tas var glābt. Bieži vien vajadzīgs tik maz, lai nenogrimtu…” (Andrejs Makins "Sieviete, kura gaidīja", 73.lpp.)
-
jerome k. jerome
3 men in a boat
It is not that I object to the work, mind you; I like work: it fascinates me. I can sit and look at it for hours.
And I'm careful of my work, too. Why, some of the work that I have by me now has been in my possession for years and years, and there isn't a finger-mark on it.
-
E.Virza. Straumēni
Tajos laikos visi svētki, ko bij nolikts svētīt, bij nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodām. To gadu Lieldienas iekrita vēlu, bet, jau klusajai nedēļai sākoties, saime posās uz tiem. Viss, kas vien istabā bij cilājams, tagad izceļoja pa durvīm sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bij tādu putekļu un trokšņu pilns, ka vistas izbailēs noskrēja no saviem perēkļiem, dikti kladzinādamas. Uz ķebļiem pakāpušās, meitas ar nažiem kasīja no logu rāmjiem papīrus, ar kuriem bij aizlīmētas to šķirbas. Kad izņēma iekšējos un atvēra ārējos logus, istabas vienā rāvienā pieskrēja pilnas svaiga pavasara gaisa līdz pat vissīkākam kaktiņam. Meitas ar slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaiņi vārīta ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās, nodzeltējušās lapas. Pēc tādas tīrīšanas istabas it kā atjaunojās un apaļie priežu baļķi atguva atpakaļ savu seno brūnumu.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķi bļodā iejauca mīklu cukura kriņģelīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni. Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat baltas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kriņģelīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem.
Kad šis darbs bij galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloņi un sākums mums ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādās mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā.
3
Bet, kamēr sievieši rīkojās pa istabu, aploka malā iečīkstējās tikko uzkārtās šūpoles, ko izmēģināja puisis Kārlis ar kalpu Janku. Uzlaidusies līdz galotnei, viņi atlaidās, jo tas būtu bijis vislielākais grēks, ja viņi klusajā sestdienā, kad Kristus guļ kapā, kliegdami laistos pa gaisu. Bet visi taisījās uz rītdienu — un visskumjākā diena bija pilna aizturētu Lieldienas gaviļu. Šinī vakarā Straumēnu ļaudis pērās ilgi un pamatīgi, un vēl istabā viņu sakarsušās miesas kūpēja. Vīri vēl brītiņu pasēdēja uz soliņa istabas priekšā, izsmēķēdami savas pīpes un mierīgi sarunādamies. Tad viņi tās rūpīgi izdauzīja un devās istabā, kur nogulās blakus savām sievām, kas izpērušās gulēja platas kā pirts lāvas. Drīz vien tur atskanēja mierīga krākšana, tikai Janka pa savu gultu ilgi grozījās. Bet, kad sieva viņam nikni atteica: "Liecies nu mierā!" — arī viņš aprima un drīz vien aizmiga.
Kamēr istabā bij dzirdami mierīgi krācieni, ārā skanēja vienmuļīga un melodiska varžu kurkšana. Likās, ka viss apvārsnis ir to pilns, un, dažreiz tikai uz mirkli pārtrūkdama, kurkšana atskanēja atkal. Tā bij skaidri sadzirdama istabā un neļāva aizmigt Līnai, kura tikai vēl otru gadu gāja meitas gaitās. Arvienu viņa staigāja nolaistiem, viltīgi drebošiem plakstieniem. Kad viņa tos pacēla, atspīdēja tik liesmains zilums, ka to grūti bij panest. Tagad, izliekušies pa atvērto logu, viņa skatījās un klausījās naktī. Te viņai negaidot nostājās priekšā Kārlis, kam arī varžu kurkšana un mēness gaisma nedeva miera. "Ko tu mētājies apkārt kā Dieva nepieņemts?" viņa tam uzsauca. Viņš tikai pasmējās un, ātri izvilcis kaut ko no kabatas, aizmeta viņai aiz krekla, kas priekšā bij palicies drusku atpakaļ. "Ak tu nelabais!" viņa iesaucās un saslējās, ar kreiso piepalīdzēdama, izvilka laukā sarkanu Lieldienu olu. "To man māte iedeva," viņš sacīja un gribēja rāpties pa logu istabā. "Nē, nē, puisīt, vēl tev jāpagaida," atbildēja Līna un, atgrūzdama viņu atpakaļ, aiztaisīja logu. Viņa noglaudīja olu, nolika to šķīvī uz galda un izģērbusies metās gultā, apķērusi spilvenu rokām.
Kārlis brītiņu pastāvēja pie loga, tad, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizgāja svilpodams pa dārza celiņu, it kā pētīdams lielos mēness gaismas plankumus starp ābeļu zariem, kuru ēna ar katru dienu palika biezāka.
Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles — un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu un mežu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup. Sievas, kuras savā laikā jau izšūpojušās un kuru rokas bij nogurušas, bērnus šūpojot, dažas ar skaudību, dažas ar labvēlību nolūkojās jaunajās meitās, ko puiši meta gandrīz līdz bērzu galotnēm. Meitām vaigi nobāla, augšup drāžoties, un pietvīka tumši sarkani, skrejot lejup, un viņas tika no šūpolēm ārā, solot lielu daudzumu sarkanu, zaļu un zilu olu. Beidzot pienāca arī Līnas un Kārļa kārta. Kārlis bij nolēmis viņai par vakardienu atriebties. Līna sasēja svārkus ar jostu, lai tie neplivinātos, un tad iekāpa šūpolēs. Viņus drusku iešūpoja ar grožu un tad palaida gaisā. Kārlis jau ar vienu grūdienu uzsvieda šūpoles augstu, bet Līna nepalika viņam parādā, un, lai izbaudītu tikai lidošanas ātrumu, viņa aizvēra acis. Kad viņa ceturto reizi nāca lejā, tā saprata Kārļa nodomu un, nolēmusi nepadoties, grūda šūpoles ar divkārtīgu spēku. Viņa neredzēja, cik augstu šūpoles uzskrējušas, bet juta tikai, ka negants vējš viņai norauj no galvas drāniņu un aiznes, bet viņa jutās droša, viņai nedrebēja ne kājas, ne rokas. Mati te aizklāja, te atklāja viņas seju, un, kad augstumā Kārlis viņu redzēja zem sevis, izstiepušos visā garumā, viņš ievēroja, cik viņa bij skaista, un viņam radās neganta kāre ieskatīties viņai acīs. Bet smagi plakstieni gulēja pār tām un tikai skropstas ļoti ātri kustējās. Skatītājos kliedzieni bij apklusuši, visi ar bailēm klausījās šūpoļu griezīgajā svilpšanā, bet neviens nedrīkstēja iejaukties, jo šūpotājies cieta klusu, dzīdami šūpoles arvienu augstāku. Bērzs, kura žuburā atradās šūpoļu viens gals, purinājās kā vēja locīts, bet kārtis, kur stāvēja otrs gals, grīļojās. Spītība bij iegājusi abos jauniešos, un viņi bij it kā saķērušies uz nāves cīņu, gatavi sviesties līdz debesīm. Šūpoles, griezdamās jau gandrīz pilnā lokā, šāvās augšup un lejup tik ātri, ka bij redzama tikai lokveidīga strīpa. Kārtis izļodzījās no zemes, kur tās bij nostiprinātas, un varēja sagāzties katru acumirkli. Līna nejuta baiļu, bet juta tikai, ka vējš spiežas viņas miesai cauri, un atvēra acis. Tad viņa ieraudzīja, šūpolēm uz mirkli gaisā apstājoties, zem sevis visaugstāko bērza galotni un šūpoļu bomi, un visas pagasta mājas — un galva viņai sāka it kā griezties. Kārlis, kas nenovērsa no viņas skatienus, pie laika pamanīja viņas ģīboni un, ar kreiso roku turēdamies pie vicas, ar labo satvēra viņu ap viduci, un tā nespējīgi viņam piekļāvās. Tad ap šūpolēm saskrēja puiši un apturēja tās vienā rāvienā. Līna tad jau atkal bij pie pilnīgas samaņas un, ne vārda neteikdama, paķēra drāniņu un aizskrēja uz istabu.
Mājā pa tam cits pēc cita, no baznīcas braukdami, saradās dažādi ciemiņi. Viņi ieradās divās zaļi krāsotās atsperu orēs, un katrai bij aizjūgti priekšā pāris dūkanu zirgu, ko vadīja sevišķs braucējs. Tie bij kaimiņu pagasta saimnieki, Straumēnu radinieki ar savām sievām. Tagad viss, kas svētku sestdien bij cepts, parādījās galdā. Tur bij tikko no krāsns izvilkta cūkas gaļa ar kāpostiem un baltā bļodā sakrautas brūni spīdīgas, taukiem nosvīdušas gaļas desas, kuru apbrīnojamais garžīgums ir Zemgales saimnieču noslēpums. Pilnā bļodā kūpēja no Straumēnu labi briedušo kviešu miltiem sviestā ceptas karašiņas, bet pašā galda vidū zaļā krūzē smaržoja alus biezām, viegli čūkstošām putām. Ieliets glāzēs, tas laistījās kā miglains dzintars mīkstu saldumu un dziļu reibumu, un viesi uz reizi atžirga, to iebaudījuši. Sarunās drīz vien sadalījās vīrieši un sievieši atsevišķi. Ikviens izstāstīja savus pavasara nodomus, un tie visi gāja līdz arkliem, saistīdamies ap tiem, un vārdi še rita smagi un nosvērti kā zeme no lemeša. Izrunājās par jaunsalīgtiem un veciem gājējiem, pagasta darīšanām, un visos šajos spriedumos bij svars un prašana. Šīs apkārtnes saimnieki nebija nieka vīri. Viņi bij apauguši ar turību, un rudeņos visi ceļi oda pēc graudiem, kad viņi veda savus rijās žāvētos kviešus uz Jelgavu, no kuras tie atgriezās tikai vēlā naktī dziedādami. Viņi mīlēja dzīres un ilgu kāzu dzeršanu, labus pajūgus un ātri skrejošus zirgus, pat baznīcās Dieva priekšā noliekdamies ar pašapziņu, it kā gribēdami, lai Viņš redz, ka pie Viņa nav vis nākuši kaut kādi, bet bagāta pagasta saimnieki. Šī iedomība viņus visur pavadīja, un ne bēdas, ne grūti laiki, tikai nāve viņus varēja izgrūst no māju stenderēm, kurās tie ieķērusies bij visiem spēkiem.
Pa to laiku saimnieces melnām micēm galvās sarunājās par visām istabas un kūts darīšanām, un Straumēniene pašulaik vilka no skapja laukā satītu milzīgu linu audekla gabalu, kam dzijas vērpjot ratiņi bij dūkuši cauru ziemu, un divus mēnešus birdi bij klabējuši, kamēr tos noauda. Ūdenim siltākam un mīkstākam metoties, to velēs upītes malā smagām ozola vālēm, un tas stiepsies ap visu dārza sētu, kad to izkārs balināšanai. Tas staros skaidru un šķīstu mirdzumu, palagos sadalīts un labi norullēts, un vēsa būs uz tiem gulēšana karstajās vasaras dienās. Viņa rādīja savām viešņām arī strīpainos bukstiņa gabalus, šoziem austus, un no visiem skapja plauktiem dvesa miers un svinīgums. Viss tas bij pašu mājās audzis un taisīts, un caur smalkākiem pirkstiem, kuri vērpjot dila, bet nesadila, bij nākušas šo audeklu dzijas bez neviena grumbuļa. Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā. Viešņas Straumēnieni neapskauda, jo arī viņu mājās norisinājās tas pats darbs.
-
Kad Ziemas svētki nāca, tad likās, ka jaukāku svētku vairs pasaulē nevar būt. Bet, kad labi apdomā, kas tad tie bij' pret gaišajām Lieldienām! Toreiz visi čunčulojās tik pa istabu, un uz brītiņu vien varēji tu ārā izskriet, uz visām pusēm acis aplaist, vai nenāk kur kāds žīds vai čigāns, vai pat nāve. Bet kas tad tagad kaitēja! Visi putni bija klāt. Apses ziedēja. Dārziņa stūrī taukās zāles spraucās no zemes laukā, lielām smilču cepurēm galvā, kā sēnes. Vakaros dūca vaboles, un dienās mušas dejoja pa piesaulīti kā durnas. Un kur tad šūpoles! Tajās mēs lidojām pa gaisu kā putni un kliedzām, cik spēka, jo klusais gavēnis nu bija garām. Jā, man likās, ka Lieldienas ir tikai tāpēc radītas, lai ļaudis dabūtu izšūpoties un izkliegties. Ikvienās mājās tad bij mazas šūpoles. Vai nu tās pakāra šķūnī pie sijas, vai kādas tuvas birzs koku žuburos ievilka kārti un apmeta ap to grožus, bet bešā nepalika neviens. Tomēr šādas karulītes tikai mēs, bērni, saucām par šūpolēm, patiesībā tas bija tikai ēna no īstam, kādas kāra lielie. Tad bija gan ko redzēt! Jau no jaires līdz jairei vien bij gabals, ko skriet...
Lielas šūpoles bij visā mūsu apvidā aizvienam tikai vienas. Vairākus gadus mēs gājām uz citām mājam, līdz tad pienāca kārta mūsu puišiem rādīt, ko viņi var. O, es ļoti labi atminos, kas tā bij par gatavošanos, ilgi ilgi iepriekš. Jau ziemā tika kaņepāju virve vīta. Jau ziemā bij pie vecā Dekšņa aizrunāts pārs riteņu loku. Un kas tad ar jairēm? Par tām tika prātots visvisādi. Vai izlasīt tievākās no cūkklēviņam savestām baļķēm jeb ņemt no olnīcas kārtīm stiprākās? Bet izrādījās, ka baļķītes ir uzsliešanai pārāk smagas un olnīcas kārtiņas par daudz tievas, lai lielo svaru, kas uz tām guļas, stingri noturētu. Tās varēja locīties vai kāda pat lūzt, un tad šūpolēs sēdētājs kaklu lauztu. Beidzot atrada, ka visdrošākās kārtis priekš jairēm būšot rijas ārdis. Un atvilka tās. Jā, patiesi, uz tām sija gulēja kā iemūrēta. Varēja pat tie smagākie puiši iet uz galdiņa un sviesties tā, ka krišus krita atpakaļ, pat tad jaires neļodzījās, tikai, nastai uz zemi laižoties, tās nodrebēja smagi un nopietni. Šūpošanās bija droša. [..] Kad šūpoles bij' pakārtas un visi svētku sestdienas soļi apmesti, tad vajadzēja sākt olas vārīt. Daži to mēdza darīt tikai Lieldienas rītā, bet mēs tādi nebijām. Mēs negribējām svētā dienā tik daudz darboties ar uguns kuršanu un izdarījām to jau aizlaiku. Mūsu krāsa aizvien bij skaisti dzeltena. Mēs to izdabūjām itin vienkārši no sīpolu mizām. Mēs vispirms likām katlā mizas un pielējām drusku ūdens, un piebērām župsni alauna. Kad ūdens sāka mutuļus sist, tad likām olas iekšā un vārījām tik ilgi, kamēr vecmāte noskaitīja tēvareizi uz priekšu un atpakaļ. Saimniecei bij' vairāk vistu, tāpēc viņas katliņā bij' olu daudz, bet mūsu pelēcīte necik nevarēja piedēt, un to pašu biškīti aiznesa žīds. Mēs vārījām tikai desmit olu, lai katram iznāktu pa divām. Es uz olām biju ļoti kārs, un gandrīz ik reizes izgadījās tā, ka viena no manējām saplīsa jau pirmajā vakarā. Itin vienkārši tā vēlās un krita no galdiņa vai arī no rokas izšļuka. Bet es daudz par to neskumu: es meklēju tikai sāli, mērcēju un ēdu. Un, kas zin', var būt, ka pa svētkiem atnāca kāds ciemiņš un atnesa vietā. Jānis Jaunsudrabiņš "Baltā grāmata"
-
Sliktos darbus darīt ir vilinošāk, un mēs tiem allaž rodam attaisnojumu. Labā ir tieši tik daudz , lai sabiedrība turētos virs ūdens un kustētos uz priekšu. Ēriks Kūlis Vecīt, bez komentāriem...
-
Pēters Brūveris
atceries: tevī ir viss:
Jūŗa būŗa un bāka
Dieva ieplaisājušais monoklis
un ilgas iz gliemežvāka
tevī ir viss: smiltis un vējš
gurdums un zīriņa steiga
Kolumba kuģu ceļš
un acteku godības beigas
aizver plakstus un veries
sava bijuma visesībā
viss ir tevī: vraki uz sēres
un pāļu dzinēja riba...
Vairāk:
http://www.sarunuforums.lv/kultura/peters-bruveris-mazliet-domu-un-dzejas/ (http://www.sarunuforums.lv/kultura/peters-bruveris-mazliet-domu-un-dzejas/)
-
Par godu Valpurģu naktij, 30.04.:
J.V.Gēte. Fausts.
VALPURĢU NAKTS
Harca kalnājs. Ēlendes un Šīrkes ciematu apkārtne
(Mefistofelis Faustam)
Nāc līdz! Nāc līdz! Ko tur lai dara?
Es pieiešu un tevi iekšā vedīšu,
Un viņiem pazīstamu darīšu.
Ko saki, draugs? Vai nau šī pļava plata, gara?
Skat vien! Tu tikko galu saredzi.
Tur rindā deg vai simtiem uguņu;
Tur lēkā, pļāpā, ēd un dzer, un mīlinājas;
Nu saki, kur gan labāki vēl klājas?
-
"Pasaulē ir divu veidu cilvēki, Lānselot. Tie, kas meklē piedzīvojumus, un pārējie, kuri neko nenozīmē."
(P.Vudro "Dubultkrusts" )
-
Cilvēki nav tik stulbi kā tu domā. Viņi ir daudz daudz stulbāki! (Autors nezināms, pierakstīts pirms 30 gadiem)
-
Jūs te pārsvarā par nopietnām lietām, es par nenopietno :) Nupat uzdūros šādai frāzei:
She probably thinks Max Factor is a statement about what some guy did to some girl out behind old dad's barn.
(c) Mr. Mercedes by Stephen King
Tas ir no kāda maznozīmīga personāža apraksta - runa ir par dāmīti, kas zināmu iemeslu dēļ izskatās kā vīrietis un vispār nelieto kosmētiku. Un šādas kolorītas frāzes ir galvenais iemesls, kas mani kā valodnieci priecē, lasot nenopietno literatūru angliski. :clap:
Tiesa, angļu valoda ir daudz pateicīgāka visa veida rotaļām ar vārdiem nekā latviešu. Nevaru iedomāties, kā šo te var izteikt latviskā variantā bez zemsvītras piezīmes.
-
itta (ups):man iepatikās pantiņš tad nu Katram apsviedīgam vīram Jāsaplāno vārdadiena:
Dienu - svinēt, Rītdien - lāpīt, Vakarpusē ? gultā trāpīt. Trešā dienā skaitīt naudu, Atcerēties gūto baudu. Pārrunāt kā cēlies, kritis, Dancojis, zem galda mitis... Beidzot plānošanu šo - Apsvērt balli nākošo. /D.Kamerovska/
Atljaavos nolabaat, lai nepazuud...
-
Saistībā ar mellenes drūmo kaktu un izskanējušiem komentāriem par to.
Sāp visiem vienādi, vai viņš būtu zaudējis māti, savus bērnus vai tikai santīmu. ja cilvēki raud, nekad nesakiet, ka par niekiem, jo , ja viņš raud, tad viņam sāp un viņa asarās nieku nav. Pat ja jums šķitīs citādi . Guntis Bojārs , Zīda čūska .
-
Par patiesību un stāstu
"Es negaužos par patiesības mīlētājiem, bet par pašu patiesību.Kā palīdzēt, kā mierināt var patiesība salīdzinājumā ar stāstu? Kāds labums no patiesības pusnaktī, tumsā, kad vējš kā lācis auro skurstenī?Kad zibens šķeļ ēnas uz guļamistabas sienas un lietus ar garajiem nagiem klauvē pie loga? Nekāds. Kad bailes un aukstums tevi pārvērš par statuju gultā, negaidi, ka cietkaulainā un bezmiesiskā patiesība steigsies tev palīgā.Tev ir vajadzīgs stāsta mollīgais mierinājum. Melu mierinošais, iešūpojošais drošums"
Diāna Seterfīlda, Trīspadsmitais stāsts
-
...ja zirgs saka nē, tad tu esi tikai nepareizi uzdevis jautājumu. Tieši tāpat ir ar sievietēm. Nejautā viņai: vai iesim vakariņās? Bet gan: ko es drīkstu tev pagatavot? Vai viņa uz šo jautājumu var atbildēt noliedzoši? Nē, nevar.
Nina George "Lavandu istaba"
-
O.Vailds:
“Es esmu tik gudrs, ka reizēm nesaprotu ne vārda no tā, ko saku.“
-
Es pats grēkoju un arī pret citiem esmu iecietīgs. Rainis
-
Robert Burton( 1577.-1640.)
mans pieticīgais tulkojums
Viņi savas liesās grāmatas iespeķo ar citu treknajiem darbiem
kā airētājs, kas airē uz priekšu, bet skatās atpakaļ
-
Marinas Cvetajevas jubilejā:
Марина Цветаева
Хвала Афродите (1921)
[..]
II
Уже богов -- не те уже щедроты
На берегах -- не той уже реки.
В широкие закатные ворота
Венерины, летите, голубки!
Я ж на песках похолодевших лежа,
В день отойду, в котором нет числа.
Как змей на старую взирает кожу --
Я молодость свою переросла.
[..]
Sencis
man senčos bijis kāds vijolnieks,
kāds zaglis un zirgu trencējs.
mans vēja smārds matos, klaiņotprieks
reiz piederējuši sencim.
lūk, tirgū, persikus zogot, ceļ
viņš manu tumsnējo delmu.
no viņa - kaišļu un sāpju ceļš,
un cirtas, un vaibstos svelme.
pa dzīvi dīkdienis klīda skaists,
līdz nesdams magones ziedu.
tāds - maigs un neprātīgs mīļākais -
viņš nederēja par biedru.
kā viņam patika pīpes tvans
un jaunās kaimiņu sievas...
man šķiet, ka gļēvs bija sencis mans,
kaut vērās pasaulē nievīgs.
ka, velnam dvēseli pārdevis,
no kapiem baidījās naktī.
ka bija no tiem, kam nazis viz
aiz stulma, un slēpties patīk.
no stūra mēdza kā kaķis veikls
viņš uzklupt upurim spēji...
vēl vairāk par viņu zinu teikt:
viņš vijoli - nespēlēja!
šī dzīve viņam - pērnais sniegs,
par kuru vasarā neskumst.
tāds bija mans sencis vijolnieks,
es - tāda dzejniece esmu.
-
Frēdriks Bakmans "Vīrs, vārdā Ūve"
Taču skumjas ir jūtas, uz kurām tā vienkārši nevar paļauties: ja cilvēki tajās nedalās, tās pašas ņem un nodala cilvēkus.
Tētis par grāmatām neko daudz neinteresējās, taču, kad piecu gadu vecumā viņa meita sēdēja un lasīja dienas avīzi pati, viņš, protams, nebija nekāds muļķis, lai nesaprastu, ka lietas labā kaut kas darāms. - Šitos muļķibs tak meitens nevar lasit, tā jau viš paliks bez prāt, - tēvs paziņoja, pastumdams meitu uz priekšu pie ciema bibliotēkas galda.
(Labi sasaucas ar mazsmadzeņu kretīnu tēmu ;) )
-
Būt par ezera krāsu nozīmē būt tīram. /Hereklatuss
Laime sejā nesmaida, tai ir labi arī vienai. /Hereklatuss
Tu esi tīkls, kas nemitīgi jāatjauno, sapīties tajā ir tik pat viegli kā saplēst. /Hereklatuss
Rokas tavu dzīvi nevēlas dzīvot, tas ir dzimušas maigas. /Hereklatuss
Manas dzīves humors ir sen jau beidzies../Hereklatusss
Šajā pasaulē nav vienkāršības, tās eksistē citā dimensijā. /Hereklatuss
-
Zoji Saga "Meitene tīmeklī"
Cilvēki domā, ka šajā pasaulē drīkst slēpties aiz ekrāniem un lietotājvārdiem un rakstīt visādas riebeklības par cilvēku, kuru viņi pat nepazīst.
...
Ikreiz, kad kaut ko publicējiet tīmeklī, jums ir izvēle.
Jūs ar to varat vairot laimi pasaulē vai arī kādam to atņemt.
...
Tāpēc nākamreiz, kad grasīsieties publicēt komentāru, savus jaunumus vai dalīties ar saiti, pajautājiet sev, vai tas vairos laimi pasaulē?
Ja atbilde ir nē, tad izdzēsiet to!
Pasaulē jau tāpat pietiek skumju. Nevajag tās vairot.
-
Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības.
Cilvēks viņam atriebās ar to pašu.
[Autors nezināms - interneta dzīles]
-
Pasniegt žēlastības dāvanu nav grūti, daudz grūtāk ir izdarīt tā, lai pēc šīs dāvanas nebūtu vajadzības. Labdarības organizācija, kuras mērķis nav nākotnē kļūt nevajadzīgai, nepilda savu patieso misiju. Tā vienkārši vāc līdzekļus, lai nodrošinātu pašas eksistenci.
[Autors nezināms - interneta dzīles]
-
Meitenes atcerieties: jūsu bērni līdzināsies viņam, nevis viņa automašīnai.
[Autors nezināms - interneta dzīles]
-
Labs! Ļeņins par citātiem internetā. :D
-
He wondered if Mr. Yellow understood the most basic rule of human discourse: when someone says they're going to be honest with you, they are in most cases preparing to lie faster than a horse can trot.
(c) Stephen King, Finders Keepers
-
speciālveltījums Afrorai no " Tu man arī", Ellena Berga
"Vai varēsi tikt līdz ekskursantu restorānam, tur pāri?" Evija jautāja. " Tur esot kaut kas pilnīgi pasakains. Hugo."
Beatriče sastomījās. " Vai tik tu atkal neesi izmēģinājusi roku iekš " dreamboys.de" ?
" Tak ne jau vīrietis, bet gan kokteilis, " Evija attrauca. " Prosecco ar piparmētrām un plūškoka ziedu sīrupu. Garšojot brīnišķīgi"
-
Nu nevar necitēt. No tās pašas "Tu man arī"
Trīs kļūdas sievīešu operētājsistēmā:
Sasniedzamība. Be beasty.
Otrā kļūda -sapratne. Pret katru pirdienu mums ir jāizturas ar mātes Terēzes iecietību. Un kā viņi mums par to pateicas? Izmantodami mūs par kājslauķiem.Starp citu, trešā kļūda ir tā, ka mēs gaidām. Gaidā, ka viņi mainīsies. Viņi nemainīsies nekad.
Dāmas ir pāri 40.
Par seksu:Tagad iespējas uz kaislīgu seksu ir apm\ēram tikpat lielas kā iespēja, ka tevi nositīs meteorīts. Mēs nesamīļotas iepeldam klimaksā.
Tiek atrasts risinājums -zvans uz to pašu www. dreamboy.de
-
http://www.satori.lv/raksts/12322/Vilis_Lacitis/Vilhelma_Busa_bronzas_biste
-
Luiss Kerols. Alise Aizspogulijā
“Tevi, protams, es pieņemtu labprāt! — Karaliene sacīja. — Divi pensi nedēļā un katru otro dienu ievārījums.
Alise nevarēja novaldīt smieklus.
Es negribu, lai jūs nolīgtu mani, un ievārījums man nemaz negaršo!
Bet tas ir ļoti labs ievārījums! — Karaliene teica.
Vienalga, šodien es ievārījumu vienalga negribu!
Šodien tu nemaz nevari to dabūt, kaut arī gribētu, — Karaliene iesaucās. — Pēc noteikumiem ievārījums — rītdien, ievārījums — vakardien, bet nekad — šodien.
Bet reiz taču jānonāk pie dienas, kad “ievārījums ir šodien”, — Alise iebilda.
Nē, nekad! — Karaliene atbildēja. — Es teicu, ka ievārījums katru otro dienu, bet šodiena nav otrā diena! Saprati?
-
Roza Liksoma "Kādreiz pāries..."
-ievadam: Somu džeks plenderējis, dzēris, nosēdējis cietumā, atkal dzer un dzīvo zem tiltiem Zviedrijā. Tad vienu nakti ar "vien novadniekmauk" sēž un skatās pāri aizsalušajam līcim pāri uz Somiju, un ceļot pudeli pie mutes notiek "it nekad vairs" un mauka teic, ka viš a nedzers.
Tā nu viņi abi dzīvo laimīgi, nedzer
"Mēs uzman viens otr nakt un dien, un kas cits atliek, ja mēs iekš krematorijs krāsns grib nonākt vesel, labā formā un pirmām kārtām bez alkohol sastāv organismā"
-
T.Jāsone. Komēta nāk
— Par gultām es nekā liela neiztaisu, tās ir liekas mēbeles, — bizamžurka skumji sacīja. — Es dzīvoju tikai vienā alā, taču jutos tur labi. Protams, filozofam ir vienalga, vai viņš jūtas labi vai ne, tomēr katrā gadījumā tā bija jauka ala.
Viņa nopurinājās un vērīgi ausījās.
— Kas šitā ir par māju? — viņa vaicāja.
— Pavisam parasta Mumina māja, — tētuks atbildēja. — Es to uzcēlu pats. Kā būtu ar glāzi ābolu vīna pret saaukstēšanos?
— Tas nu gan ir lieki, — bizamžurka atbildēja. — Bet varbūt tomēr . . .
Mumina tēvs iegāja virtuvē un, neaizdedzinājis gaismu, atvēra skapi. Viņš stiepās pēc ābolu vīna pudeles, kas atradās augšējā plauktā, un te uzreiz nogrūda zemē šķīvi, tas sacēla briesmīgu šķindoņu.
Visa māja atmodās, atskanēja saucieni un durvju blīkšķi, un tūdaļ atsteidzās Mumina māte, turēdama ķepās sveci.
— Ak tas esi tikai tu, — viņa teica. — Domāju, ka mājā ielavījies zaglis.
— Es gribēju paņemt ābolu vīnu, bet kāds ēzelis nolicis uz plaukta malas šķīvi, — tēvs skaidroja.
— Labi vien, ka tas saplīsa, tas bija gauži neglīts, — Mumina māte atbildēja. — Uzkāp uz krēsla, tad labāk varēsi aizsniegt, un paņem man arī vienu glāzi.
Tēvs uzkāpa uz krēsla un paņēma pudeli un trīs glāzes.
— Kam tad tā trešā? — māte brīnījās.
— Bizamžurkai, — tēvs atbildēja. — Viņas māja sagruvusi, un tagad viņa dzīvos pie mums.
Tad viņi aizdedzināja verandā petrolejas lampu un saskandināja glāzes. Arī trollītis Mumins un Snifs drīkstēja palikt, kaut gan bija pusnakts. Bet viņi dzēra pienu. Lietus joprojām dejoja uz jumta, un vējš bija pieņēmies spēkā. Tas gaudoja dūmenī, un krāšņu durvis bailīgi klinkšķēja.
Bizamžurka pacēla purnu pret verandas logu un blenza tumsā.
— Tas nav nekāds dabisks lietus, — viņa teica.
— Ak tas nav dabisks lietus? — Mumina tēvs atvaicāja. — Vai drīkstu piedāvāt vēl mazlietiņ?
— Varbūt maķenīt, — bizamžurka piekrita. — Paldies, paldies! Nu jau jūtos labāk. Lielā bojā eja mani pārlieku nenomāc, bet savā ziņā negribas aiziet bojā ar saltu vēderu.
— Nu, protams, ne, — māte piekrita. — Bet tas taču nebūs plūdu lietus.
Bizamžurka iespurcās.
— Kundze nezina, par ko es runāju, — viņa teica. — Vai jūs pēdējā laikā neesat novērojuši gaisā kaut ko dīvainu? Vai jums nav bijušas nojausmas? Vai dažkārt neesat jutuši pakausī aukstas tirpas?
— Nu nē, — Mumina māmuļa pārsteigta atbildēja.
— Vai tas ir kaut kas bīstams? — Snifs čukstēja un blenza uz bizamžurku.
— Nekad neko nevar zināt. Pasaules izplatījums ir milzīgs, bet zeme tik šausmīgi maza un nožēlojama … — bizamžurka murmināja.
— Domāju, ka laiks doties pie miera, — māmuļa strauji ierunājās. — Nekad nav labi nakts laikā runāt par bīstamiem notikumiem.
Pēc brītiņa gaisma bija izdzēsta un visa māja iegrimusi miegā. Bet lietus un vētra nerimās līdz nākamajam rītam.
-
Luīze Dautija "Grēcīgā Ābeļdārza iela"
Viens no pašnodarbināta cilvēka dzīves visjaukākajiem brīžiem ir klusums, kas iestājas pēc tam, kad telpā vairs nav dzirdamas aizcirtušos ārdurvju atbalsis
-
Man nez kādēļ sagribējās sevi asociēt ar Bizamžurku. ;)
-
Ievadā grāmatai "Neuztraucies, mīļā, tev viss izdosies!" ir šis citāts:
"Normāls sēru nobeigums nekādā gadījumā nenozīmē aizmirst aizgājēju, bet gan spēt tam ierādīt atbilstošu vietu pabeigtā stāstā, spēt pašam pilnībā iekļauties dzīvē, kalt plānus, izjust vēlēšanos, kas piešķir jēgu eksistencei"
Monika Bidlovski "Bērns, kuru es redzu sapnī"
-
Aivars Eipurs
NEANDERTĀLIETIS NOLIEK ZIEDUS
Uz mīļotās neandertālietes kapa
Ziedus viņš stiepis no tālienes
Tikai tur aug izsmalcinātie ziedi
Tās neaizmirstamās puķes
Pļavā, kur abi vāļājās
Kad vēl nepastāvēja kalendārs
Un cilvēks
-
DEPRESSO -the feeling you get, when you"ve run out of coffee
autors nezināms
-
Vonnegūts. Kaķa šūpulis
DIENA, KAD PASAULEI PIENĀCA GALS
Sauciet mani par Jonu. Mani vecāki tā izdarīja vai gandrīz izdarīja. Viņi nosauca mani par Džonu.
Jona — Džons... Pat ja es būtu nosaukts par Semu, es tik un tā būtu Jona, ne jau tāpēc, ka esmu nesis nelaimi citiem, bet gan tāpēc, ka nezin kāds vai kas liek man pastāvīgi zināmā laikā būt zināmā vietā. Transporta līdzekļi un iemesli, gan gluži parasti, gan ērmīgi — par visu tiek gādāts. Un it kā pēc plāna noteiktā sekundē, noteiktā vietā parādās šis Jona.
Uzklausieties:
Kad es biju jaunāks — pirms divām sievām, pirms 250 000 cigarešu, pirms 3000 litriem alkoholisku dzērienu...
Kad biju daudz jaunāks, es sāku vākt materiālus grāmatai, kura sauktos Diena, kad pasaulei pienāca gals.
Tai vajadzēja būt dokumentālai grāmatai.
Tai vajadzēja sniegt atskaiti par to, ko darījuši ievērojami amerikāņi todien, kad Japānā tika nomesta pirmā atombumba uz Hirosimas pilsētu.
Tai vajadzēja būt kristīgā garā rakstītai grāmatai. Tolaik es biju kristīgais.
Tagad es esmu bokononists.
Es jau tolaik būtu kļuvis par bokononistu, ja kāds mani būtu iepazīstinājis ar Bokonona saldi rūgtajiem meliem. Bet par bokononismu neviens neko nezināja šaipus akmeņainajiem krastiem un koraļļu rifiem, kuri ieslēdz mazo saliņu Kārību jūrā — Sanlorenco republiku.
Mēs, bokononisti, ticam, ka cilvēce ir sadalīta grupās, kuras pilda Dieva gribu, nemaz neapzinādamās, ko dara. Bokonons nosauc šādu grupu par karasu, un tas rīks, kan-kans, kas mani noveda tieši manis paša karasā, bija grāmata, kuru nekad nepabeigšu, grāmata, kurai vajadzēja saukties Diena, kad pasaulei pienāca gals.
SMALKS, SMALKS PAVEDIENS
"Ja jūs atklājat, ka jūsu dzīve ir bez sevišķiem loģiskiem iemesliem sasaistījusies ar kāda cita cilvēka dzīvi," raksta Bokonons, "tad šis cilvēks droši vien ir jūsu karaša loceklis."
Kādā citā vietā Bokonona Grāmatās sacīts:
"Cilvēks radīja šaha galdiņu; Dievs radīja karasu." Ar to Bokonons grib teikt — "karasam neeksistē nacionalitātes, resoru, profesiju, ģimenes un šķiru radītas robežas."
Karass ir bez noteiktas formas kā amēba.
Savā "Piecdesmit trešajā kalipso" Bokonons uzaicina mūs dziedāt kopā ar viņu:
Žūpa, kas parkā Uz soliņa dzied,
Mednieks, kas tīģeru Medībās iet,
Ķīniešu zobārsts,
Angļu karaliene —
Visi ir mezgliņi Masu pavedienā!
Smalks, smalks pavediens,
Smalks, smalks pavediens,
Smalks, smalks pavediens —
Tik dažādi ļaudis, Bet kamoliņš viens
MUĻĶĪBA
Bokonons nekur nebrīdina mūs no cenšanās izdibināt sava karasa robežas un to uzdevumu, kāds tam pēc visuvarenā Dieva gribas jāveic, Viņš gluži vienkārši norāda, ka šādiem meklējumiem lemts palikt bez panākumiem.
Bokonona Grāmatu autobiogrāfiskajā daļā viņš min kādu līdzību par to, cik muļķīgs jebkurš mēģinājums kaut ko atklāt, kaut ko izprast.
"Kādreiz Nūportā, Rodailendā, es pazinu kādu lēdiju, anglikāņu draudzes locekli, kura lūdza mani uzskicēt un uzcelt suņabūdu viņas lielajam dāņu dogam. Šī lēdija bija pārliecināta, ka visā pilnībā izprot Dievu un Dieva ceļus. Viņa nekādi nevarēja saprast, kāpēc cilvēki lauza galvas par to, kas bijis, vai par to, kas būs.
Un tomēr, kad es viņai parādīju iecerētās suņabūdas skici, viņa sacīja: "Atvainojiet, bet es no tā neko nesaprotu."
"Atdodiet to savam vīram vai biktstēvam, lai pasniedz Dievam," es teicu, "un, ja Dievam patrāpīsies brīvs brītiņš, viņš jums tik tiešām tā izskaidros šo manu suņabūdas uzmetumu, ka pat jūs sapratīsiet."
Viņa mani padzina. Es viņu nekad neaizmirsīšu. Viņa ticēja, ka Dievs mīl jahtu īpašniekus daudz vairāk par motorlaivu īpašniekiem. Tārpi viņai derdzās. Kad viņa ieraudzīja tārpu, tad spiedza.
Viņa bija muļķe, tāds esmu arī es, un tāds ir ikviens, kurš domā, ka izprot Dieva darbus [tā raksta Bokonons]."
-
Kopēts no Satori. Luīze Lismane.
pamostos no kaimiņienes, kurai vajag aizdot piecus latus pienam, skatos acīs, neiedodu, pēc tam nevaru aizmigt pat ar segu pāri galvai, dzirdu bērnus aiz sienas raudam, un ceturtajā stāvā kāds plinkšķina klavieru taustiņus, tikai baltos,
tu saki, ka esmu tavs piano forte,
vienmēr mažors,
aizturu elpu,
mani arvien nodod sažņaugtās dūres
***
es piekūstu no sevis piekūstu asfaltam karstā dienā stāvot zem liepām
nogurstu sagurstu sagruzdu
es pretim rītausmai eju
ielas galā lec sarkana sarkana saule
bezpajumtnieku pārītis dala cigareti un pēc katra dūma sabučojas
es neatskatos uz svešiniekiem
es neatbildu nepārzvanu
man sevi pirms tam jāatrod jāpierod vai arī jāsašķeļ gabalos
ar tukšuma brīvdienu rītā varētu pārpildīt pasauli
kā baltas papīra loksnes šorīt
klusums sagriež plaukstas līdz brūcēm
kā lai pamostos ja nav vēl aiziets gulēt
***
gribu bez rētām un parādiem, gribu bez morāles, gribu bez pietūkušiem plakstiem pamosties vieglprātībā, tukšā telpā ar baltām sienām, kur nemanāmi liegu kustību rītu nomaina vakars un ziemu laime, kur magnetofonā izskan pēdējā lente ar rekviēmu, gribu operas, baletus un mocarellu brokastīs, lētāko kafiju ar virspusē peldošiem biezumiem, noslīkušu karoti un rūsainā ūdenī noskalot seju
gribu tikko plaukstošos jasmīnos pazaudēt sevi un nodzēst cigareti uz plaukstas bez bailēm, gribu tevi
un
lai nekad nesamirkst kājas
***
ieelpa izelpa
un ar katru gaisa malku varētu izkausēt visu no jauna
uz putekļainām rūtīm savelku kodus un šifrus paroles rītam
(kad viņa par ilgu noguļ vannā uz pirkstu galiem tai parādās hieroglifu zīmes)
nekā sarežģīta tu tikai atceries katru reizi kā jāelpo kad līst kad par skumju kad gribas noindēties ziedu tvanā tu tikai atceries kā pareizi jāelpo katru reizi kad gribas viņu apskaut bet viņa ir pagriezusi muguru un dzīvnieciski cauri naktij elso sāpes
ieelpa izelpa
un ar katru reizi var skābekļa sprādzienā radīt skaistu
uz putekļu rūtīm ar pirkstu vilkt mītus un baumas par to ka es esmu tālu bet tu esi kuģis tava navigācija zaudēja jau aizvakar redzu nolaistas buras
es paceļu karogu
ieelpa izelpa
(tava mīlestība ir viņas rozetas akmens)
***
acu zīlītes tik lielas kā galaktikas
un uz augšstilba nobirst asara –
to notraukt ar plaukstu kā nemieru
kā skaņu notriekt pār klusumu, kā ielu notriekt pār cilvēkiem, mašīnām, ceļa zīmēm nepareizām, kā debesis notriekt pāri galvām, kā notriekt naudu, kā notriekt sevi līdz bezsamaņai, kā enerģiju notriekt pāri skumjām un ellei galvā,
kā dzīvi notriekt līdz azartspēlēm, kā piektdienu notriekt līdz pirmdienai, kā sievieti notriekt līdz apmalītēm, kā notriekt sevi, kā notraukt dusmas no augšstilba, kā notraukt muļķību, naivumu, kā notraukt sapņus no acīm pirms rīta, kā notriekt, noriet aplamos cilvēkus, kā noriet krančus pagalmā, kā noriet diena jau deviņos, kā notraukt, noraut šo slikti iestudēto dramaturģiju, kā sadalīt lomas-
tu būsi nabags, es baltu ādu, bet melnām delnām
kā notraukt aizkarus ilūzijām,
kā
kā
kā lai es dabūju sevi par plašu, bet aukstu rīta balsi –
un uz augšstilba izdeg asara par dzimumzīmi
***
ja tu būtu dzelzceļš, es liktu
monētiņas uz sliedēm pirms vilciena,
ja zinātu visus atiešanas, pienākšanas laikus
un brīžus, kad pārslēdz virzienus,
kad konduktore izvelk salkani rozā lūpu krāsu
un pēdējā stacijā ar to aizzīmē logus –
es liktu divsantīmnieku, piecu un sudraba divlatnieku,
skatītos tālumā un gaidītu starmešus iedzeļam acīs
un, līdzko nodrebētu zeme zem manām kājām –
gultos un klausītos, kā katra no tām
pirms izplūšanas
džinkst
***
viņa ar skatieniem ķer putnus un sagūsta sevī kā būrī
viņš pienāk klāt un ar karstu elpu izģērbj viņu sausu
viņa ar nieka kustību izraisa autokatastrofu otrā pilsētas galā
viņš klusē un uzdzen zosādu līdz skaustam
viņa atliec galvu būtu jāpietiek
notrīs skatieni tik asi kā naži
viņš grib pienākt klāt
viņa pirms laika nospiež delete
***
viens un trīsdesmit piecas
mugurkauls izliekts
pār ādu slīkst nakts
stindzinošas pēdas un nepārējoša sanoņa galvā
trauslas nervu sistēmas simfonija ārsts atzīmē izziņā
tirpst pirksti ikreiz kad saņemos tev nerakstīt
iztaisnoju muguru
caurvējš
ārā līst
luksofora gaismu refleksi atskan manās mugurkaula spīlēs
tu domā par mani tik stipri ka naktīs nevaru pagulēt
kaut kur uz rīta pusi līdz ar mani sadeg gaisma
-
http://www.satori.lv/article/kam-tik-dzivot-tas-lai-dzivo
-
Agnese Martēna-Ligāna "Neuztraucies,mīļā, tev viss izdosies"
Nezinu, vai ir te minētas - -pirmā grāmata ir "Laimīgie lasa grāmatas un dzer kafiju", to gribu tagad sameklēt un izlasīt.
Manuprāt, ļoti franciska noskaņa, izteiksmē un arī vieglumā, pat, ja runa nav par vieglām tēmām. Par mīlestību, traģisku zaudējumu un dzīves atsākšanu.
Uzmanību, romānā daudz smēķē!
Ups, ne tajā tēmā!!!!
-
Agnese Martēna-Ligāna "Neuztraucies,mīļā, tev viss izdosies"
Tēma ir šeit:
http://www.sarunuforums.lv/forums/literatra/agnese-martna-ligna-grmatas/
-
A.Lindgrēna. Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki
Daži fragmenti par "liecies baļļā":
Krauklis sprostā spalgi ieķērcās un šķita nemierīgs. Pelle no jauna mēģināja bāzt iekšā pirkstu, bet krauklis atkal grasījās knābt.
— Viņš ir gudrs, vari man ticēt, — Stina sacīja. — Visgudrākais pasaulē, tā saka vectēvs.
Pellem likās, ka viņi lielās. Ne Stina, ne viņas vectēvs nevarēja zināt, kurš ir gudrākais putns pasaulē.
— Manai vecmāmiņai ir papagailis, — Pelle teica. — Un viņš prot sacīt: «Liecies baļļā!»
— Tas nemaz nav grūti. To var pateikt arī mana vecmāmiņa, — Stina atcirta.
Tad Pelle skaļi iesmējās.
— To taču nesaka vecmāmiņa. To saka papagailis!
Stinai nepatika, ja par viņu smējās. Viņa jutās aizskarta.
— Nu tad runā tā, lai tevi varētu saprast, — viņa pūcīgi aizrādīja. Pēc tam viņa novērsās un nerimtīgi raudzījās pāri margām, viņa vairs negribēja runāt ar šo muļķa zēnu.
--
Hapilanda-Kalle ķērca sprostā, izklausījās tā, it kā tas smietos par Matildes nelaimi. Stina atvēra sprostu un izlaida kraukli.
— Es mācu viņam runāt, — viņa stāstīja Čorvenai. — Mācu viņam teikt: «Liecies baļļā.»
— Kāpēc tad tā? — Čorvena vaicāja.
— Tāpēc, ka tā saka Pelles vecmāmuļa. Un ari viņas papagailis, — Stina skaidroja.
--
Paskaties uz mani, — Čorvena sauca. Tad viņi aizmirsa skatīties uz kuģi' pudelē, bet skatījās uz Čorvenu. Viņa stāvēja virtuves vidū, un uz viņas galvas sēdēja krauklis. Skats bija neparasts un teiksmains, un Pelle ar Stinu apklusa.
Čorvena juta, ka putna nagi ieķeras viņas kuplajos matos, un svētlaimīgi smaidīja.
— Dzi, ja nu viņš iedēj olas manos matos!
Taču šo cerību viņai laupīja Pelle.
— To viņš nevar. Olas dēj tikai mātītes, tik daudz tev taču jāsaprot.
— Un tomēr! Ja viņš var iemācīties teikt: «Liecies baļļā,» — tad var iemācīties arī dēt olas.
Pelle ilgaini raudzījās uz kraukli un nopūzdamies sacīja:
— Es tā vēlētos kādu dzīvnieciņu! Man ir tikai lapsenes.
--
— Cik jauki, ja cilvēkam ir pašam savs dzīvnieks, — viņš teica.
Stina un Čorvena bija ar viņu vienis prātis.
— It sevišķi, ja tas ir krauklis, — Stina apgalvoja. Un tad viņa lepni teica:
— Tagad viņš to prot!
— Ko viņš prot? — Čorvena vaicāja.
— Viņš prot izteikt «liecies baļļā», es to viņam iemācīju.
No Čorvenas un Pelles sejas varēja noprast, ka viņi netic, un Stina saskaitās.
— Pagaidiet, jūs tūliņ dzirdēsit! Kalle, saki: «Liecies baļļā!»
Krauklis pielieca galvu un iecirtīgi klusēja, bet, kad Stina
bija labu laiciņu ar viņu noņēmusies, viņš pāris reižu ieķērcās. Tikai cilvēks ar ļoti dzīvu fantāziju varēja no šiem ķērcieniem izveidot vārdus: «Liecies baļļā!» Stinas fantāzija bija ļoti dzīva.
--
Pelle sēdēja un klusītiņām smējās.
— Un ko tu ar to princi iesāksi? — viņš jautāja.
— Viņš apprecēs Malinu, — Stina atbildēja.
Čorvena atzina, ka šādas iedomas ir lieliskas.
— Tad viņai nevajadzēs staigāt apkārt neprecētai.
Šīs iedomas visvairāk kaitināja Pelli.
—- Liecieties baļļā ar visiem saviem apburtajiem prinčiem! — viņš sacīja. — Nāc, Joke, ejam!
--
Malinas princis laipni aizvēra acis, un meitenes viņu dusmās noskūpstīja, vispirms Čorvena, pēc tam Stina. Tad viņas aši aizcilpoja projām. Tikai nonākušas drošā attālumā pie veikala, meitenes apstājās.
— Jā, tā nu mums iznācis, — Čorvena mazdūšīgi noteica. Pēc tam uzsauca princim, kas negribēja pārvērsties par vardi:
— Liecies labāk baļļā!
-
Princeses Skurstenes bēda (http://kubele.tk/?q=node/771)
Princese Skurstene dzīvoja uz glītas mājiņas jumta un laida dūmus. Pie viņas pielidoja stārķis.
“Smēķēšana ir ārkārtīgi kaitīga tavai veselībai,” sacīja stārķis, kurš savu ligzdu bija uzvijis uz bijušās muižas virtuves skursteņa, kas jau sen vairs nedūmoja, un tāpēc viņš zināja , ko runā.
“Es citādi nevaru,” princese Skurstene žēlojās. “Es esmu briesmīgi nervoza un tieši tāpēc kūpu!”
“Kāpēc tu esi nervoza?” stārķis bija ziņkārīgs.
“Jo man ir bēdas,” princese atbildēja. “Es gaidu princi. Gaidu jau daudzus gadus, taču princis kā nenāk, tā nenāk. Un no tā taču var palikt nervozs!”
Starķim kļuva Skurstenes žēl, un viņš nolēma neveiksminiecei palīdzēt. Jau nākamajā dienā viņš knābī atnesa princesei vardi.
“Te tev būs apburtais princis,” starķis teica Skurstenei. “Tev atliek tikai viņu noskūpstīt, un viņš tavu acu priekšā pārvērtīsies par brīnumdaiļu karaļdēlu, kas tevi apņems par sievu!”
Skurstene jau liecās pie vardes, lai to nobučotu.
“Fui!” tagad iesaucās varde. “Šī princese smird pēc dūmiem kā tāds skurstenis! Es nu gan negribu, ka tāda mani skūpsta. Un vēl mazāk es viņu gribu sev par sievu!” Un varde no jumta ieleca ceriņkrūmā.
“Man ļoti žēl!” sacīja stārķis, celdamies gaisā, lai lidotu prom. “Izskatās , ka dūmi nepatīk arī vardēm.”
Noskumusī princese Skurstene palika viena.
“Princis nekad neatnāks,” viņa domāja, un viņai bija taisnība. Toties atnāca kaķis, kurs apgūlās Skurstenei līdzās uz jumta kores. Kaķim netraucēja, ka princese smaržo pēc dūmiem. Princese bija jauka un silta, tas kaķim patika.
“Murr!” kaķis teica, un princese pasmaidīja.
“Kaķis ir vismaz tikpat labs kā princis,” viņa pie sevis nodomāja. “Mīļš biedrs un draugs visai dzīvei.”
Un viņa vairs nebija tik nervoza.
Pireta Rauda (Pireta Raud, 1971)
/No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga/
-
Vendikts Jerofejevs. Maskava - Gailīši.
"Moskva - Petushki" bija viens no pirmajiem darbiem, ko lasīju tā sauktajā "samizdata" formātā. 1970.gadā pabeigto darbu izdeva tikai 80to gadu beigās.
Pirms lasot sākt vaibstīties - tur ir sirreālisms un postmodernisms, un intertekstualitāte, un alūzijas, un krievu dvēsele :)
Jerofejevam šodien (būtu) dzimšanas diena. Domās iedzersim glāzi stiprinātā rozā vīna par godu Veničkam un postmodernismam.
Я вынул из чемоданчика все, что имею, и все ощупал: от бутерброда до розового крепкого за рупь тридцать семь. Ощупал — и вдруг затомился я весь и поблек… Господь, вот ты видишь, чем я обладаю. Но разве это мне нужно? Разве по этому тоскует моя душа? Вот что дали мне люди взамен того, по чему тоскует душа! А если б они мне дали того, разве нуждался бы я в этом? Смотри, господи, вот: розовое крепкое за рупь тридцать семь…
И весь в синих молниях, господь мне ответил:
— А для чего нужны стигматы святой Терезе? Они ведь ей тоже не нужны. Но они ей желанны.
— Вот-вот! — отвечал я в восторге. — Вот и мне, и мне тоже — желанно мне это, но ничуть не нужно!
«Ну, раз желанно, Веничка, так и пей», — тихо подумал я, но все медлил. Скажет мне господь еще что-нибудь или не скажет?
Господь молчал.
Ну, хорошо. Я взял четвертинку и вышел в тамбур. Так. Мой дух томился в заключении четыре с половиной часа, теперь я выпущу его погулять. Есть стакан и есть бутерброд, чтобы не стошнило. И есть душа, пока еще чуть приоткрытая для впечатлений бытия. Раздели со мной трапезу, господи!
-
Ja gribat, lai kaut kas tiek pateikts, pajautājiet vīrietim; ja vēlaties, lai kaut kas tiek arī izdarīts, lūdziet to sievietei! (M.Tečere)
-
Ne tā suga izdzīvo, kas ir visstiprākā, un pat ne tā, kas ir visgudrākā, bet gan tā, kas visātrāk pielāgojas pārmaiņām. (Č.Darvins)
-
Minnei par nomierinošo tableti.
Sālsvārnas salas vasarnieki.
— Viens pats muitas kuģis, kāda tam nozīme! — kliedza Melkers, kas vēlējās, lai visus Ziemeļu jūras glābējus nosūtītu uz Sālsvārnas šērām šajā miglainajā jūnija vakarā. Bet, kad viņš bija izkliedzies un izārdījies, šķita, viss tvaiks rio viņa izkūpējis. Viņš saļima uz kāda karLupeļu maisa un sēdēja tur tik bāls un izmisis, ka Marta viņu iežēloja.
— Varbūt vēlies kādas nomierinošas tabletes, Melker? — viņa laipni sacīja.
— Jā, paldies, veselu burku, — Melkers atbildēja.
Parasti viņš nelabprāt ieņēma tabletes un tām arī neticēja,
bet tagad bija ar mieru izmēģināt pat lapsu indi, ja ar to iegūtu mazliet miera un paļāvību.
Marta atnesa mazu, baltu tabletīti un glāzi ūdens. Un Melkers darīja kā parasti — uzlika tableti uz mēles, ieņēma malku ūdens un to aši norija. Nu jā, ūdens notecēja lejup, bet tablete palika uz mēles. Melkeru tas nepārsteidza, jo ar viņa tabletēm tā parasti notika. Viņš mēģināja vēlreiz,, bet sasodītā tablete joprojām gulēja uz mēles sīva un pretīga.
— Iedzer krietnu malku, — Malina pamācīja. Un Melkers tā darīja. Viņš iedzēra varenu malku, un tas ieplūda balss rīklē. Arī tablete, jo šoreiz tā nogāja reizē ar ūdeni.
— Ačči! — Melkers sprauslāja kā ronis, un tad tablete izspruka ārā un pielipa kaut kur pie deguna. Tā tur palika visu vakaru, un nevarētu teikt, ka nomierināja Melkeru.
[..]
Diena līdz pat pēdējam brīdim bijusi nemierīga. Kad Bjerns ar laivu piebrauca pie Grankvistu stekiem un Melkers ieraudzīja pazudušos dēlus sveikus un veselus un ievīstītus segās, pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras un viņš šāvās gar steķiem, lai slēgtu dēlus savās tēvišķīgajās skavās. Bet viņa lēciens bija pārāk neapdomāts, un, brīdi pašūpojies uz šķērskoka laivas pakaļgalā, viņš ievēlās ūdenī laivas otrā pusē, un pat nomierinošā tablete pie deguna nepalīdzēja.
— Tur vainīga tablete, katrā ziņā vainīga tablete, — viņš brēca.
Arī Malina iekliedzās, redzēdama tēvu pikti brienam pa ūdeni pret steķiem. Vienīgi Melkeram vienā dienā varēja gadīties tik daudz nelaimju.
[..]
— Galvenais, viss jāuzņem mierīgi, — sacīja Melkers, uzlikdams sev uz šķīvja vēl vienu kotleti. Tagad viņš bija pārģērbies sausās drēbēs un aiz laimes staroja.
— Un to saki tu! — Malina iebilda.
Melkers piekrizdams pamāja.
— Jā, jo citādi nevar dzīvot šērās. Atzīstos, ka brīdi es kļuvu gauži satraukts, bet, pateicoties tavām nomierinošajām tabletēm, Marta . . .
— Vismaz tavs deguns nomierinājās, — iebilda Nise. — Bet, starp citu! . . .
— Starp citu, esmu jums pateicīgs, — Melkers atbildēja.
-
Bibliotēku joki
https://www.sadanduseless.com/2018/02/library-fun/#more-53764
-
Lirikā reizēm nav no svara informācija, cik uztveramā noskaņa.
Un šodien mani "uzrunāja" Eduards Veidenbaums:
Vienkārši ļautiņi
Verdzībā nomocās,
Verdzībā asaras raud
Pēc dzīves labākas.
Vienkāršiem ļautiņiem
Dumjas ir galviņas,
Verdzības ķēdes tie sev
Paši kaļ dien no dien.
Klausa, ko tumsoņi melš,
Kanceļu krāpnieki,
Klausa un varmākas cien,
Ciena un kalpo tiem.
Kalpo tiem bīdamies —
Gaida tos elle un dievs,
Ģeķīgo mežoņu
Teikas it riebīgas.
Pliķēt un cirpt sevi liek
Un, kad sāp, tad tik smilkst.
Dumjajās galviņas,
Ilgs vēl jums ciešanas laiks.
Mja, skaidrs kāpēc Eduardu nepublicēja, un pēc nāves vēl par viņa dzeju publicēšanu iesēdināja arī Treimani. ;)
-
Turiet savu zemi ciet.
Zeme taisās projām iet.
Projām iet ar svešām kājām,
Prom no šūpuļa un mājām
-Turiet ciet.
Savu zemi paturēt-savas mātes valodiņu,
Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu.
Nevaram- viens bez otra nevaram.
Vienam zūdot otrs mirst.
Vienam otrā turoties
It neviens mūs neizšķirs.
/A.Eglītis/
-
Marts
Tam ziedoņa plāns tik un ideja:
Ne saule,
bet saules solījums --
Ne saule,
bet saules sapņojums --
Ne saule,
bet saules ticība --
Ne saule,
bet saules cerība:
Nāks saule
un saules uzvara,
nāks!
/Aspazija "Trejkārsaina saule"/
-
1923.8.janvaris
"Pūks vel nav no gripas atpūties, arī garīgs nogurums pēc vasaras un rudens darba; nevar vel neko disciplinētu sākt strādāt. Jānokārtojas ārējiem apstākļiem, ar žurnālu, ar partiju, ar Durbi. Kaut gan jau esam puslīdz nolēmuši: Durbi neņemt, atdot skolotājiem,prasa par daudz likt iekšā kapitāla un mūsu darba. Cik mums vairs dzīves laika atliek strādāt, un es visus gadus neesmu strādājuse, tieku īsti tikai tagad klāt. Arī Pūks neņemtu, ja dotu izgl [-ītības] ministra vietu, viņu tāpat atrautu no darba. Jāreaģē tomēr būtu uz partijas bezkaunību, kura nelika viņu kā kandidātu uz Saeimas prezidenta amatu. Viņam bij vairāk balsu kā Ulmanim ar Čaksti kopā. Pūks prata izdot žurnālu, kritizēt partiju, bet nezin kur iet."
/"No dienasgrāmatas" Asapzija/
-
Pardon, atšķaidīšu nopietnību ar kārtējo angļu jociņu. :)
"A good coat is like a good lawyer. It covers your ass".
(c) Without Fail by Lee Child.
-
Beidzot saņēmos atkal pieķerties Roberto Bolanjo 2666, lai papildinātu citātu kladīti, šis tas bija atzīmēts, te šis tas no tā:
Izteiciens "sasniegt mērķi", attiecināts uz jebko personisku, viņai šķita ļauni slazdi. "Sasniegt mērķi" bija pretstats vārdam "dzīvot" un retos gadījumos arī vārdam "laime".
(jo neviens tikums, ja neskaitām īso atzīšanas mirkli, nav apveltīts ar spozmi, un visi tikumi mājo tumšā alā, kur ir daudz citu iemītnieku, no kuriem daži ļoti bīstami)
Parīze tādā agrumā ir skaista pilsēta, tāpat kā skaistas ir visas lielās pilsētas, kad cilvēki guļ.
Pēc tam viņi runāja par brīvību un par ļaunumu, par brīvības autostrādēm, pa kurām ļaunums traucas kā Ferrari.
.. nelasīšana bija ateisma visaugstākā pakāpe vai vismaz augstākā pakāpe tādam ateismam, kādu to saprata viņš. Ja tu netici Dievam, kā tu vari ticēt kaut kādai sūda grāmatai?
Ir lietas, ko nav iespējams mainīt ne no ārpuses, ne no iekšpuses. (esence iz garāka apcerējuma par politiku, kur ir vēl vairāki labi novērojumi)
***
ir arī viena recepte, kuru kaut kad izmēģināšu. :)
-
*
lēnām upe pieplūst pilna
lēnām zivis ieplūst rokās
lēnām saule noskūpstīja
manas mokas
viegli vārdi atritinās
nav no svara cik es tālu
savā starpā nakts un debess
pazemīgi sarokojas
Edvīns Raups, no krājuma Uguns nedrošs pulss
-
Mišela Velbeka (Michel Houellebecq) romāns "Elementārdaļiņas" tika publicēts 1998. gadā.
Romāna centrā ir divi pusbrāļi ar krasi atšķirīgiem raksturiem un dzīves mērķiem. Mišels ir molekulārās bioloģijas speciālists, atturīgs dīvainis, kam svešas cilvēciskās emocijas. Turpretī Bruno - kaisles pārņemts uzdzīvotājs, kam sekss ir kļuvis par pašapliecināšanās veidu. Abi brāļi ir tipiski mūsdienu sadrumstalotās sabiedrības pārstāvji, kurā reliģija bieži vien aprobežojas tikai ar new age mācību un mīlestība - ar bezmērķīgām seksuālām attiecībām. Romāns ir skrupuloza modernās dzīves analīze, reizēm dzēlīga, pamācoša un rupja, reizēm aizkustinoša un humora pilna.
Romānu ir jau citējusi Spārka:
http://www.sarunuforums.lv/forums/literatra/literro-cittu-kladte/msg23914/#msg23914 (http://www.sarunuforums.lv/forums/literatra/literro-cittu-kladte/msg23914/#msg23914)
Un es ar gribētu pievienot citātu:
"- Sofij!- Bruno atkal izsaucas. - Vai zini, ko Nīče ir teicis par Šekspīru? "Cik ļoti gan šim cilvēkam ir nācies ciest, lai viņa rastos tik spēcīgas alkas tēlot ākstu! ..." Man vienmēr licies, ka Šekspīrs tiek novērtēts par augstu; patiesībā viņš ir pamatīgs āksts. - Bruno pēkšņi aprāvās un pārsteigts juta, ka patiešām ir sācis ciest. Sievietes reizēm bija laipnas; pret uzbrukumu tās izturējās ar sapratni, cinismam lika pretim maigumu. Kurš vīrietis gan tā rīkotos? - Sofij, man gribas laizīt tavu pežu ... - viņš kuniligvāla maiguma uzplūdā pateica, taču Sofija viņā vairs neklausījās. Viņa bija pagriezusies un sākusi runāt ar slēpošanas treneri, kas pirms trim dienām spaidījis viņai pēcpusi. Bruno kādas pāris sekundes zaudēja valodu, pēc tam piecēlās un aizgāja pāri nometnei uz autostāvvietas pusi. Šolē tirdzniecības centrs Leclerc bija vaļā līdz desmitiem vakarā. Staigādams starp plauktiem, viņš atcerējās Aristoteļa izteikumus, ka maza auguma sievietes piederot īpašai, no pārējiem cilvēkiem atšķirīgai sugai. "Mazs vīrietis ir paliek vīrietis," rakstīja filosofs,"turpretī maza sieviete gan man šķiet pieskaitāma kaut kādai jaunai sugai." Kā lai izskaidro tik dīvainu apgalvojumu, tik nesaderīgu ar ierasto stagirieša loģiskumu? Bruno nopirka viskiju, pelmeņus un paciņu kaneļa cepumu. Kad viņš atgriezās nometnē, jau bija melna nakts. Iedams gar džakuzī vannām, viņš saklausīja čukstus un slāpētus smieklus. Ar Leclerc plastmasas maisiņu rokā viņš apstājās un palūrēja caur krūmiem. Likās, tur ir divi vai trīs pāri, viņi vairs netrokšņoja, bija dzirdami tikai viegli un ritmiski ūdens šļaksti. No mākoņiem iznira mēness. Tai pat brīdi ieradās vēl viens pāris un sāka izģērbties. Atkal kāds kaut ko čukstēja. Bruno atvēra plastmasas maisiņu, izvilka no biksēm locekli un sāka masturbēt. Viņš ejakulēja ļoti ātri, tieši tai mirklī, kad sieviete iegremdējās karstajā ūdenī. Bija pienācis piektdienas vakars, viņam vajadzēja savākties, atrast beibi, runāt ar cilvēkiem."
Man šīs citāts liekas ļoti raksturojošs romānam, tā dzīvošana kaut kādā metafiziski citā pasaulē, kam nav sakara ar realitāti ...
-
no Tuves Jansones "Balto zalkšu noslēpums"
kad troļļa Mumina tēvs,nekā nepaskaidrodams un arī pats nesaprazdams, kādēļ tā dara, aizgāja no mājas
"Neviens neuztraucās, un tas bija labi.Viņi bija nolēmuši nekad ne par vienu neuztraukties;tādējādi viņi varēja saglabāt mierīgu sirdsapziņu un pēc iespējas brīvākas rokas."
-
Greiems Simsions "Projekts Rozija"
Pētījumi konsekventi rāda, ka, lietojot alkoholu, risks veselībai ir lielāks par gūto labumu. Mans arguments ir: labums, ko gūst mana garīgā veselība, attaisno jebkuru risku.
-
G.D.Robertss "Šāntarāms"
Nekad nevar zināt, kas cilvēkam ir iekšā, iekams tu nesāc viņam to atņemt - cerību pa cerībai.
Viņi ir rūdīti, jo visrūgtākajās bēdās var gūt vislielāko rūdījumu. Viņi ir godīgi, jo patiesība par to, ko viņi dzīvē pieredzējuši, neļauj viņiem melot. Viņi ir mūžam aizkaitināti, jo nespēj aizmirst un piedot šo pagātni. Un viņi ir vientuļi. Mēs, gandrīz visi, vairāk vai mazāk veiksmīgi izliekamies, ka mirklis, kuru izdzīvojam, mums ir kopīgs ar vēl kādu cilvēcisku būtni. Taču pagātne ikkatram ir vientuļa sala un (...)- cilvēki, kuri uz šīs salas paliks mūžam,- ir un paliek vientuļi.
-
Minne, ideālāk pateikt nav iespējams.
-
Man ļoti patika Šantarāms, bet nosacīto turpinājumu Kalna ēnā pat nepabeidzu. Minne, kad izlasīsi, pakomentē
-
“Beidzot esam pie galamērķa. Sametam Garajam plauksta katrs savu daļu naudas, lai viņš iet un nopērk mums nakts pagarinājumu. Tā kā pārsvara esam bariņš meiteņu un Garais, pilsētā mūs dēvē par harēmu. Mūs gan tas īpaši neuztrauc, jo zinām, ka cilvēki ir negudri un viņu dzīve – garlaicīga, tāpēc ari viņi trin meles un māca cits citam dzīvot.”
Sabīne Košeļeva “Rīga-Maskava: 21. gadsimta mīlasstāsts”
-
Ž.Sanda "Konsuela"
[..] Alberts pamanīja, ka abata vairs nav pilī, un jautāja, kurp tas aizsūtīts.
«Viņa klātbūtne jums vairs nebija nepieciešama,» tuvinieki atbildēja, «un viņš atgriezās pie savām darīšanām. Vai jūs tikai tagad to ievērojāt?»
«Ievēroju jau agrāk,» Alberts atbildēja, «ka manām ciešanām kaut kā trūkst, bet neatskārtu, kas tas ir.»
-
Jaroslavs Hašeks
Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā
Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Šveikam visādas nesakarīgas blēņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja:
— Ceru, ka jūs mani labi saprotat.
— Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» — tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»
-
Būs jāpārlasa
-
šo grāmatu derētu izlasīt -te ir tikai fragments
http://www.satori.lv/article/biedrs-berns-un-lielie-cilveki-fragments
-
Un vēl viens stāstiņš
http://www.satori.lv/article/par-suniem
-
Ja kādreiz gadījās pielieties par daudz, vajadzēja bàzt pirkstu rīklē, jo ir grūti lasīt korektūras, ja acis raibas. Lai saliktu vajadzīgajās vietās komatus, ir nepieciešama lielāka koncentrēšanàs, nekā lai spriedelētu par Nīčes filozofiju. Reizēm dzērumà cilvēks patiešām var būt izcili aspràtīgs, bet korektoru nodaļā šādai asprātībai nav vietas. Datumi, daļskaitļi, semikoli - lūk, kas tur valda. Un tieši tos ir grūti saskatīt, ja esi žvingulī. (c)
Henrijs Millers "Vēža trops"
-
Kaut ko var atrast arī krimiķos.
Jusi Adlers-Olsens "Lieta Nr64":
1. Cepuru kūre:
"Apgulies gultā ar diviem gultas stabiem," tēvs teica. "Pakar cepuri uz viena staba un tad pasniedzies pēc šņabja pudeles, kurai vienmēr būtu jāstāv uz tava naktsgaldiņa. Dzer, līdz ieraudzīsi cepures uz abiem stabiem. Es tev garantēju, ka nākamajā dienā būsi vesels. Vai arī tev būs pilnīgi vienalga."
2. "Labdien, Karl," viņa sacīja, jau šajā brīdī ļaudama nojaust nepatiku pret mātes iegrābienu lielajā atvilktnē ar nosaukumu "Vīrieši, kurus atvilcis kaķis".
-
Sorry, man atkal izlien profesionālais kretīnisms - cik no latviešu lasītājiem, kuri nezina anglisko idiomu par kaķi, saprata, kādā nozīmē šis teiciens ir lietots? Akmens tulkotāja lauciņā.
-
Man tāpat šķita jauki, nu apmēram, kā kaķis apgādā saimnieku ar savu medījumu - man pašam nevajag, lai tiem nemākuļiem tiek... :D
-
Sorry, man atkal izlien profesionālais kretīnisms - cik no latviešu lasītājiem, kuri nezina anglisko idiomu par kaķi, saprata, kādā nozīmē šis teiciens ir lietots? Akmens tulkotāja lauciņā.
Pastāsti...
-
Look what the cat dragged in - kaķi parasti stiepj beigtas peles, žurkas u.c. radības, kas no cilvēku viedokļa ir riebīgas, savazātas un nekam nederīgas. Aptuvens latviskais ekvivalents būtu - skat, ko vējš atpūtis, bet iztrūkst zemteksts par to, ka atpūstais ir nošņurcis un nevēlams. Es būtu atmetusi to anglisko idiomu un atvilktnes nosaukumam izdomājusi kaut ko no sērijas "nekam nederīgi vīrieši" vai "vīrieši, kurus citām nevajag".
-
Šajā gadījumā, lai gan teicienu nezināju, sanāk, ka sapratu pareizi, tāpēc man nešķiet, ka tulkotājs nolažojis, taču jāatzīst, ka ar idiomas tulkojumos bieži ir klupšanas akmerns.
-
[..]
Bet Pepija nogrieza garu zaru, vienā galā piesēja auklu, no saspraužamās adatas izveidoja āķi, uzlika uz tā maizes drupaču un pati apsēdās uz liela akmens krastmalā.
- Tagad redzēsim, - viņa sacīja.
- Ko tad tu makšķerēsi? - Tomijs vaicāja.
- Tintes zivi. Tas ir vislielākais gardums pasaulē, - Pepija atbildēja.
Viņa tur nosēdēja kādu stundu, bet neviena tinteszivs nepiekodās. Piepeldēja kāds asaris un apošņāja maizes drupaču, bet tad Pepija aši izcēla makšķeri.
- Nē, pateicos, draudziņ, - viņa teica. - Ja es sacīju - tintes zivi, tad pie tās arī palieku. Nemaz nedomā nākt un noraut manu ēsmu!
-
Jusi Adlers-Olsens "Marko efekts":
Cigoriņu kafija?! Ar ko tādu nevainīgus pilsoņus muļķoja Otrā pasaules kara laikā.
-
Pepija uzsāk skolas gaitas
[..] Tomijs un Annika, tipinādami uz skolu, allaž ilgaini noskatījās uz savrupmāju Vistas Kāja. [..] Būtu arī Pepija gājusi uz skolu, tad ceļš savā ziņā kļūtu pavisam citāds. [..]
Jo vairāk viņi par to domāja, jo skumjāk viņiem šķita tas, ka Pepija neiet skolā. Beidzot viņi nolēma pierunāt Pepiju to darīt. [..]
-Tur nemaz tik briesmīgi ilgi nav jāpaliek. Tikai līdz pulksten diviem, - Tomijs atsāka.
- Jā, jā, un tad mums ir Ziemsvētku brīvdienas, lieldienu brīvdienas un vasaras brīvdienas, - Annika sacīja.
Pepija domīgi košļāja kājas lielo pirkstu un joprojām klusēja. Pēkšņi viņa izgāza visu ūdeni uz grīdas un Nilsona kungs, kas tupēja maķenīt tālāk un rotaļājās ar spoguli, saņēma krietnu šļācienu uz biksēm.
- Tas ir netaisni, - Pepija stingri sacīja, nelikdamās ne zinis par Vilsona kunga izmisumu, ne viņa slapjajām biksēm. - Tas ir absolūti netaisni! Es to necietīšu!
- Ko tad? - Tomijs brīnījās.
- Pēc četriem mēnešiem būs Ziemssvētki, un jums tad būs brīvdienas. Bet man, kas būs man? - Pepijas balss skanēja gauži bēdīgi. - Nekādu ziemsvētku brīvdienu, pat ne vismazāko ziemsvētku brīvdienu, - viņa gaudās. - Jānotiek pārmaiņai. Rīt es sākšu iet skolā.
-
Tā jau ir -freelanceriem ne brīvdienu, ne atvaļinājuma
-
Atradu tādu -40. gadi varbūt pēc draudīgā toņa?
-
http://tikainesakinevienam.lv/ (http://tikainesakinevienam.lv/)
http://tikainesakinevienam.lv/page/6/?s=vonneg (http://tikainesakinevienam.lv/page/6/?s=vonneg)ūts
-
Silvana de Mari "Hanija. Gaismas bruņinieks"
"Pienākums just pret kādu pateicību ir vistaisnākais ceļš uz naidu."
"..lietum piemīt kaut kas svēts: lietus ir līdzcietība, ko debesis izrāda zemei."
"Protams. Viņas var nogalināto pieklājīgi apglabāt un kaut vai reizi gadā atnest viņam puķes. Var arī divreiz gadā. Kad ienaidnieki ir beigti, tiem var izrādīt arī laipnību, kāpēc gan ne?"
"Svarīgāka bija simetrija, kas pastāvēja visā kopumā: tu esi nogalinājis to, kurš mēģinājis nogalināt tevi. Vēlēšanās nogalināt izraisa vēlēšanos nogalināt, tātad beigu beigās vienāda griba valda abās pusēs, simetriska ģeometrijas rotaļa, kas izraisa galīgo risinājumu."
-
Terijs Pračets "Mazā brīvā cilts" (ja cerējāt, ka tiksiet cauri ar citātiem, ko ieliku pie grāmatas apraksta - nikā nebija, saņemiet! ;) )
"Šis tas sākas pirms kaut kā cita"
"Tifānija Smelga gulēja upes malā uz vēdera un kutināja foreli. Viņai patika klausīties, kā foreles smejas. Smiekli kāpj uz augšu burbuļiem."
"Par Šķirstakalnu bija daudz teiku, brīnums, ka tas no to smaguma nebija iegrimis zemē."
"Ui, tas, ko cilvēki dara ar nolūku, un tas, ko viņi izdara, nepavisam nav viens un tas pats, - kelda atteica"
"Tu redzi un dzirdi to, ko citi nespēj, pasaule tev atklāj visāds noslēpums, bet tu vislaik es kā tas ballinieks, kurš seiž kakta ar maz glāzīt roka un netiek citim līdz priecāties."
"- Kā tev šķiet, vai tu kaut kur varētu.. ē, aizņemties smalku drānu?
- Ne, kundzen, bet es lab zin, kur tād var nozakt, - Hamišs atildēja."
"..
- Par to nevajag runāt!
- Kāpēc tad ne?
- Būs slikti!
- Jau ir.
.."
"Iespējams, šādi domāt bija egoistiski, tomēr labāk ir dusmoties, nevis baidīties."
"Viņš teica, ka labāk būt savējam tur, kur tu neesi savējais, nekā būt svešam tur, kur agrāk esi bijis savējais, un atcerēties, ka agrāk tu tur nebiji svešs."
"Tifānija tūlīt saprata, kas par nelaimi. Viņa šo skatu bija jau redzējusi - dzimšanas dienās. Brālīti mocīja traģisks saldumu bads. Jā, viņš sēdēja saldumu kalna vidū. Taču tajā brīdī, kad viņš paņēma rokā konfekti - vienalga, kuru, - viņa cukura apdullinātās smadzenes ziņoja, ka viņš tātad neņem visas pārējās. Un konfekšu bija tik daudz, ka viņš visas nespēs apēst. Tas bija pārāk šausmīgi. Nekas cits neatlika - vajadzēja izplūst asarās."
"Mēs vienādigās zin, kur esam! Var gadītes tā, ka mēs lāga nezin, kur i vis cits, bet ne jou mēs i pie tā vainīg, ka vis cits i apsamaldīs!"
"- Es tok jums teic, ka tas smadzeņkausiš uz pudels nozīme, ka labāk nevaijg aistikt!
- Dižjāns zinaj sacet, ka tas vienādigās rād, cik ta dzir i štengr! Un tas jou nu gan i pa trak, vo zinies, ka šitenāds jifts atstāi tādās vietas, kur nevainīg cilēk var netīšām issist durs un paķeset mala rests, un nojemt no bufetsdurīm nost to makano ķēd, un uzmūķet atslēg, un jemt un izdzert lai!
- Ei, kas i tas ugunsnedrošs?
- Tas i tāds, kas mudīg aizdegās!
- Viss, viss, viss, nevajag panikot. Žagoties, aizliekts, un neviens no jūsim lai neiet mīst kaukur tuju pie atklāts liesms, skaidrs? Un uzvedieties normāl!"
"Nav brīnums, ka mēs visu dzīvi sapņojam vienā sapņošanā. Būt nomodā un redzēt visu tādu, kāds tas ir... ilgi to neviens nespētu izturēt."
-
...līdz atrada meklēto. Tā bija veca zeķe,piebāzta ar sarullētām un ar gumijas aukliņu aptītām naudaszīmēm.(...)Šis naudas vīstoklis bija tā saucamais zemestrīces fonds,lielas naudaszīmes- pa kādam divdesmitniekam un piecdesmitniekam- laika gaitā atliktas kopš pēdējās lielās zemestrīces tūkstoš deviņsimt deviņdesmit ceturtajā gadā. Milzīgās katastrofas brīdī neviens Losandželosas iedzīvotājs,negribēja palikt bez skaidras naudas. Bankomāti būtu atvienoti no interneta,bankas būtu slēgtas. Tādos laikos valdīja skaidra nauda, un Boss tam gatavojās jau vairāk nekā divdesmit gadus.
Maikls Konelijs Farmaceits
-
"Migrantu dzīve sastāv no ceļojumiem - no viena zaudējuma uz nākamo. Jāiemācās atteikties no sendienu sapņiem, kas velkas līdzi no Latvijas, - sapņiem par mājas mieru un saimes rituāliem, siltām pusdienām pie liela ģimenes galda. Vai arī jāveic primitīva kultūras transplantācija, vairums ieceļotāju tā arī dara, procedūra paveicama mājas apstākļos , bez medicīniska personāla uzraudzības, atliek tikai piestrādāt, regulāri atkārtojot, bļin, cik te viss ir forši, man te patīk, kā man garšo kebabs, uh, piektdienas naktī gan mēs nodevām, Latvijā tādu piķi pat ierēdņi nesaņem algā, un prāts sāk darboties jaunā režīmā. Jaunajām, vientuļajām māmiņām, kas beidzot bauda benefitu labumus, ar lepnumu jāstāsta - manējie gan malači, tik ātri iemācījās runāt angliski, es pat īsti nesaprotu, ko viņi runā, savā starpā jau viņi laiž tikai angliski."(c)
Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"
-
No reno: citāti no
Petri Tamminena "Vīrieša smeldze
"pusmūža gados vīrietis ieelpo izšķiroša pagrieziena draudus"
"jauni vīrieši svētdienas rītos pamostas svešā pagastā vai svešā pilsētas daļā"
"vīrietis pusmūža gados aizraujas ar sēņu sālīšanu, kara vēsturi un valsts ceļu tīklu"
"viņš koķetē ar vientulību -snauduļo uz dīvāna pie televizora, pārvelk flaneļa segu un turpat noguļ līdz pašam rītam. Viņam ir ap piecdesmit un viņš beidzot ir gatavs vīrie''sa amatam-pamest visu, pārcelties uz vienistabas dzīvoklīti līdzās skrējēju celiņam un nomirt"
-
mēģināšu ieskanēt
-
turpinājums
-
labi, ka varat salasīt. Diez, cik tas ir likumīgi
-
Baigi laba grāmata ;)
-
Lumbergam, ievācoties jaunajā mājvietā:
"Vīram pieliecoties,viņa T krekls savilkās uz augšu un virs noslīdējušajām netīrajām džinsa biksēm apskatei atsedzās britu strādnieka tradicionālā firmas zīme -garenā iedobe starp pēcpuses apaļumiem
Pīters Meils, Viesnīca "Pastis"
-
:veee:
-
No visiem, ko dzīvē sastopam, vissliktāk pazīstam savus vecākus... Mēs baidāmies ieraudzīt viņu ķermeni un ieskatīties viņu dvēselē. Viņi mums tā arī nepārtop cilvēkos, vienmēr ir un paliek savirknēti iespaidi, kas nezina sava sākuma, nepastāvīgi māži-mirāžas. (Viktors Jerofejevs. Labais Staļins).
Bet tā jau laikam var teikt par visiem cilvēkiem - bērniem, māsām, draugiem. Vai arī draugi varētu būt izņēmums?
-
Varu piekrist vien daļēji, skaidri atceros, kad mammu sāku uztvert arī kā sievieti. Vienkārši autonomu personību.
-
Lai nav tā, ka nezinām pilnīgi neko par Luīzi Gliku, šī gada Nobela laureāti:
October :: Louise Glück
1.
Is it winter again, is it cold again,
didn’t Frank just slip on the ice,
didn’t he heal, weren’t the spring seeds planted
didn’t the night end,
didn’t the melting ice
flood the narrow gutters
wasn’t my body
rescued, wasn’t it safe
didn’t the scar form, invisible
above the injury
terror and cold,
didn’t they just end, wasn’t the back garden
harrowed and planted–
I remember how the earth felt, red and dense,
in stiff rows, weren’t the seeds planted,
didn’t vines climb the south wall
I can’t hear your voice
for the wind’s cries, whistling over the bare ground
I no longer care
what sound it makes
when I was silenced, when did it first seem
pointless to describe that sound
what it sounds like can’t change what it is–
didn’t the night end, wasn’t the earth
safe when it was planted
didn’t we plant the seeds,
weren’t we necessary to the earth,
the vines, were they harvested?
-
Svešvalodas pārvaldes augstākā pakāpe esot, kad izproti dzeju, tās zemtekstus, alegorijas, metaforas utt...nu, latviešu valodas augstāko līmeni būtu jādod tiem, kas izprot to, ko teicis, piemēram, Rainis vai Vācietis...es angļu valodu noteikti tā nepārvaldu, bet man patīk klausīties dzeju svešvalodās, pat tādās, kur vispār neko nezinu, ja to lasa autors vai aktieris...nu, dzejiski tas skan! :)
Ja Spārka zin vairāk par šo Nobeļa laureāti, varbūt var kaut kur redzēt un dzirdēt kāda izpildījumā?
-
Piemēram:
-
diezgan depresīva kā teicēja...nepatika....kāpēc vecu sieviešu deklamēšana izklausās tik rezignēti?
-
Man vispār reti kurš dzejnieks, neatkarīgi no vecuma/dzimuma/ tautības, patīk, izpildot savu dzeju.
-
...mjā...labāk, ja aktieri...runas māksla arī ir jāmācās
-
"Nesaprotami, cik nopietni, bet presē parādījās ziņa, ka kurpes nav ieteicams nēsāt un tās ir pat bīstami ražot, jo ražošanā izmantoti tie paši organiskie savienojumi, kas ir cilvēka organismā, un ir lielas šaubas, vai jelkādi ētiskie kanoni ko tādu pieļauj. Kas tik netika runāts! Par dzīvās dabas aizsardzību, par valsts kontroli un kaitnieciskām monopolievirzēm. Par spīti tam, Smits savas kurpes turpināja ražot, sagādājot sev ne vien slavu, bet arī krietnus ienākumus un izkonkurējot gandrīz visus citus kurpju ražotājus. Jocīgi, bet pavisam nesen bulvāru presē pavīdēja ziņa, ka kurpes pasākušas skaļi čiepstēt līdzīgi tam, kā čiepst dzīvas radības. Necik lāga tas neizklausījās, taču ražotāji atvainojās par ķibeli, kas gadījusies neveiksmīgas reklāmas dēļ."
Artūrs Snips "Lietavu kurpes" (stāsts nopublicēts "Domuzīme")
p.s.
Rakstnieks šo fantastikas žanra stāstu esot uzrakstījis ap 1980.gadu, bet publicēts tikai tagad pēc 40 gadiem. Autors mira š.g.10.augustā un nesagaidīja tās publikāciju.
R.I.P.
-
Kāds atceras par Boldinas rudeni?
Мой друг, пора на хутора!
Там средь унылой, серой хери,
Нет преопаснейших бактерий,
Для нашего с тобой нутра.
Там браги сварим мы бидон,
Нарежем сала, хлеба, лука,
И ни одна болячка, сука,
Не пошатнёт здоровья трон!
А.С. Пушкин, 1833 год.
-
Mums tādu skolā nemācīja :mrgr:
-
Ja vajag komentāru, tad bija tā.
P aizbrauca uz Boldinu lietas kārtot. Uznāca holēras karantīna, kas sekmēja visražīgāko posmu P daiļradē.
-
"Nevaru atvērt acis. Guļu, spilvens smaržo pēc publiskās veļas mazgātavas. Vēderā spiež, un man ļoti vajag nobezdēties. Ļaujos, un tas sanāk ar lielu troksni. Vēl joprojām spiež. Acis ar krietnu piepūli tomēr atveras, uz blakus gultas sēž sieviete un skatās uz mani. Pēc matiem pazīstu, ka tā ir Gunta.
- Kāpēc viņa man neteica, ka es drīkstu laist gāzes un pēc tam iet mājās? Es dzirdēju, ka jums to visu stāstīja, - narkozes apdullināta, naivā tiešumā jautāju Guntai. Viņa smaida.
- Droši gāzējiet. Jums visu teica un visu atļāva.
Es vēlreiz gari un atviegloti nobezdos. Spiediens mazliet atlaižas.
- Jūs arī pa "zaļo koridoru"? - Tiešuma lēkme vēl nav pārgājusi.
- Jā, - Gunta saka un joprojām smaida. - Teica, ka uzreiz būs atbilde.
Atveras durvis, un māsiņa ienes un noliek uz Guntas gultas gala apdrukātu lapu. Tad pagriežas pret mani.
- Kā jūtaties? Mēģinājāt celties?
Es mēģinu uzreiz, bet pat sēdus reibst galva. Māsiņa to redz un mierīgi, ar abām rokām atbalstot manus plecus, atgulda atpakaļ.
- Vēl kādas piecas minūtes, un tad mēģiniet atkal.
Gunta pa to laiku lasa savu slēdzienu. Viņa vairs nesmaida. Es domāju par divdesmit pieciem "zaļā koridora" procentiem, kuriem audzēju neatrod, māsiņa pa to laiku ir piekārtojusi manu segu un izgājusi no palātas. Man gribas zināt, kas Guntai tur ir rakstīts, bet narkoze acīmredzot jau ir pietiekami atgājusi, lai es neuzdrošinātos jautāt.
- Veikta totāla FCS līdz...caecum, kas tas tāds? - Gunta piepeši lasa balsī. - Resnās zarnas gļotāda gluda, spīdīga. Motorika aktīva. Haustrācija saglabāta, - viņa pieklust, tad turpina: - Man nav vēža.
Gļotāda gluda, spīdīga, motorika aktīva, haustrācija saglabāta, tas skan kā , kā dzeja, kā dziesma, tā ir mantra, ko skaitīt rītā un vakarā, laiku pa laikam iedūcoties "omm". Es guļu un domāju par to, ka šinī telpā jau piecdesmit procentiem izmeklēto pacientu audzējs nav diagnosticēts. Gļotāda gluda un spīdīga, haustrācija saglabāta...
Atmostos. Gunta ir prom, bet blakus gultā guļ cita sieviete. Māsiņa ir mani pamodinājusi un tieši rokās dod apdrukātu lapu. Brilles guļ dziļi somā, un es nolemju te neko nelasīt. Ceļos, galva vairs nereibst, apģērbjos, vēl nāk gāzes, un es ļauju tām ar troksni lauzties no manis ārā. - O, gospoģi! - atskan no blakus gultas, paskatos, acis viņai ir ciet. Pirms aiziet, nobezdos gari un izteiksmīgi vēl vienu reizi. Un atkal viņa žēlīgi atsaucas: - O, gospoģi!" (c)
Jana Egle "Pasaulē viss pa vecam" ( no "Domuzīme").
-
Lasīju pie jaunākajiem ierakstiem, pat nepaskatoties kurā sadaļā un nodomāju - o gospodzi, Nakatam i šunts, i vēzis, vajag tak tā nepaveikties... tik pie pēdējās rindas attapos :D
-
Pie viena FB vēstījuma par "toletēm"atradu šādu dzejoli:
Uzpūš vējš un aizskari plīv
tad, kad piegdiena pienāk
mana meitene baltā meitelī
pie manīm iztabā pienāk
Pamoztos gultā, vēdars man tukš
skatos zemaijos griestos
mamma virtuvē kokletes cepj
kausē plācmaizei sviestu
K. Vērdiņš
-
Gudrinieks Vailds. Pirmajai un ceturtajai atziņai pilnīgi piekrītu.
Bet citātu klades man bija kopš pusaudža gadiem. Sadedzināju. Dzejas gan tur bija mazāk. Vairāk aforismu.
Nu mani skolas laikā iemācīja, pierakstīt citātus, kas raksturo lit. darbu varoņus. Un es absolūti atdzinu, ka pierakstus citātu pārdrukāšanai vajag atļaut! Laikam pirms vidusskolas gala eksāmena skolotāja atklāja, ka pilnīgi brīvos sacerējumus vērtē zemāk, jo to izvēle nozīmē, ka tu nezini "konkrētās tēmas". ;) Es biju vīlies ... jo brīvajās tēmas varēja izvērst savas domas kruzuļus un virtuļus :D
-
«Миром правит не тайная ложа, а явная лажа» — Виктор Пелевин
-
Par valsti saucu to, kur visi kopā dzer indi, labie un sliktie - par valsti, kur visi zaudē paši sevi, labie un sliktie - par valsti, kur visu lēno pašnāvību sauc par "dzīvi".
Frīdrihs Nīče
-
Kad nams ir jauns, par to jāgādā gandrīz kā par bērnu. Tas ir jāpielabo un jāpielāpa, jāaprūpē un jāapkopj, taču, kad namam ir, piemēram, divsimt gadu, tas jau tiek galā pats. Viss, kas varēja satrūdēt, ir jau satrūdējis. Viss, kas varēja nosēsties vai pāršķelties, ir jau nosēdies un pāršķēlies. Vecā namā vienkārši jādzīvo saprātīgi, kas nozīmēv- jādzīvo tā, kā šajā namā dzīvots jau agrāk.
Selja Ahava Lietas, kas krīt no debesīm
Pašlaik vēl lasu. Stāsti, kas savstarpēji savijas
-
Viņa papurināja galvu, izgāja no virtuves un devās uz dzīvojamo istabu. Bezgaumība, ar kādu tā bija iekārtota, viņai gandrīz laupīja elpu. Uz grīdas zaļgans savēlies paklājs, tapetes ar sarkanām un zilām svītrām, melns ādas dīvāns, tā priekšā zems koka galds, divi virtuves krēsli. Liels televizors bīstami nestabili stāvēja uz maza trīskāju ķebļa, un, šķiet, bija tikai laika jautājums, kad tas zaudēs līdzsvaru un nogāzīsies zemē. Pie logiem karājās dzelteni aizkari ar melniem trijstūriem.
Šarlote Linka Pagātnes ēnas
Gluži neviļus ienāca prātā kāds foruma biedrs...
-
... kad namam ir, piemēram, divsimt gadu, tas jau tiek galā pats...
Selja Ahava ...
Radās vēlme ar kreiso kāju pakasīt labo ausi... tā arī pateicu vienai mājai vismaz par šo ziemu... tā iekšpusē neatļauj lietot mobilo un visādi uzvedas, bet neceru, ka jumtu pati lāpīs.
-
"Kad akmens novēlies no sirds, uz tā var pasēdēt." Knuts Skujenieks
-
Lepnība – kad gribas pazemot, lepnums – kad negribas pazemoties.
Vispār jau bezautora internets, bet man ļoti patika formulējums.
-
"1984" Orvels
"Viņš sāka vingrināties. Viņš iedomājās apgalvojumus - "partija apgalvo, ka zeme ir plakana", "partija apgalvo, ka ledus ir smagāks par ūdeni" - un vingrinājās neredzēt vai nesaprast argumentus, kas tos apgāza. Tas nebija viegli. Vajadzēja lielu spriešanas un improvizācijas spēku. Piemēram, aritmētiskās problēmas, ko radīja apgalvojums "divreiz divi ir pieci", viņa prātam bija neaptveramas. Bija nepieciešama arī sevišķa prāta elastība, spēja vienubrīd ļoti smalki lietot loģiku un tūliņ pēc tam izmest no apziņas visrupjākās loģikas kļūdas. Stulbums bija tikpat vajadzīgs kā gudrība un tikpat grūti sasniedzams."
-
Tas, ka sievieti nedrīkst saukt par sievieti un vīrieti - par vīrieti, šķiet, pat Orvelam nebija.
(Neatceros, bet pārlasīt nespēju.)
-
"Freida teorijā, ka mazs zēns uztver sievieti kā kastrētu vīrieti un ka viņa pati meklē dažāda veida kompensāciju šo vīrišķo dzimumorgānu zaudējumam. Sieviete tomēr nav kastrēts vīrietis, un tās seksualitātei ir specifiski sievišķa, nevis "vīrišķa" daba."
E. Fromms "Mīlestības māksla"
-
"Lai kādas būtu viņu nepilnības un kļūdas, galvenajā jautājumā taisnība izrādījusies Hobsam, nevis Lokam: cilvēki nemeklē ne laimi, ne brīvību, ne taisnīgumu, bet visupirms un galvenokārt drošību. Taisnība bijusi arī Aristotelim: ļoti daudz cilvēku pēc savas dabas ir vergi, un, kad viņi tiek atbrīvoti no važām, viņiem nav ne morālo, ne intelektuālo spēju uzņemties atbildību, stāties pretī pārāk plašai alternatīvu izvēlei; tāpēc viņi, zaudējuši vienas važas, neizbēgami meklē citas, vai arī nokaļ tās paši."
Jesaja Berlins "Politiskās idejas 20. gadsimtā."
-
Trešdiena, 2007.gada 28.februāris
Ginekoloģijas nodaļas datorā mēģinu internetā sameklēt ārstēšanas vadlīnijas kādai pacientei. Slimnīcas IT nodaļa ir nobloķējusi Karaliskās akušieru un ginekologu koledžas mājaslapu un klasificējusi to kā "pornogrāfija".
A.Kejs "Mazliet sāpēs"
-
Visu mūžu, lai kur es atrastos, allaž esmu jutusies ārpusē, ārpus bildes, ārpus sarunas, atstatu, it kā es vienīgā dzirdētu trokšņus vai vārdus, ko citi neuztver, bet nedzirdētu tos, kurus, šķiet, uztver viņi, it kā es atrastos ārpus kadra, otrā pusē milzīgai un neredzamai stikla sienai
Tikko iznākusi grāmatiņa
Delfīne de Vigāna No un es
No ir bezpajumtnieces vārds, Es ir 13 -gadīga meitene Lū, kuras vārdā ir stāsts'. Lū ir neparasti gudra, pārlekusi 2 klasēm un viņas klases biedri ir 2 gadus vecāki, tādēļ viņa jūtas ļoti vientuļa
Vigānai latviski ir arī "Lojalitātes", psiholoģisks stāsts, arī par skolas tēmu
-
"Even in dreams be kind."
― Jack Kerouac, The Scripture of The Golden Eternity
-
A. Kalnozols "Kalendārs mani sauc".
19.augusts
Melānija ir skaists vārds, un Imanta arī ir skaists vārds. Un ir viņu diena. Bet es domāju par draudzību. Saskarsme. Kāpēc man šis vārds tik ļoti likās interesants? Es to biju vairākkārt dzirdējis klīnikā un tāpēc negribēju lietot. Visu, kas nāk no klīnikas, man negribas. Es tur esmu prom.
.....
-
Jo laime ir tikai viegla pieskaršanās, smarža, kas nāk un aizlido
K.Skalbe, pasaka "Burvja sirds"
-
Mets Heigs Pusnakts biblioteka
Galvenā varone, pirms pašnāvībā nomirst pavisam, var ieskatīties iespējamās dzīvēs. Vienā no tām viņa IR aizbraukusi kopā ar draudzeni uz Austrāliju, bet tur notiek pavisam citādi, nekā viņa ir iztēlojusies nožēlojot, ka nav to izdarījusi:
...Acīmredzot tā bija viņas dzīvokļa biedrene Džodžo, kurai ir lūgts pieskatīt kaķi.
-
Piedošanu, slikti ieskanējās, bet saprast jau var. Visur ir VIŅI :rofl:
-
S.Bekets "Gaidot Godo", pēdējās frāzes.
Vladimirs: Nu, tad ejam?
Estragons: Ejam.
(Viņi nekustas.)
PRIEKŠKARS.
Jums neko no dzīves neatgādina? :mrgr:
-
Amālijas ideja, mans izpildījums.
Imants Ziedonis
Ar rāmjiem ir tā. Vieni tajos dzīvo un laukā nenāk nemaz. Otri tajos reizēm dzīvo, reizēm nedzīvo, iznāk laukā un aiziet atpakaļ. Trešie tajos nedzīvo. Viņi tajos tikai nomirst. Tas ir, viņi tajos arī nenomirst, bet pēc nāves viņus tajos ieliek. Tātad – pirmie tajos dzīvo un laukā nenāk. Viņi visu dara savos rāmjos, izrīkojas un izdarās savos rāmjos. Rāmja stūrītī viņu māte iedēj, kā bišu māte iedēj oliņu šūnā. Un tad viņš aug un attīstās, kamēr aizņem visu rāmi. Lielākais, ko viņš dara, - viņš pāriet no rāmja rāmī. Bet arī ļoti uzmanīgi. Ja rāmis kļuvis par mazu vai par trūcīgu, vai sabiedriskajam stāvoklim neatbilstošu, tad iepriekš tiek sagatavots cits rāmis. Tas tiek izmēģināts – ar vienu kāju, tā kā cinis, tā kā laipa, ar vienu kāju uz vecā rāmja malas, ar otru uz jaunā, tā, pasvērt, pamēģināt, ar vienu roku pieturēties pie vecā, ar otru pie jaunā, pārnest smagumu no vienas kājas uz otru… Riska nav? Nav nekāda riska? Nu tad… Tā no rāmja rāmī. Es no saviem rāmjiem, ziniet, nekad neizeju! Tie tur stūrī ir mani bērni. Un viņi, kamēr būs mani bērni, no rāmjiem neizies! Ja vajadzēs, lūdzu, katram būs savs mazs rāmītis. Mums ir, mēs uzcelsim. Dēlam uzcelsim, meitai. Mēs varam atļauties. Viens no viņiem var palikt mūsu rāmī. Kad mēs aiziesim. Var nodzīvot savos rāmjos un citus arī nemaz nemeklēt. Lai dzīvo bērni un bērnubērni. Nav nekur jāpāriet. Sevišķi vēl – ja stikls priekšā. Ja rāmis ir iestiklots. Tātad ir cilvēki, kas neiziet no rāmjiem ne sestdienās, ne svētdienās, ne Jāņos, ne atvaļinājumā, ne piedzērušies. Bet skaistas ir tās retās dienas, kad rāmja cilvēks iziet no rāmjiem. It kā kosmonauts iziet no kuģa bezsvara telpā. Tikai maza saiknīte, maza pavadiņa to saista ar kuģi, citādi – var aiziet un pazust bezgalībā. Rāmis man ir kā misijas apziņa, pienākuma apziņa, cilvēciskas cieņas apziņa. Es neesmu izšauts bezgalībā, lai tajā pazustu. Tāpēc man jātiek atpakaļ manā kuģī. Man jātiek atpakaļ manos rāmjos un jātiek no tiem atkal laukā. Jātiek laukā un jātiek atpakaļ. Pamošanās rītā ir rāmja apakšmala. Tā ir mala, UZ kuras es pamostos. Aizmigšana vakarā ir mala, ZEM kuras es aizmiegu. Un diena ir divām malām katrā pusē: LĪDZ un LĪDZ. Tad es esmu drošs, ka es nekur nepazudīšu. Es esmu mazs. Visu sienu es nevaru aizpildīt, tāpēc man rāmji ir vajadzīgi. Rāmis ir drošības sajūta, un tas radies no bailēm. Rāmis ir bailes no bezgalības. Tev ir bailes no bezgalības nepiepildāmības. Tu to nevari aizpildīt. Un tu radi sev rāmi, aizpildāmu, piepildāmu rāmi. Tātad rāmis ir garantija, drošības sajūta. Rāmis ir kā glābšanas riņķis peldēt nepratējam. Tu vari iziet no rāmjiem, bet tu nedrīksti roku atlaist. Tam var peldēt apkārt un apkārt, ar vienu roku pieturoties. Un, ja tu arī atlaid roku, tik un tā tev ir jājūt rāmja gravitācija. Jo ikviens no mums meklē sev rāmjus. Bērns ierāmējas mātē. Pametiet bērnu pasaulē ārpus šiem rāmjiem, un viņš pārbijies raudās un sauks pēc mātes. Sieva ir akvarelis vīra ietvarā. Pametiet sievu bez rāmja, un viņa zaudē kompozīciju vai vismaz kompozicionālo nobeigtību. Vai arī otrādi: vīrs ierāmēts sievā. Katrā ziņā viens otrā ir ierāmēts. (Paši izlemiet, kurš kurā.) Laimīgs ir tas cilvēks, kas ierāmēts starp pamošanos un aizmigšanu. Vai tad laimīgi ir bezmiega dzītie? Vienu rāmja malu viņi ir pazaudējuši, un viņi aiziet naktī kānelaimē. Jo viņiem nav līnijas, ZEM kuras aizmigt. Katrs sevi grib ierāmēt starp brokastīm un vakariņām, starp Jaungadu un Jāņu dienu.Un tu vari ierāmēt pats sevi sevī. Ir paša gribas logāts. Ir mīlestības logāts. Kad es runāju ar cilvēkiem, es vēroju, kāds ir viņa rāmis. Gudram, labam un veselam cilvēkam rāmi nejūt, neredz. Tāpat kā īstai labai gleznai. Tas ir organisks un vienots ar visu kopā. Harmoniskai dvēselei rāmji ir neredzami. Tie ir, un it kā to nav. Un es jau teicu – ir trešie. Viņi rāmjos nedzīvo. Viņi nedzīvo ne starp brokastīm un vakariņām, ne starp Jāņiem un Jaungadu. Ne starp Rīgu un Maskavu, ne Ziemeļpolu un Dienvidpolu. Viņi ir peldēt pratēji, viņi peld bez glābšanas riņķiem. Viņi iziet no kosmiskā kuģa nepiesējušies. Viņi dzīvo bez rāmjiem.Bet tas tikai tā liekas. Tā ir tikai šķietamība. Patiesībā nav cilvēku bez rāmjiem. Tie, kurus domājam esam bez rāmjiem vai kuri paši sevi domā esam bez rāmjiem, -savus rāmjus paši neredz. Viņu iekšējās pasaules darbība ir tik bagāta, ka viņi neredz savas rīcības motīvus. Tāpēc viņi ir nesaistīti. Viņi jūtas brīvi, jo viņi neredz savu rāmi. Viņi ir kā aklie un kurlie. Viņi iet visur ar savu rāmi un to nejūt – tik stipri viņi ir. Viņi ir kurlie, kuriem zvaniņš kaklā, bet viņi to nedzird, un tas viņus netraucē. Es gribētu būt trešais un iet visur ar visiem rāmjiem un zvaniem kaklā, bet es esmu otrais. Un tur nekā nevar darīt.
-
Joprojām pie Atkinsones.
Kad reiz būs labas ziņas jāmeklē latviskais tulkojums
We never know we go -when we are going
We jest and shut the door;
Fate following behind us bolts it,
And we accost no more.
Emily Dickinson
-
Mazliet par to pašu tēmu, kā Dikinsone.
No "Savēlija dienas", Grigorijs Služiteļs, 108. lpp.
Jaunībā tu it kā strauji brauc liftā uz augšu. Arvien augstāk un ātrāk. Bet, tuvojoties vecumdienām, sāc domāt par visiem stāviem, kam pabrauci garām, kuri šķita "ne priekš tevis", nevajadzīgi. Piepeši izrādās, ka tieši tur arī bija kaut kas īsts
-
"Divdesmit vienu gadu veca, grūta un auglīga, skaista un majestātiska, jāšus uz cara, starojoša daiļumā un dimantos, ar vaļējiem melniem matiem pār visu muguru, tik bieziem un gariem, ka ar tiem var apsegt kā ar nakti, kā ar nāvi... Valdnieka sieva... Kas par to, ka slepena? " (c)
Kristina Sabaļauskaite "Pētera imperatore"
-
– Пошел вон, – сказал ему Воланд.
– Я еще кофе не пил, – ответил кот, – как же это я уйду?
М.Булгаков "Мастер и Маргарита"
-
"Ej jau, Vilni, vai tad tā nav žēlastība, ja bēglim sniedz palīdzīgu roku, kad viņam nekā nav?"
"Ja plikam iedod svārkus, kas pašam nav vajadzīgi, tad tas ir saprotams. Bet, ja vēlāk turpina apgādāt, piegādāt un dot, tas izlaiž cilvēku." Kaķenieka pārliecība bija stingra. Varbūt viņš neprata izteikties, runāja īsiem teikumiem, taču Eglītim viņš iepatikās arvien vairāk. Plūmenieks sildīja labi. Kaķeniekam bija ķēriens, sava stingra zināšana, un tā, kā zināms, pelnīja ja ne gluži uzreiz cieņu, tad uzmanību noteikti.
"Ticiet man, tas nav uz labu. Tas bojā cilvēka raksturu." Kaķenieks sakopoja runai spēkus un iekrampējās glāzītes peciņā. "Mūs, franču zonā dzīvojošos, pārējie latvieši, kuri dzīvo nometnēs angļu un amerikāņu zonā, mazliet nožēlo. Lūk, viņiem esot labākas pārtikas devas. Mēs, franči, saņemam dienā piecpadsmit gramus marmelādes, viņi - divdesmit. Mums franči dod četras cigaretes dienā, viņiem - piecas gabalas. Mums jāiztiek ar 300 gramiem maizes dienā, šiem - mārciņa. Dusi mierā, Latvija!"
Laima Kota "Cilvēks ar zilo putnu" / ES esmu...Anšlavs Eglītis
-
"Шура, вы глупеете на глазах."
Илья Ильф, Евгений Петров, "Золотой теленок"
-
Vienu saules citronšķēlīti,
vienu mēness citronmiziņu
mazam izsalkušam cilvēkbērniņam.
Vai cik liesmojoši māju dūmi neglīti!
Vai cik bezlapaini koki neglīti!
Vai, kā gribas dzimt un nomirt godīgi!
Vai kā gribas sveču pilnu eglīti!
Vienu lakstīgalas sudrabmēlīti,
vienu pieneņziedu sauļu pēlīti
mazam nosalušam cilvēkbērniņam.
Vai cik ložu ķerti nokrīt savādi!
Vai kā lodes nemāk pagaidīt!
Vai kā gribas ne vien pagaidīt!
Vai kā gribas arī sagaidīt!
Vienu zilu, debeszilu cerību,
vienu dzīves uzvinnētu derību
tavējam un manam cilvēkbērniņam.
Cilvēk!
Bērniņam.
/Ojārs Vācietis/
-
Josifs Brodskis, 1986. gads Vēstule ģenerālim Z
https://snob.ru/profile/31943/blog/1005944/ (https://snob.ru/profile/31943/blog/1005944/)
-
1968. gada dzejolis...
-
1968. gada dzejolis...
Vai, pārrakstījos. Jau uzrakstot likās, ka kaut kas nav pareizi. 1968!!
Snob.ru , no kurienes ieliku, šovakar paziņo, ka turpmāk rakstīs tikai par psiholoģiju, mākslu un bērniem un kara tēma tiek izņemta vispār -sakarā ar jauno pavēli par 15 gadu cietumsodu
-
Dāce Meiere
Vakar plkst. 02:43 ·
nolādētie maskaļi nemainās. tā par viņu darbiem pirmajā “Silva rerum” cikla romānā, vēstot par 1655. gadu Viļņā:
“Pa šaurām šķērsielām no pilsētas bēgošā ģimene nevarēja izvairīties tikai no viena – tai gribot negribot bija jābrauc pa uguns apņemto ielu, kas garām Svētā Erceņģeļa Miķeļa baznīcai veda uz Bernardiešu vārtiem, pa kuriem bija nolemts pilsētu pamest. Norvaišas neredzēja pretīgi apgānīto baznīcas altāri, kurā palēnām gruzdēja aizdedzinātā Vissvētākās Jaunavas svētbilde, un neredzēja no pagraba zārkiem izvilktos kunigaišu Sapiegu ģindeņus, kam kazaki, nespēdami no stīvajiem pirkstiem nomaukt dārgakmeņos mirdzošos gredzenus, bija vienkārši nocirtuši plaukstas, taču viņi ieraudzīja ko svaigāku. Izvarojuši nedaudzās klosterī palikušās mūķenes, kazaki ne tikai bija uzšķērduši tām vēderus, bet bija arī pacentušies piesmieto klarišu augumus ar zobeniem stāvus pienaglot pie baznīcas dārza kokiem. Elžbieta, tikko pamanījusi asins šļakatām apskrējušo klostera sienu, laikus paguva iespiest sešgadīgo dvīņu sejas sev klēpī, lai tie visas šīs šausmeklības neieraudzītu, taču pati nesteidzās novērst skatienu sāņus. Tur, virs klostera žoga, pēc paša Zolotarenko pavēles uz mieta uzsēdinātu, viņa ieraudzīja savu otrās pakāpes tanti, godājamo klarišu abati Dorotu no Siedleščinskiem – piesmietu, ar pārplēstu habitu, izmežģītām kājām, nogrieztu degunu un nocirstiem roku pirkstiem. Pietika ar acumirkli, lai šis skats uz mūžīgiem laikiem iespiestos Elžbietas prātā.”
Kristina Sabaļauskaite, “Silva rerum I”
(vispār tagad, visu kara laiku, ziņas lasot, atkal un atkal prātā iznirst sasauces ar Sabaļauskaites romāniem: gan ar silvām, gan ar imperatori.)
-
tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns
-
tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns (https://satori.lv/article/pasaules-kauns)
Ivars Šteinbergs
...
tā ir valsts, kuras mantojums ir mazvērtības komplekss;
valsts, kuras valūta ir nozagti čaiņiki;
valsts, kuras ģerbonis ir uzsista sievas acs zem tonālā;
valsts, kuras kultūra ir kontrabanda;
valsts, kuras izglītība ir šmaukšanās, šmugulēšana un nodevība;
valsts, kuras vispārpieņemtā prakse ir stučīšana;
valsts, kuras sports ir dopings;
valsts, kuras ārlietas ir psiholoģiskā projekcija;
valsts, kuras kompensācijas mehānisms ir kodolieroči;
valsts, kuras industrija ir piekaušana un pazemošana;
valsts, kuras portrets ir blokmāju prusaki;
valsts, kuras lepnums ir homofobija, transfobija, ksenofobija, rasisms un seksisms;
valsts, kuras etiķete ir apķēzīties un aiz sevis nesavākt;
valsts, kuras neizsmeļamākais resurss ir iemesli piedzerties;
valsts, kuras karogs ir asinssarkanos toņos;
valsts, kuras himna ir smiekli par raudošu bērnu.
-
"Nevis cerība ir svarīga, es sapratu, bet iespēja, jo arī zīdainim pašam vēl nav nekādu cerību, cerības lolo viņa vecāki. Un tikai tad, ja neizdodas rast un piepildīt iespējas, cerība izrādās muļķa mierinājums." (c)
Pauls Bankovskis "18"
-
Venedikts Jerofejevs: «Visam pasaulē jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.»
-
tīrs, brīnišķīgs naids:
https://satori.lv/article/pasaules-kauns
"es pirmo reizi dzīvē jūtu naidu.
Es jūtu to, kā jūt zobu sāpes, kā vēdergraizes,
kā paaugstinātu temperatūru un nostaigātas kājas;
es tevi ienīstu, un tā ir un arī būs tava vienīgā uzvara." (c)
Precīzi teikts. Nebiju par to iedomājusies, bet tieši tas, ka vēl nekad nebiju jutusi pret kādu cilvēku Tādu naidu skar arī manu dzīvi.
-
Dzejolis šomēnes netrāpījās, rakstīju jau , ka lasu apmēram 1 dzejoli mēnesī, nolēmu izlasīt 1 lappusi par kultūru, atradu ''Kā to ēd'', sast. D. Nātiņa, Dz. Zālīte, izd. Avots, 2005.g.
Sākās viss mierīgi, palasu par Ēģipti, tad par Kongo:
''Kongo zupas ir tik biezas, ka tās var sajaukt ar sautējumiem vai mērcēm.
No gaļas ēdieniem pasniedz antilopi, zebru un pērtiķi.''
Saņemos, pāršķiru tomēr nākamo lappusi:
"Kongo ēdienkartē ir žāvēts vai sautēts pērtiķis!
... Desertā tiek pasniegti augļi, piemēram, apelsīni ar datelēm, kokosriekstiem un zemesriekstiem."
Nākošmēnes lasīšu dzejoli.
-
" - Vai varu piedāvāt kādu kokteili? - viņš man vaicāja.
- Pasūtiet, ko vien vēlaties, - Menšiki sacīja.
- "Balalaiku", lūdzu, - es, pāris sekunžu apdomājies, teicu. Patiesībā es "Balalaiku" īpaši nekāroju, taču vēlējos pārbaudīt, vai tiešām varu pasūtīt jebko.
- Man arī to pašu, - Menšiki noteica." (c)
Haruki Murakami "Nogalēt Komandoru"
p.s.
-
«Почему я должна стыдиться, что получаю за концерт больше, чем президент Эйзенхауэр за целый месяц? Ради бога — пускай поет!»
Оперная певица Мария Каллас
(c. FB)
-
nekā no tā kas izdzīvots
nekā no tā kas zināts
ar sienāzi un papardi
es esmu apdāvināts
ar sienāzi un papardi
ar acu mirkli lielu
un aizeju no vasaras
pa vienvirziena ielu
Knuts Skujenieks
-
RIP.
-
Bet Akuraters tovakar vēl teica noslēpumainus vārdus, kas arī šovakar būtu jāatceras, viņš toreiz runāja par radošās personas dabu.
- Tavs darbs ir upes un debesu plūstamība, dvēseles mainīgā gaita, viss dzīvotais, pieredzētais un iedzīvinātais, jaunrades Visuma dzimšanas pirmais grūdiens vai pēdējā sniegpārsla, pēc kuras var sākties kalnu lavīnas nogruvums - tas, kas ir Notikums, - to iedomā!
- Tu esi zvaigžņu pavēlnieks, - nopietni bija bildis Ziemeļnieks.
Andris Zeibots "Krauklis" /Jānis Ziemeļnieks/
-
“I was going home in October. Everybody goes home in October.” ― Jack Kerouac, On the Road.
-
"Džeks Keruaks sāka rakstīt jau trīspadsmit gadu vecumā. Par viņa elkiem kļuva Džeks Londons un Tomass Vulfs."(c)
Jānis Elsbergs - no priekšvārda Džeka Keruaka "Ceļā", ko tulkojusi Silvija Brice.
-
Mazliet vakar nošņācos uz Spārku, jo grāmata tulkota latviski. Tik daudz teksta angliski jau sapratu, bet, lai tik pamēģina Joseru (barību), apsaukāt par Džozeru(https://www.sarunuforums.lv/Smileys/aaron/smiley-talk014.gif)
-
Man ir arī latviskā, jā. Bet, ja teksts viegls, labprāt lasu oriģinālu.
-
Ernests Hemingvejs
"Kam skanēs zvans"
"Tad viņš aiz muguras izdzirdēja smagās mašīnas rūkoņu un atskatījies ieraudzīja to uzbraucam uz ceļa no augšas, aptina vada galu ap roku, uzsauca Anselmo: "Spridzini!" - un stingri ar papēžiem atspērās pret zemi un ar visu augumu atliecās atpakaļ, pārvarēdams vada pretestību, un vēlreiz aptina to ap roku, bet smagās mašīnas rūkoņa aizmugurē nāca tuvāk un tuvāk, un priekšā bija ceļš ar nošauto sargkareivi un garais tilts, un aiz tā atkal ceļš, vēl vienmēr tukšs, un tad uzreiz kaut kas nobrīkšķēja, norībēja, un tiltus vidus daļa saslējās gaisā kā plīstošs vilnis, un, ar rokām stingri galvu aptvēris , viņš nometās uz sejas strauta oļos, un viņu apsvēla sprādziena sakarsētā gaisa strāva. Viņš iespieda seju oļos un neredzēja, kā tilts nolaidās atkal zemē, viņam pāri aizvēlās tikai pazīstamā dzeltenā smaka līdz ar kodīgiem dūmu mutuļiem un tērauda šķembu lietus.
Kad tērauda šķembas pārstāja līt, viņš bija dzīvs un, galvu pacēlis, paskatījās uz tiltu. Tilta vidus daļa bija pazudusi. Visapkārt mētājās tērauda gabali asām, spožām, tikko atlauztām malām un galiem, tie mētājās arī pa visu ceļu. Kravas mašīna bija apstājusies kādus simts jardus no tilta."(c)
p.s.
grāmata, kuru atradu...uzzinotot par Krimas tiltu...
-
No izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
-
Ilmārs Zvirgzds "Reģistratūra"
"Auto strauji nobremzēja, un ieraudzīju, ka pie stūres sēž Inese L., turklāt šobrīd rakņājas cimdu nodalījumā, kaut ko meklēdama. Nekad neglabāju tajā neko svarīgu, tikai sīkumus: lampiņas, kompaktdiskus, lukturīti, marli, nazi, šķēres, prezervatīvus, vecas knaibles, dzelteno folijas segu, dvieli, peldbikses, baseina čības, vecas kvītis un mazliet sīknaudas." (c)
-
Džeks Keruaks "Ceļā"
"Nu, vecīt, tam altistam vakarnakt tiešām bija TAS - to viņš noķēra un vairs nelaida vaļā; nekad neesmu redzējis čali, kurš spētu noturēt tik ilgi."
Es gribēju zināt, kas ir "TAS".
"Nu," Dīns iesmējās, "tagad tu man jautā ne-ie-domājamo - khem! Ir viens čalis, un ir visi pārējie, skaidrs? Un viņam ir jāizpauž tas, kas visiem prātā. Viņš sāk pirmo tēmu, tad liek rindā savas idejas, ļautiņi - jā, jā, bet ķer tak ciet, un tad viņš paceļas līdz sava likteņa augstumiem un ir spiests spēlēt atbilstoši tam. Pēkšņi kaut kur tēmas vidū viņš to noķer - visi paceļ acis un to saprot; klausās; viņš to paņem un notur. Laiks apstājas. Viņš aizpilda tukšo izplatījumu ar mūsu dzīves substanci, ar savām visdziļākajām spriedzēm, ar atmiņām par idejām, ar veco spēli jaunā veidolā. Viņam ir jāizspēlējas pār tiltiem un atpakaļ un tas jādara ar tik bezgalīgu izjūtu, ienirstot katra mirkļa melodijas dvēselē, ka visi saprot: galvenais ir nevis melodija, bet gan TAS..."
Dīns nespēja turpināt; stāstot par to, viņš bija nosvīdis. (c)
Tulkojusi Silvija Brice.
p.s.
Šī saruna Salam Paradaizam ar Dīnu Moriartiju notiek pēc džeza bāra apmeklējuma naktī Denverā, kur uzstājās "mazais vecmāmiņas puisītis ar alta saksofonu, kas pielabots ar līmlenti, bija mazas mirdzošas ačteles; mazas, greizas pēdiņas; tievas kājeles; un viņš lēkāja un vicinājās ar savu saksofonu, svaidīja kājas un ar acīm urbās klausītājos".
-
"— Kā tad ne, manu labo sieviņ, kā tad ne? Negribu, lai pret mani uzstātos! Nedari savu labo, bet dari manu slikto — tāda es esmu! Viņa mani gandrīz vai kapā šodien iedzina! Pēc gurķiem uz bodīti pasūtīju, bet viņa atgriezās pēc trim stundām! Mana sirds paredzēja, kad sūtīju; smeldza, tā smeldza; smelgtin smeldza! Kur bijusi? Uz kurieni gājusi? Kādus aizstāvjus sev sameklējusi? Vai es neesmu tai laba darījusi! Es taču viņas pagānietei mātei četrpadsmit rubļu parāda atlaidu, uz sava rēķina apglabāju, viņas velnēnu pieņēmu audzināšanā, mīļo sieviņ, tu zini, pati zini! Kā, vai man nav uz viņu tiesības pēc visa tā? Viņai būtu jāatzīst, bet atzīšanas vietā šī turas pretī! Es viņai vēlēju laimi. Es viņu, pagānieti, muslīna kleitās vadāt gribēju. Tirgoņu sētā puszābaciņus nopirku, kā pāvu mātīti izgreznoju — līksmojies, dvēselīti Un ko gan jūs domājat, labie ļautiņi! Divi dienās visas kleitas saplēsusi, skrandu skrandās saplēsusi un tā nu staigā, tā nu staigā! Un ko jūs domājat, tīšām saplēsusi, — negribu melot, pati noskatījos; gribot darba drēbēs staigāt, negribot muslīnā! Nu, tad nu gan es viņai sadevu, piekāvu viņu, pēc tam vēl ārstu pasaucu, naudu tam maksāju. Tevi taču nosist vajadzētu, gnīda tu tāda, bet tikai nedēļu piena nedzēri — tik vien tā soda tev bija uzlikts! Par sodu liku viņai grīdas mazgāt; ko gan jūs domājat: mazgā! Mazgā, maita, mazgā! Uzbudina man sirdi — mazgā! Nu, es domāju: aizmuks viņa no manis. Kā tikai nodomāju, skaties — viņa arī vakar aizmukusi! Paši dzirdējāt, labie ļautiņi, kā es vakar par to viņu pēru, visas rokas apdauzīju gar viņu, zeķes, zābaciņus atņēmu, lai neaizbēg basām kājām, nodomāju; bet viņa arī šodien prom! Kur tu biji? Runā! Kam tu, odžu dzimums, žēlojies, kam par mani sūdzējies? Runā, čigāniete, putnu biedēkli, runā!
Un trakumā tā metās virsū aiz bailēm prātu zaudējušajai meitenei, ieķērās viņai matos un notrieca viņu gar zemi. Bļoda ar gurķiem aizlidoja sāņus un saplīsa; tas padarīja vēl trakāku piedzērušo fūriju. Viņa sita savu upuri pa seju, pa galvu; Elena stūrgalvīgi klusēja, un nevienu skaņu, nevienu kliedzienu, nevienu vaidu tā neizdvesa, arī saņemot sitienus. Es iedrāžos pagalmā, gandrīz vai prātu zaudējis aiz sašutumu, — taisni pie piedzērušās sievas.
— Ko jūs darāt? Kā jūs drīkstat tā apieties ar nabaga bāreni! — es iesaucos, saķerdams šo fūriju aiz rokas.
— Kas tad tas! Kas tad tu tāds esi? — viņa iespiedzās, pametusi Elenu, iespiezdama rokas sānos. — Kas jums manā namā meklējams?
— Tas meklējams, ka jūs esat nežēlīga! — es kliedzu. — Kā jūs drīkstat tā tiranizēt nabaga bērnu? Viņa nav jūsējā; es pats dzirdēju, ka viņa jums tikai audžubērns, nabaga bārene …
— Ak kungs Jēzus! — iegaudojās fūrija. — Kas tu tāds esi, ka man piesienies! Tu ar viņu reizē atnāci, vai? Tad es tūliņ pie iecirkņa pristava! Mani pats Androns Timofejičs godā, es no labas dzimtas! Ko gan viņa, vai pie tevis sākusi iet? Kas tu tāds esi? Svešā namā kauties esi atnācis? Palīgā!
Un viņa metās man virsū ar dūrēm. Bet šai brīdī pēkšņi atskanēja griezīgs, necilvēcisks kliedziens. Es paskatījos — Elena, kas bija stāvējusi, kā samaņu zaudējusi, pēkšņi ar šausmīgu, nedabisku kliedzienu nogāzās zemē briesmīgos krampjos. Seja viņai pārvērtās. Viņai bija uznākusi krītamās kaites lēkme. Sapinkojies skuķis un sieviete no lejas pieskrēja klāt, pacēla viņu un steigšus uznesa augšā.
— Sprāgsti kaut nost, nolādētā! — iespiedzās sieva viņai nopakaļ. — Mēneša laikā jau trešā lēkme … Arā, utubunga! — Un viņa atkal metās man virsū.
— Ko tu, sētniek, stāvi? Par ko algu saņem?
— Arā! Arā! Vai gribi dabūt pa kaklu! — kūtri nodārdināja sētnieks, it kā tikai formas pēc. — Kur divi plūcas, trešajam nav jālien. Ardievu — un vācies!
Neko darīt, es izgāju pa vārtiem, pārliecinājies, ka mana uzstāšanās bijusi gluži veltīga. Taču sašutums kūsāja manī. Es nostājos uz trotuāra vārtiem pretī un skatījos pa mazajiem blakus vārtiņiem. Tikko biju izgājis, sieva steigšus uzskrēja augšā, bet sētnieks, padarījis savu darāmo, arī kaut kur pazuda"
Fjodors D. "PAZEMOTIE UN APVAINOTIE"
-
— Nu ejiet taču! Varbūt visu gadu bušu slima, tad jūs visu gadu no mājām neiziesit. — Un viņa mēģināja pasmaidīt un kaut kā dīvaini paskatījās manī, it kā cīnīdamās ar kādām labām jūtām, kas bija pamodušās viņas sirdī. Nabadzīte! Viņas krietnā, maigā sirds bija skaidri redzama, par spīti visam viņas biklumam un gribētajai cietsirdībai.
Fjodors D "PAZEMOTIE UN APVAINOTIE"
-
"Šis drūmais stāsts — viens no tiem drūmajiem un moku pilnajiem stāstiem, kas tik bieži un nemanāmi, gandrīz noslēpumaini risinās zem smagajām Pēterburgas debesīm, milzīgās pilsētas tumšajos, slepenajos kaktos, kur ērmīgi mutuļo dzīve, kur valda truls egoisms, pretrunīgas intereses, drūma izvirtība, apslēpti noziegumi, risinās visas šīs nejēdzīgās un nenormālās dzīves elle .., Taču šis stāsts vēl priekšā …"Fjodors D "PAZEMOTIE UN APVAINOTIE"
-
"— Ai, piedodiet, es jūs garlaikoju! . . . Jā, es zinu, es to zinu! Esmu tik garlaicīgs! . . . Neprotu izteikties. Esmu atradinājies. Dzīvoju vientuļi. Mana māte ir laba, bezgala laba, taču dalīties ar viņu domās nevaru. Daudzas no tām viņu uztrauktu; viņa tās nesaprastu . . . Nekad neesmu saticis cilvēku, kas par tām būtu interesējies … To es nemaz arī negaidu . . . Jūs bijāt tik laipna un mani pacietīgi uzklausījāt, bet es aizrāvos tiktāl, ka radās vēlēšanās pastāstīt. . . Bet tas nav iespējams. To nav iespējams izstāstīt, tas jāglabā pašam sevī .. . Tas neko nedod, un nav arī vīrišķīgi. . . Dzīvot un klusēt… Es izlūdzos piedošanu, ka jūs tā garlaikoju ..."Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"
-
"Viņas kopā apspriedās, kā notvert šo vientiesi. Tā kā mērķis likās labs, tad visi līdzekļi šķita ar likumu atļauti: drīkstēja pat izskaistināt domas, kā bija izskaistināts purniņš. Silvija mācīja Bernadetai, ka noķert ar makšķeri zivteli var tikai tad, ja izrāda interesi par viņa garīgajiem vai sabiedriskajiem aizspriedumiem . . . (Nabadziņš mazliet jucis, taču visi vīrieši tādi ir vai nu vairāk, vai mazāk. . .)" Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"
-
Aivars Freimanis "Katls" (2018)
"Veczutis klusēdams ielēja tējūdeni, iebēra krūzītē stiklenes, ar kurām varēja aizvietot grūti sadabūjamo cukuru, tad ļoti nopietnā ģīmī pievērsās Ingum:
- Es teu, dēls, izteiks, kur i vis dzīvs gudrīb: lieņ kur līzdams - krogā, maukmājā, futballs spārdītājos, baptist korī, tik no Diev pus nelieņ politikā! Tie iekšāmānitāj teu piesol paradīzs dārziņ, bet tu atjedzas ells sūdbedrē. " (C)
p.s.
kurzemnieku dialektā
-
Nedomāju, ka tikai politika līdz ellei var novest. Nu, vrb baptistu koris ne, bet ej nu zini :P
-
Nedomāju, ka tikai politika līdz ellei var novest. Nu, vrb baptistu koris ne, bet ej nu zini :P
....man šķiet, ka vecais zvejnieks nedomāja to elli, kas bībelē, bet kā var sačakarēt dzīvi...tak atceries no "Mans nabaga pirāts" - Dieva un elles nav, tas ir tikai iedomu draudziņš...
-
"Taču Silvijai līdz šim mirklim nekad nebija atlicis laika pārdomāt sava darbīguma avotus; viņa tikai rosījās un skraidīja. Bet tagad, kad vajadzēja apsēsties sava strauta maliņā, viņa. pēkšņi izdzirdēja tā dziesmu. Un centās izprast jēgu, ko tas viņai stāstījis kopš pašas bērnības, bet ko nav izdevies saklausīt, jo viņa runājusi vienlaikus ar to.
Silvija apklusa … Klusēt — tā bija zinātne vai māksla (kā vien vēlaties!), kuru Silvija nekad nebija mācījusies pazīt. Tagad viņa to apguva. Kas par atklājumu! Klusums . . . Pati apdzīvotākā no visām saskaņām . .. Piebriedušais un visu mūsu vēlmju bērnu pilnais klēpis. .. Silvija loloja savu sapņu ganāmpulkus . . . " Romēns Rolāns "Apburtā dvēsele"
-
"Starp citu, lielum lielajam vairumam ļaužu, kas nebija pilnīgi atteikušies no kristiešu pienākumiem vai arī necentās tos saskaņot ar savu dziļi amorālo dzīvesveidu, reliģisko kultu tagad aizstāja nesaprātīgā māņticība. Viņi labāk valkāja svētā Roka amuletus vai medaļas, kas pasargājot no mēra, nekā gāja baznīcā. Kā piemēru tam var minēt pareģojumu pārmērīgo izplatīšanos mūsu pilsētas iedzīvotāju vidū. Patiešām, pavasarī visi gaidīja, ka slimība mitēsies kuru katru brīdi, un neviens nedomāja prasīt, lai otrs noteikti pasaka, cik ilgi epidēmija turpināsies, jo visi bija pārliecināti, ka tas nebūs ilgi. Bet pagāja diena pēc dienas, un cilvēki sāka baidīties, ka šai nelaimei tik tiešām nebūs gala, un līdz ar to sērgas izbeigšanās kļuva par visu cerību mērķi. Un tā no rokas rokā sāka ceļot dažādi pareģojumi, kas tika piedēvēti burvjiem vai katoļu baznīcas svētajiem. Pilsētas tipogrāfi drīz vien apjēdza, kādu labumu var gūt no šīs vispārējās aizraušanās, un daudzos eksemplāros laida apgrozībā tekstus, kas izplatījās iedzīvotāju vidū. Redzēdami, ka ļaužu zinātkāre ir neremdināma, viņi lika sameklēt pilsētas bibliotēkas visas tāda rakstura liecības, ko varēja atrast sadzīves vēsturē, un izplatīja tās pilsētā. Kad vēsturē sāka pietrūkt pareģojumu, tos pasūtīja žurnālistiem, un izrādījās, ka viņi vismaz šai ziņā ir tikpat kompetenti kā viņu kādreizējie priekšteci.
Daži no tādiem pareģojumiem pat tika iespiesti turpinājumos avīzēs, un tos lasīja tikpat kāri kā agrāk veselības laikā tur publicētos sentimentālos stāstus. Dažas no prognozēm balstījās uz dīvainiem aplēsumiem, kuros tika minēts medaļās iekaltais gada skaitlis, mirušo skaits un mēneši, kas jau aizvadīti, mērim valdot. Citi izdarīja salīdzinājumus ar vēsturē lielākajām mēra epidēmijām, atvasināja noteiktas līdzības (kas pareģojumos bija nosauktas par nemainīgām) un ar ne mazāk dīvainiem aprēķiniem tiecās rast mācību, kas būtu attiecināma uz pašreizējo pārbaudījumu. Taču visvairāk ļaudis bija iecienījuši tos pareģojumus, kas apokaliptiskā valodā vēstīja par veselu rindu notikumu, no kuriem ikviens varēja būt tas, ko patlaban pārdzīvoja pilsēta, un kuru sarežģītība pieļāva visdažādākos izskaidrojumus."
Albērs Kamī "Mēris"
-
Žans Mišels izstiepa roku ar atslēgu un nospieda pogu. BMW izdeva klusu pīkstienu un pamirkšķināja ar gaismām. Noklabēja atslēga durvīs, slēdzoties vaļā.
— Nu re, tā uzreiz vajadzēja! — apsargs no jauna izstiepa roku, taču atslēga noklabēja vēlreiz, un durvis bija atkal ciet. Toties arī motors izslēdzās pats no sevis. Sargi saskatījās.
— Es joprojām domāju, ka tie ir kaķi, Zan Pjēr.
— Kaķi ieslēdz motoru?
— Kaķi vienmēr čurā uz riepām, vai ne? Ja viņi trāpa virsū mikroshēmu kontaktiem, tad var rasties īssavienojums un kontakti saslēdzas dīvainās kombinācijās…
Mašīna klusām atvēra jumta lūku un izbīdīja antenu.
— Un jumta lūka?
— Kas tevi tur pārsteidz? Tie zvēri taču mīž visapkārt, kāpēc lai viņi nevarētu uzkāpt uz jumta un apmīzt lūku?
— Un antena?
— Notecēja gar stiklu un trāpīja antenas ligzdā.
— Nu labi… Bet MOTORS? Kā kaķi spēj iedarbināt MOTORU, NEIEBĀŽOT ATSLĒGAS CAURUMĀ ATSLĒGU?! Žan Mišel, tev tiešām kaut kas nav kārtībā ar galvu no negulēšanas.
Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"
-
Agrā vasara
Ielās, namos, dārzos-
Visur ceriņi.
Ziediem nobiruši
Visi celiņi.
Bišu sanēšana
Dārziem cauri slīd,
Gaiša svinēšana
Kastaņsvecēs spīd.
1920. Kārlis Skalbe
-
... Krievijā armiju dievina, bet patiesībā armija ir patvērums idiotiem. Armija nebalstās uz domāšanu, bet aklu paklausību un ticību, ka katru gadu tu skaitīsies gudrāks un būs arvien vairāk to cilvēku, kas tev pašam klausīs. Nav svarīgi, ka modernizējas un mainās ieroči, svarīgi ir, ka nemainās domāšana - vienmēr viņus kāds apdraud, vienmēr kāds tīko iekarot zemi un pašus apspiest! Un joprojām lādzīgi sādžas puiši maršēdami cer kļūt par ģenerāļiem.
Andris Kolbergs "Meklējiet sievieti" (1996)
-
— Man žēl vīriešu,— sacīja Frensīne tur, motelī. Viņa to teica pavisam nopietni.— Es negribētu būt vīrietis — viņiem tik smagi jāstrādā un tik šausmīgi jāriskē.— Frensīne un Dveins gulēja moteļa trešajā stāvā. Caur bīdāmajām stikla durvīm viņi redzēja ārpusē dzelzs margas un betona terasi, tālāk —103. ceļu un vēl tālāk — Pieaugušo labošanas iestādes mūrus un jumtus.
— Nemaz nebrīnos, ka tu esi tik noguris un nervozs,— Frensīne turpināja.— Ja es būtu vīrietis, es arī būtu nogurusi un nervoza. Manuprāt, dievs radījis sievietes, lai vīrieši varētu laiku pa laikam atpūsties un ļaut sevi aprūpēt kā mazi bērni.— Viņa rādījās visnotaļ apmierināta ar tādu kārtību.
Kurts Vonnegūts "Čempionu brokastis"
-
... es runāju par lielo, trauslo un dedzīgo nevajadzīgas erudīcijas masonismu.
M.Fuko "Varas ambīcijas"
-
.
-
"Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sartoriusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko redzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vienīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidrojumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risinot īstenībā neesošus noslēpumus, bet jāmeklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Prometejs» vai kāds cits kosmosa kuģis. Jānoraida SOS signāli."
S. Lems "Solaris"
-
Viņa guļ ciešā miegā, ceļa pagriezienā viņas galva noslīgst man uz pleca. Un tur arī paliek, īpaši smaga tā neliekas. Mute viņai ir ciet, viņa vieglītēm elpo caur degunu. Deguns viegli spiežas man plecā. Pamanu, ka pie krekla apkakles ārā izspraukusies krūštura lencīte. Šaura krēmkrāsas lencīte. Es iztēlojos to smalko plānā audekla veļas gabalu, uz kuru lencīte aizved. Iztēlojos mīkstās krūtis zem tā. Rozā krūšu galiņus, kas, manu pirkstu skarti, kļūst tvirti. Es negribu to iztēloties. Un nevaru neiztēloties. Tas viss, protams, noved pie erekcijas. Kā tas var būt, ka viena ķermeņa daļa var kļūt tik cieta, tik stīva?
Haruki Murakami "Kafka liedagā"
-
Es esmu brīvs, nodomāju. Aizveru acis un bridi domāju par to, ka esmu brīvs. Tomēr man nav īsti skaidrs, kas tā brīvība tāda ir. Šobrīd es to saprotu tā, ka esmu viens pats. Viens pats svešā vietā. Kā vientuļš ceļinieks, bez kompasa un bez kartes. Vai tāda ir brīvība? Pat tas man nav īsti skaidrs. Beidzu par to domāt.
Haruki Murakami "Kafka liedagā"
-
Humanitāri orientētam prātam interneta Latvijas teritorija ir reti garlaicīga vide. Visi kaut ko pērk, pārdod vai reklamē, sarunu istabas darbojas kā muļķu kondensatori, ir blāķiem garlaicīgu un diletantiski darinātu mājas lapu, kuras radušās un pastāv laikam gan tikai to īpašniekiem zināmu apsvērumu dēļ.
Guntis Berelis 29. jūnijs, 2001, "Virtuāls lirikas labirints. Sumeru dārzs. www.lirika.lv"
-
- Mans vectēvs mēdza sacīt tā: ja pajautāsi, - būs jānokaunas vienreiz, ja nepajautāsi, - var iznākt kaunēties visu mūžu.
Haruki Murakami "Kafka liedagā"
-
Neko interesantāku dieviņš nav izdomājis kā sievieti. Un viņu mēģināt saprast, attaisnot vai nosodīt tas ir ļoti piņķerīgs, bet ļoti aizraujošs darbs.
Alvis Lapiņš scenārists (Aija. Filmas arheoloģija. Dokumentālā filma)
-
"Liels paldies," viņš atkārtoja, vairākkārt spieda abiem roku un atlaida tos tikai tad, kad šķita pamanījis, ka viņi, būdami pieraduši pie Kancelejas gaisa, lāgā nepanes samērā svaigo priekšnama gaisu. Viņi tikko vairs spēja K. atbildēt, un meitene varbūt pat nogāztos, ja K. ļoti žigli neaizvērtu durvis. K. vēl mirkli mierīgi pastāvēja, ieskatījās kabatas spogulītī un sakārtoja matus, pacēla savu cepuri, kas gulēja uz nākamā kāpņu posma - Ziņu Devējs droši vien bija to turp aizsviedis -, un skrēja pa trepēm lejā tik mundrs un tik lieliem lēcieniem, ka pašam gandrīz sametās bail no straujās pārvērtības.
F.Kafka "Process"
-
Drūvīgi nolūkodamies uz šo grāmatu mūri, Gordons ienīda visus līdz pēdējam: vecos un jaunos, gudreļus un buržujus, vīzīgos un mundros. Pietika uz tiem paskatīties, lai viņš atcerētos paša neauglību. Jo, palūk, te viņš stāv, uzdodas par “literātu”, bet neko uzrakstīt nespēj! Galvenais jau nebija tas, ka viņu nepublicē: viņš nejaudāja neko no sevis izspiest, gandrīz pilnīgi neko.
Džordžs Orvels
Lai plīvo aspidistra
-
Kam skatiens tavs pie manis kavējās,
Kam elpu aizturējis biji?
Nu vairs nemūžam nebūs tā kā tad,
Ja nebūtu šī mirkļa bijis.
Mērija Elizabete Kolridža
Mirklis
-
Tās acis, kurās vīna kvēle kaist
Kā tavējās, var apžilbināt vīrieti uz vietas...
Emīlija Pfeifere
Vārsma šim laikam
-
šīsdienas čalošanas sakarā:
"Sarmai, iespējams, varētu patikt saulgrieži, ja visi viņai liktu mieru.
Inga Gaile Jaukumiņš
-
Uz sava vairoga viņš nesa ievainotu sirdi...
Mērija Tai
Psihe
-
Ielikšu šeit, man liekas ka piestāv pēc noskaņas. Pilnīgi tā grāmatiņa būtu jānopērk :)
https://satori.lv/article/dzejnieks-makslas-liesmas-dialogs (https://satori.lv/article/dzejnieks-makslas-liesmas-dialogs)
-
Uz sava vairoga viņš nesa ievainotu sirdi...
Mērija Tai
Psihe
Man nez kāpēc ir tāda sajūta, ka Mērija Tai nerakstīja latviski, līdz ar to šai peršai savu roku ir piedūris atdzejotājs savu liriskās pratības iespējās. ;) (es ceru, ka es gana Švaustiski izsakos)
-
Man nez kāpēc ir tāda sajūta, ka Mērija Tai nerakstīja latviski, līdz ar to šai peršai savu roku ir piedūris atdzejotājs savu liriskās pratības iespējās. ;) (es ceru, ka es gana Švaustiski izsakos)
...latviski to Silvija Brice
-
Man sapnī parādījās jauno laiku Elle,
Par Dantes drūmību un liesmām briesmīgāka,
Ar jauna veida ārprātu un izmisumu,
Ar mocībām, kas tapušas uz Zemes...
No tavas pašas Zemes un no laimīgajiem
Lai tava moku kāre pilnām gandarīta tiek.
Konstance Neidena
Pesimista vīzija
-
...mana kundze pateica, ko es te izklaidēju šo publiku ar šo pasaules klasiku...nu, jā....laikam jau jampampiņš....ok, nebūs ...sievietes ir jāklausa! :)
-
Nakat, vai esi lasījis kaut vienu darbu, ko citē, vai tikai pārraksti citātus, ko kāds cits (Galbraits) izmantojis savā romānā?
-
Tie visi bija no Galbraita?!!?
-
...latviski to Silvija Brice
Protu uzrakstīt korekti, bet negribu – tulkotājas Silvijas Brices grāmata «Baigās piezīmes» - šo vajag palasīt. ;)
-
Nakat, vai esi lasījis kaut vienu darbu, ko citē, vai tikai pārraksti citātus, ko kāds cits (Galbraits) izmantojis savā romānā?
nu,re! ...vismaz viens cilvēks atšifrēja...es jau vairs neticēju, jo kurš tad atceras tās rindas, kuras Roulinga citē pirms katras nodaļas?...iespējams ir tādi lasītāji, kuri tos nelasa vispār, bet ķeras klāt galvenajam notikumam! :just_popcorn:
-
Es vēl neesmu lasījusi tās asinis, drīkstu nezināt. Man tikai likās aizdomīgi, ka pēkšņi dzeja
-
nu,re! ...vismaz viens cilvēks atšifrēja...es jau vairs neticēju, jo kurš tad atceras tās rindas, kuras Roulinga citē pirms katras nodaļas?...iespējams ir tādi lasītāji, kuri tos nelasa vispār, bet ķeras klāt galvenajam notikumam! :just_popcorn:
Es arī vēl neesmu tikusi pie Galbraita jaunās grāmatas. Tā ka ir nekorekti likt citātus un pārmest, ka nelasām. Kas atšifrēja? Nu padomā pats, ar ko esi apspriedis jauno romānu :mrgr:
-
Es arī vēl neesmu tikusi pie Galbraita jaunās grāmatas. Tā ka ir nekorekti likt citātus un pārmest, ka nelasām. Kas atšifrēja? Nu padomā pats, ar ko esi apspriedis jauno romānu :mrgr:
Ja daudz sprēgāsi, pateikšu, kurš ir slepkava! :laugh:
-
Šo notikumu pārrunājot, mēs nākam pie atziņas, ka sieviete mīlas lietās vienmēr spēcīgāka par vīrieti. Meita var ne tikai pavest kuru katru puisi, viņa var to pat pārvest otrā ticībā, tāpat ka baložu mātīte var atvābīt sev draugu no liela, liela tāluma, ja tas viņai vajadzīgs.
J.Jaunsudrabiņš "Augšzemnieki"
-
Bokonona pēdējais kalipso:
Someday, someday, this crazy world will have to end,
And our God will take things back that He to us did lend.
And if, on that sad day, you want to scold our God,
Why go right ahead and scold Him. He’ll just smile and nod.
Latviski:
Reiz trakajai pasaulei pienāks gals un varbūt pat drīz,
Dievs Kungs tad visu, ko aizdevis mums, atpakaļ paprasīs.
Savas lamas un sašutumu, ja vēlies, pār viņu gāz -
Dievs uzklausīs visu, ko teiksi, un smaidot ar galvu mās.
(K.Vonnegūts "Kaķa šūpulis")
-
radās asociācijas ar Krimsonu
-
radās asociācijas ar Krimsonu
Tā arī bija. Ieraudzīju K čatā un atcerējos šo.
-
Pēc simt gadiem zinātne ir sastapusies ar relativitāti, nedrošību un nejaušību; ekonomikai ir jāņem vērā elektrība, metalurģija un atomprodukcija. Tīrā marksisma nespēja integrēt šos secīgos atklājumus ir arī viņa laika buržuāziskā optimisma nespēja. Tā padarīja smieklīgu marksisma pretenziju paturēt sastingušas, nezaudējot zinātniskumu, simt gadu vecas patiesības. Deviņpadsmitā gadsimta mesiānisms, lai tas būtu revolucionārs vai buržuāzisks, nespēja pretoties tās zinātnes un tās vēstures secīgajai attīstībai, kuru tas dažādās pakāpēs bija dievišķojis.
A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"
-
Galu galā romāna rakstīšana vai lasīšana ir dīvaina nodarbe.
A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"
-
Jūtu stipru dziņu sākt šo nodaļu, aprakstot vistīrākās aplamības, un man nenāk ne prātā ierobežot savu iztēli.— Tādēļ iesākšu, lūk tā.
"Džentelmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati" Lorenss Stērns
-
Šis kopīgais pamats ir tas, ko pamatoti sauc par objektīvu faktoru - tas dod mums iespēju identificēt citus cilvēkus un civilizācijas, lai tos vispār varētu šādi apzīmēt. Ja tas sabrūk, mēs pārstājam izprast un, ex hypothesi, izdarām maldīgus spriedumus; bet, tā kā pēc šīs hipotēzes mēs nevaram droši zināt, cik liels ir sazināšanās pārrāvums, cik daudz mūs ir maldinājušas vēsturiskas mirāžas, mēs nevaram vienmēr rīkoties tā, lai to novērstu, vai nerēķināties ar tā sekām. Mēs cenšamies izprast, likdami kopā pēc iespējas vairāk daļiņu no pagātnes fragmentiem, pēc iespējas labāk un ticamāk atveidodami cilvēkus un laikmetus, kas ir attālināti no mums, nav mums patīkami vai cita iemesla dēļ nav mums sasniedzami; mēs darām, ko varam, lai paplašinātu zināšanu un iztēles robežas; to, kas notiek aiz visām iespējamajām robežām, mēs nevaram zināt un tāpēc nevaram par to daudz bēdāt - tas mums neko nenozīmē. Ko mēs varam saskatīt, to cenšamies aprakstīt pēc iespējas precīzāk un pilnīgāk; turpretī tumsa, kas ieskauj mums pieejamo redzeslauku, ir necaurredzama; attiecībā uz to mūsu spriedumi nav nedz subjektīvi, nedz objektīvi; tas, kas atrodas aiz mūsu redzes apvāršņa līnijas, nevar traucēt to, ko mēs spējam saredzēt vai cenšamies uzzināt; tas, ko mēs nekad nevaram uzzināt, nevar likt mums apšaubīt vai noliegt to, ko mēs zinām. Daļa mūsu spriedumu, protams, ir relatīvi un subjektīvi, taču citi tādi nav; pretējā gadījumā, ja objektivitāte vispār nebūtu sasniedzama, tad apzīmējumi «subjektīvs» un «objektīvs» vairs nebūtu pretstatāmi un zaudētu jēgu, jo visi korelatīvie jēdzieni dzimst un mirst reizē. Tik daudz būtu sakāms par laicīgās dabas argumentu, ka mēs nedrīkstam tiesāt, lai netiktu tiesāti paši (jo visi standarti ir relatīvi), un no tā izrietošo tikpat kļūdaino secinājumu, ka nevienu indivīdu vēsturē nedrīkst pamatoti pasludināt par vainīgu vai bezvainīgu, jo vērtības, kuru izpratnē viņš par tādu tiek nosaukts, ir subjektīvas un radušās no ;personīgām vai šķiru interesēm, vai pārejoša kultūras perioda iespaidā, vai cita, līdzīga cēloņa dēļ, un spriedumam tāpēc nav «objektīva statusa», tas nav autoritatīvs.
"Četras esejas par brīvību" Jesaja Berlins
-
Atradu izrakstīto Folknera citātu, "Light in August", mans neveiklais tulkojums:
Redz, Bairons teica, man domāt, ka visvieglāk būt krietnam ir slinkam cilvēkam.
-Man liekas, ka viņš ātri vien kļūtu slikts, ja vien kāds viņam to ierādītu.
-Nu, tādu puisi viņš satiks agrāk vai vēlāk, Bairons teica
-
"Kā tāds vecs laulāts pāris - es un mans svars. Krītam viens otram uz nerviem".
Lelde Jauja. Pārēšanās ābece.
-
Bibliotēkas apmeklētāji, meklējot grāmatu:
1. -zin nosaukumu, bet neatceras autoru
2. autoru zin, bet neatceras nosaukumu
3. aptuveni atceras sižetu
4.atceras kā izskatās vāks
5.zin dažus aktierus seriālā pēc romāna motīviem
6. aizmirsis visu, bet cer, ka kaut kas prātā uzplaiksnīs
-
Hallo, Eeyore. How are you?”
“It’s snowing still,” said Eeyore gloomily.
“So it is.”
“And freezing.”
“Is it?”
“Yes,” said Eeyore. “However,” he said, brightening up a little, “we haven’t had an earthquake lately.”
- Sveiks, I-ā!— sacīja Kristofers Robins, atvērdams durvis un iznākdams ārā.— Kā tev iet?
- Snieg un snieg,— I-ā drūmi atsaucās.
- Snieg gan.
- Un nejauki auksts.
- Patiešām?
- Jā,— teica I-ā.— Kaut gan toties,— viņš piebilda jau mazliet priecīgāk,— pēdējā laikā nav bijusi neviena zemestrīce.
-
- Jā,— teica I-ā.— Kaut gan toties,— viņš piebilda jau mazliet priecīgāk,— pēdējā laikā nav bijusi neviena zemestrīce.
:yes:
I-ā gudrs.
Gluži kā es- kad gribas nosūkstīties par Latvijas neciešamo briesmīgi garo ziemu, meklēju pozitīvos momentus:
* toties pie mums nav zemestrīču, vulkānu, viesuļvētru un cunami;
* toties pie mums nav globālu plūdu un baigi briesmīgu sausumu;
* toties mēs varam droši soli spert uz zemes un peldēties ūdeņos, jo pie mums nedzīvo krokodīļi, kobras, skorpioni, haizivis, malārijas odi utml. visādi mošķi :mrgr:
-
Bet par to mums ir valdība! :taunt:
-
Un Krievija blakus, trakāk par kobrām un krokodīliem...
-
:yes:
I-ā gudrs.
Gluži kā es- kad gribas nosūkstīties par Latvijas neciešamo briesmīgi garo ziemu, meklēju pozitīvos momentus:
* toties pie mums nav zemestrīču, vulkānu, viesuļvētru un cunami;
* toties pie mums nav globālu plūdu un baigi briesmīgu sausumu;
* toties mēs varam droši soli spert uz zemes un peldēties ūdeņos, jo pie mums nedzīvo krokodīļi, kobras, skorpioni, haizivis, malārijas odi utml. visādi mošķi :mrgr:
Nelielas piezīmes:
1)mums nelielas zemestrīču atbalsis - es tak dabūju spērienu pa pēcpusi no grīdapakšas no Kaļiņingradas,
2)viesuļvētrās pieaugušais var kājās noturēties - atcerējos 1967. gada orkānu Liepājā, biju maza, trokšņa dēļ negulēju,
3)krokodili tikai ārkārtas gadījumos - pierīgā dīķī noķēra 1 nelielu krokodilu.
-
Ja ziema ir atnākusi, tad pavasaris nevar būt tālu -brīvs pārlikums no Pērsija Šellija
-
Ieva Požarska “Jurijs Ņikuļins”
-
February
BY MARGARET ATWOOD
Winter. Time to eat fat
and watch hockey. In the pewter mornings, the cat,
a black fur sausage with yellow
Houdini eyes, jumps up on the bed and tries
to get onto my head. It’s his
way of telling whether or not I’m dead.
If I’m not, he wants to be scratched; if I am
He’ll think of something. He settles
on my chest, breathing his breath
of burped-up meat and musty sofas,
purring like a washboard. Some other tomcat,
not yet a capon, has been spraying our front door,
declaring war. It’s all about sex and territory,
which are what will finish us off
in the long run. Some cat owners around here
should snip a few testicles. If we wise
hominids were sensible, we’d do that too,
or eat our young, like sharks.
But it’s love that does us in. Over and over
again, He shoots, he scores! and famine
crouches in the bedsheets, ambushing the pulsing
eiderdown, and the windchill factor hits
thirty below, and pollution pours
out of our chimneys to keep us warm.
February, month of despair,
with a skewered heart in the centre.
I think dire thoughts, and lust for French fries
with a splash of vinegar.
Cat, enough of your greedy whining
and your small pink bumhole.
Off my face! You’re the life principle,
more or less, so get going
on a little optimism around here.
Get rid of death. Celebrate increase. Make it be spring.
-
Tādā kārtā mēs atgriezāmies Edinburgā kā daudz svarīgāki ļaudis, nekā mēs pilsētu atstājām, un bez kādām turpmākām bažām par mūsu mājturību. Bet, tiesa, visa saimniecība jau bija nostādīta, jo es jau vairāk mēnešus atpakaļ apprecēju savu dārgo Gabrielu un Esterei vajaga kļūt par Hizerstona kundzi šī mēneša 23. dienā. Ja Estere viņam būs tikpat laba sieva kā viņa māsa man, mēs varēsim abi skaitīties par laimīgiem vīriem.
Šos tīri personīgos apstākļus es pieminu tikai tādēļ, ka nevarēju tos apiet ar klusēšanu.Mans nolūks, uzrakstot šo stāstu un laižot to līdz ar visiem dokumentiem atklātībā, nebija, protams, izklāstīt publikas priekšā savas personīgās lietas, bet pasniegt tai veselu rindu patiesu un ievērības cienīgu notikumu. To es esmu centies darīt pēc iespējas metodiski, itin neko nepielikdams un itin neko neizlaizdams.
ARTURS KONANS DOILS "KLŪMBERAS noslēpums"
-
Bija vērts gūt ievainojumu, turklāt ne vienu vien, lai saprastu, cik dziļas rūpes un mīlestība slēpjas aiz mana drauga atturīguma maskas. Viņa skaidrais, bargais skatiens uz mirkli aizmiglojās, sakniebtās lūpas iedrebējās. Šajā brīdi es jutu, ka viņam ir ne tikai izcilas smadzenes, bet arī cēla sirds. Šis garīgās atklāsmes brīdis atalgoja mani par daudzajiem padevīgas un uzticīgas kalpošanas gadiem.
"Trīs Garidebi" Šerloha Holmsa arhīvs A.Konans-Doils
-
Šīs pastiprinātās apziņas dēļ iznāk, piemēram, ka taisnība ir nelietim, it kā nelietim tas būtu kāds mierinājums, ja jau viņš pats sajūt, ka tiešām ir nelietis.
F. Dostojevskis "Piezīmes no pagrīdes"
-
Bet, tā kā visas gribēšanas un prātojumi var tiešām tikt aprēķināti, jo kādreiz taču tiks atklāti mūsu tā saucamās brīvās gribas likumi un tātad — bez jokiem — var izveidoties kaut kas līdzīgs tabuliņai, tad mēs patiešām arī gribēt gribēsim saskaņā ar šo tabuliņu. Jo, piemēram, ja kādreiz izrēķinās un man pierādīs, ka, gadījumā ja esmu tam un tam parādījis pigu, tad tieši tāpēc, ka nevarēju neparādīt un katrā ziņā tā bija jāparāda ar tādu un tādu pirkstu, — kas gan manī šai gadījumā paliks brīvs, it īpaši ja esmu mācīts cilvēks un kaut kur esmu beidzis zinātņu kursu?
F. Dostojevskis "Piezīmes no pagrīdes"
-
Pie Amālijas tēmas par šķiršanos:
Jūs bijušo mīlu prom nedzeniet,
bet humāni izvediet kāpās
kā zirgu. Nē, viņa vairs nedzīvos.
Tur nošaujiet. Nevajag krāpšanas.
(A.Vozņesenskis. No jauna)
/вы прошлой любви не гоните,
вы с ней поступите гуманно -
как лошадь, ее пристрелите.
Не выжить. Не надо обмана./
-
Šoreiz citāts no seriāla... :)
"Plikas dāmas un pliki vīrieši dara plikas lietas."
(Džordžs Krebtrijs seriālā "Mērdoka noslēpumi" izsakās par Henrija Fuseli gleznu "Erotiska aina ar trim sievietēm un vīrieti".)
-
es vairs nevaru izturēt to Mērdoku. un Ogdenu vispār :faint:
-
Novērtē scenārija sacerētāju darbu -katru vakaru pa stāstiņam :talking:
-
Novērtē scenārija sacerētāju darbu -katru vakaru pa stāstiņam :talking:
ja pareizie smēķi tiek pīpoti, tad jau iet tā lieta
-
"neuzdodiet jautājumus, ja nezināt, ko iesākt ar atbildēm" -Lords mazā zīmoga glabātājs Kromvels
Hilarija Mantela "Spogulis un gaisma"
triloģija:
I Vilku nams
II Ievediet nelaiķus
III Spogulis un gaisma
-
Sievietes, kas pa dienu valkāja nepieejamas parandžas, bagātās Saūda arābietes, vakaros pārvērtās par paradīzes putniem, rotājās ar smalkiem krekliņiem, caurspīdīgiem krūšturiem, stringiem ar daudzkrāsainām mežginem un dārgakmeņiem rotātām lencītēm - pilnīgs pretstats rietumniecēm, kuras pa dienu bija stilīgas un seksīgas, jo to prasīja uz spēles liktais sociālais statuss, bet vakarā, atgriežoties mājās, nozvēlās uz dīvāna spēka izsīkumā un, uzvilkušas vaļīgus un bezformīgus kankarus, pat nedomāja par kaut kādu pavedināšanas perspektīvu.M.Velbeks "Pakļaušanās"
-
“Your hair wants cutting,” said the Hatter. He had been looking at Alice for some time with great curiosity, and this was his first speech.
“You should learn not to make personal remarks,” Alice said with some severity; “it’s very rude.”
The Hatter opened his eyes very wide on hearing this; but all he said was, “Why is a raven like a writing-desk?”
- Tev vajadzētu apgriezt matus, — ierunājās Cepurnieks, kas, krietnu bridi klusēdams, bija ziņkārīgi aplūkojis Alisi.
- Jums vajadzētu iegaumēt, ka nedrīkst izteikt aizvainojošas piezīmes, — Alise bargi aizrādīja. — Tas ir ļoti nepieklājīgi.
Cepurnieks, to dzirdot, plaši iepleta acis.
- Kāpēc krauklis izskatās kā rakstāmgalds? — Tas bija viss, ko viņš pateica.
-
“Pagaidiet!” viņš piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, aiz tā dažos plauktos rindojās vārdnīcas un cita praktiska literatūra. Viņš atgriezās ar nelielu grāmatiņu ar veltījumierakstu man, tā bija iznākusi ilustrēto kabatas izdevumu sērijā ar virsrakstu Desmit jautājumi par islāmu.
“Es jūs te trīs stundas pakļauju reliģiskai vervēšanai, lai gan esmu jau uzrakstījis grāmatu par šo jautājumu, laikam man veidojas profesionālais kretīnisms... Bet varbūt jau esat dzirdējis par šo grāmatu?”
“Jā, tā ir īsts bestsellers, vai ne?”
“Trīs miljoni eksemplāru,” viņš kā atvainodamies noteica. “Izskatās, ka esmu atradis sevī talantu uz populārzinātniskām apcerēm. Skaidrs, ka izklāsts ir briesmīgi shematisks...” viņš vēlreiz atvainojās, “bet vismaz jūs varēsiet ātri izlasīt.”
Grāmatā bija 128 lappuses un lērums attēlu - pārsvarā islāma mākslas darbu reprodukcijas, nudien, tā neprasīs man pārāk daudz laika. Ieliku to mugursomā.
M.Velbeks "Pakļaušanās"
-
Bobam, kad būs atvaļinājumā Vans Dzji (590.-644.)
Vasaras vakars kalnu mājoklī
Klusā nošķirtībā laiks rit kalnu mājoklī,
Te vientulībā priecē dabas skaistums.
Koks, savdabīgs, cieši apskāvis klinti.
Niedre stalta, līdz pusei grimusi smiltīs.
-----un vēl visādi skaisti augi--
Vienatnē, ilgi no viesu klātbūtnes šķirts,
Es atskārstu, cik niecīgi ir cilvēku dzenošie darbi.
-
Neder. Mums būs bars ar kalniešiem līdzi, kāda tur vientulība :?:
-
[..] a chance meeting is something least accidental in our
lives [..] (J.Cortazar "Hopscotch")
Nejauša tikšanās bija vismazāk nejaušā mūsu dzīvē.
-
Tieši pēc Oblomova noskatīšanās
Be
Sitting there, still
Like a stone in the water
Alone and unbothered
By the passage of time.
Not a care in my mind
I take chair and unwind
From the stress of the day
In the best kind of way
As I lay down to rest
Under the shade of a tree
In his comfortable nest
That I made just for me.
I breath in the air
And bath in the breeze
What a beautiful day
It is to "be"!
Jimmy Osborne
-
Bet toties vienmēr smaidīja ar visu savu krunkaino seju, nekad es viņu nesastapu bez šī bezgala labsirdīgā latviskā smaida, kas viņas seju padarīja saulainu sarunā tiklab ar cilvēkiem, kā pašas kopjamiem lopiem. Tikai vienu reizi tas apdzisa, — kad es iejautājos, cik lai maksāju par manas veļas izmazgāšanu.
— Dēliņ, ko tu izsmej mani, — viņa atteica, dziļi apvainota.
Ziepju gabalu pēc katras mazgāšanas nolika manā istabā,— lai es neiedomātos, ka viņa to izlieto arī savām vajadzībām. Mana nodriskātā veļa bij tīri salāpīta, lai arī dažs ielāps parupja pašausta linu audekla. Man aiz šās gādības dažreiz tika gluži skumji: tā man atgādināja mana paša māti.
A.Upīts "Smaidošā lapa"
-
Zanders ielicis Jura Kronberga dzejas citātu. Tik ļoti latviski! :mrgr:
Pēc rudens depresijas
nāk ziemas apātija
tad seko pavasara nogurums
bet vasarā bažas, ka būs auksta un lietaina
mūsu tā jau tik īsā vasara
-
"...un kādu rītu, paskatījusies augšup, es ieraudzīju, ka sienas tuneļa pažobelē uzrakstīts dzejolis - stabiņā, kā nosaukumi uz kroga cenu dēļa:
Aizgulējies
Kā likts.
Nokavējies
Un pikts.
Ko uztraucies?
Kur skrien?
Brauc mājās
Un guli vien."
(Melisa Benka "Medību un makšķerēšanas rokasgrāmata meitenēm", tulkojusi Silvija Brice)
-
Seneka: Ir daudz vairāk lietu, kas mūs biedē, nekā tādu, kas mūs patiesi spiež, un biežāk mēs ciešam iedomās nekā realitātē.
Marks Tvens: Esmu piedzīvojis daudzas nelaimes, no kurām lielākā daļa nekad nenotika.
Deils Karnegī: Aptuveni 90% no lietām, par kurām mēs raizējamies, nekad nenotiks.
Ekharts Tolle: Raizēšanās par nākotni tikai rada ilūziju, ka jūs to kontrolējat. Patiesībā nākotne ir tikai prāta projekcija.
Vintsons Čerčils: Kad atskatījos uz visām šausmām, par kurām esmu uztraucies dzīvē, es sapratu – lielākā daļa nekad nav notikušas.
-
Senekam nepiekrītu, mēs ciešam realitātē, reāli. Cita lieta, vai pamatoti - kā apgalvo visi pārējie citētie zem Senekas - tiem jāpiekrīt gan
-
No Guntas Šnipkes grāmatiņas "Kā"
Tieši par acīm
Izplūdusi
Kā
dienišķā ainava, Dievs savā laipnībā gādā, ka tagad
miglaini rādās, ka nemanām nelaimes nākam un laimi
ejam, nemokām atmiņu, diedelējot pēc dzeju autoriem
un garāmgājēju seju vārdiem, savā groziņā pārtiekam,
neķerot trieku no cenām, putekļiem un kaķu spalvām,
laižot pār galvu globālā klimata klimaksu, neskaužot
igauņu viedās mājas, kur nelabums neuzkrājas, ak, tavu
svētību, kad acis vājas, bet mēs kā apsēsti izdomājam
brilles un lēcas, un tālskatus, un mikroskopus, un
kataraktas noņemšanas operācijas, saklausījušies
visādas čūskas
-
Kārlis Vērdiņš no krājuma NEKAS
(Šķiet, ka rakstīts par senāku laiku, jo pieminēta partija T un citāts no Dienas Biznesa)
ko dieviņš pa dienu met miskastē
to velniņš pa nakti velk ārā
apslauka mitrā lupatā
un izliek uz trotuāra
sēž vecie hlami un priecājas
kā laternas spīd tiem virsū
un visiem kas rītā garām ies
sapņo sadot pa di@su
bet pirmajam rītā kas garām iet
dzied gailītis telefonā
skrien velniņš un paslēpjas pazemē
un saule aust hlamiem fonā
dzer kafiju dieviņš pamodies
un svētī ielas un namus
un pamana viņa skatiens ass
uz ielas izliktos hlamus
viņš uzacis sarauc un nopūšas
velk rokās gumijas cimdus
un vecie hlami pēc cita cits
krīt miskastē dobji dimdot
tie sēž tur tumsā un šaurībā
un gausi iet viņu rīts
jo privātais sektors no publiskā
uz zemes ir atdalīts
tie sēž bet cerību nezaudē
un silda viens otram sānus
jo zina ka naktī velniņš nāks
un viņam būs jauni plāni
-
SUNO ieskaņoja
-
- Donnerwetter! Dievs, piedod! Cik prasti un neizglītoti stulbeņi! - viņš (katoļu mācītājs) šķendējās skaidrā vācu valodā. - Divas stundas es sēžu smacīgā suņu būdā un klausos, kā tie sievieši stāsta, ka gājuši pa nakti papardēs kaut kādus ziedus lasīt! Viena esot atradusi divus, bet otra - kopā ar kaimiņu - veselus piecus! Vēl kāda melš, ka dabūjusi tās puķes ar vienu vīrišķi un pēcāk vēl divas ar citu! Kas man daļas gar viņu puķu lasīšanu? Īsteni pagāni! Mana pakaļa pielipa pie svaigiem sveķiem! Sutana pagalam! Mežoņi! Paldies dievam, nākamo reizi šurp būs jānāk tikai tad, kad baznīca būs pabeigta, un ar tādiem lempjiem tas droši vien nenotiks nekad! Vai arī pēc tik ilga laika, ka es jau sen būšu labā vietā Romā! Puķu lasīšanas grēks! Kur tas dzirdēts? Manis pēc viņas varētu stiept pilnus klēpjus ar puķupodiem! Spraust tos sev priekšā un pēcgalā! Sodoma un Gomora! Vai tiešām bauri šajā nomalē pat nav iemācījušies kārtīgi sagrēkot kā vienkārši kristieši? Būtu pajautājuši man.....
Māris Putniņš "Iemūrētā jaunava"
-
- Donnerwetter! Dievs, piedod! Cik prasti un neizglītoti stulbeņi! - viņš (katoļu mācītājs) šķendējās skaidrā vācu valodā. - Divas stundas es sēžu smacīgā suņu būdā un klausos, kā tie sievieši stāsta, ka gājuši pa nakti papardēs kaut kādus ziedus lasīt! Viena esot atradusi divus, bet otra - kopā ar kaimiņu - veselus piecus! Vēl kāda melš, ka dabūjusi tās puķes ar vienu vīrišķi un pēcāk vēl divas ar citu! Kas man daļas gar viņu puķu lasīšanu? Īsteni pagāni! Mana pakaļa pielipa pie svaigiem sveķiem! Sutana pagalam! Mežoņi! Paldies dievam, nākamo reizi šurp būs jānāk tikai tad, kad baznīca būs pabeigta, un ar tādiem lempjiem tas droši vien nenotiks nekad! Vai arī pēc tik ilga laika, ka es jau sen būšu labā vietā Romā! Puķu lasīšanas grēks! Kur tas dzirdēts? Manis pēc viņas varētu stiept pilnus klēpjus ar puķupodiem! Spraust tos sev priekšā un pēcgalā! Sodoma un Gomora! Vai tiešām bauri šajā nomalē pat nav iemācījušies kārtīgi sagrēkot kā vienkārši kristieši? Būtu pajautājuši man.....
Māris Putniņš "Iemūrētā jaunava"
un kur tad vēl pazaudētie vainadziņi :ng:
-
un kur tad vēl pazaudētie vainadziņi :ng:
Iesaku izlasīt grāmatu. Ir plāna un gana lustīga.
-
"... man pietrūkst nepieciešamo dotību, lai attiecībās saglabātu uzticību". No Ekes Heidenrihas grāmatas Novecot. Cik noprotu, stāsts par sevi.
-
"Šovakar kārtējo reizi mēģināju kādam stāstīt par Cibu - kas tas ir un ko tas man nozīmē. Un sapratu, ka izstāstīt nav iespējams. Nav iespējams neko pateikt par to tuvības sajūtu, kas tev te rodas ar teorētiski pilnīgi svešiem cilvēkiem. ....Es tevi mīlu, Ciba". No Andras Neiburgas grāmatas.
Cik pazīstami.