Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Narcise 2015. gada 28. marts, 10:04:14
-
Nezinu kā jums pārējiem, bet man bērnības atmiņas ļoti saistās arī ar "dzīvi" Rīgas daudzstāvenes pagalmā. Tas bija tagadējā Ģertrūdes ielā, pilsētas centrs, ulmaņlaika māja, bet ne tas galvenais. Pagalma (vai citi saka-sētas) bērni un pusaudži tusēja un ne jau sliktā nozīmē, - bija visādas spēles, -galvenokārt kustīgas, ar slēpšanos palielā šķūnītī un pagrabos, visādi kazaki-razboiņiki, :laugh: miliči un bandīti, utt, lecām klasītes un gumijas, spēlējām bumbu, vienvārdsakot pagalma dzīve bija kkas ļoti svarīgs un neatņemama bērnības sastāvdaļa. Kad satumsa, vecāki viens pēc otra pa logu sauca savas atvases mājās, un tas bija skumīgākais tajā vakarā, jo tik ļoti vēl gribējās paildzināt laiku daudz interesantākajā vienaudžu sabiedrībā. Tagad, paskatoties pa sava dzīvokļa logu, es pagalmā bērnus gndr nemanu vispār, ja ir, tad pavisam maziņi un vecāku uzraudzībā. Kas notiek?? Vai tiešām nav vairs pagalmu dzīves bērnu vidū, visi pavada brīvo laiku pie datoriem?? Vai vrb tikai manā pagalmā nav,bet jūsu ir? Labprāt uzzinātu, tāpat kā jūsu bērnības atmiņas par šo tēmu.
-
Viss ir vienkārši atņemiet bērniem datorus, planšetes un mobīlos telefonus (skārienjūtīgos)
-
Pavasarī pēkšņi izrādās, ka mūsu mājā ir daudz bērnu, skrien un bļauj kā traki, tāpat kā mēs bērnībā.
-
Šajā gadījumā 100% piekrītu Labvēlim (taču es neuzsvērtu skārienjūtību).
Kazaki razbojņiki, protams, bija topā. "Gumijlekšana" arī ... tur biju pro, jo bez problēmām izlecu gan trešo, gan ceturto "stāvu" - gan parasto, gan krustenisko un arī dubulto (lai kas tas arī bija).
Mūsu sētā mēs vēl taisījām "sekreķikus" - ja tika atrasta kāda stikla lauska (vismaz dažu centimetru izmērā), bija skaidrs, ka taps noslēpumainais dārgums - kaut kur tika izrakta bedre, tajā tika izveidota mākslinieciska kompozīcija (ziedi, akmentiņi un kas tik vēl ne), stikls virsū un viss aizbērts ... Kāpēc mēs to darījām - ne mazākās nojausmas :D Vai es kaut reizi esmu atrakusi - nevaru atcerēties.
Mēs gan arī taisījām īstus tusiņus ar "klātiem" galdiem. Nodevām tukšas pudeles (bieži vien atrastas) un gājām uz veikalu. Sapirkām limonādes (Pienenīti un Buratīno), bulkas (tās apaļās, kas maksāja dažas kapeikas) un bijām dikti laimīgi. Reizēm nopirkām iebiezināto piena bundžu, sameklējām pagalmā kādu naglu, uztaisījām bundžā caurumu .... un tad visi laimīgi sūcām to trakoti gardo brīnumu.
Ja bija vairāk naudas, tad pirkām vafeles "Kross" vai Tarhūnu / Baikālu ....
Dauzījāmies pa kokiem, jaunceltnēm un citām vietām. "Strojkas" bija dikti mīļa vieta, tur varēja taisīt sacensības, kurš smukāk ielēks smilšu kaudzē no otrā stāva....
Zoļukā vilkām ārā no māju šuvēm kaučuku (tā mēs to saucām, bet laikam kaut kāda jēlgumija) un mētājām pret sienu "bombočkas"; vienā autoservisā viens fenderēja karbīdu, to metām peļķēs ...
Tad man iemācīja taisīt "dimučkas" .... ak, nabaga tenisa bumbiņas, mīkstie lineāli un ... kaimiņi ...
Ak, un vēl ... taisījām pušķus no ceriņiem vai lupīnām un vietējā grantsbedrē "ierīkojām" veikalu - kaimiņu tantes, gan jau aiz žēluma, izpirka ... Mums to tik vajadzēja - kaimiņu puika sāka fenderēt tulpes no dārza un mēs varējām likt augstākas cenas... Beidzās ar to, ka viņš bija nošķinis visas tulpes, bet mums bija liela dūša un tāpēc citā dienā gājām tirgot savus krūmu pušķus pie lielveikala .... :D Tur gan nevienam mūs nebija žēl un neviens neko nepirka.
Vienīgais par ko man mazliet kauns - par uzlauzto garāžas jumtu un viegli pademolēto tramvaja vagonu ... Taču tā kā visam reiz iestājas noilgums - elpoju mierīgi ...
Man no sirds žēl mūsdienu bērnus un jauniešus, jo lai arī viņi ir advancētāki nekā mēs, man šķiet, ka aug paaudze, kurai ir nozagta bērnība ...
Turklāt daudzi no viņiem atzīst, ka bez telefona nespētu izdzīvot vairāk par 2 - 3 dienām ....
-
Super stāsts, baacien, un jūs bijāt tikuši tālāk par mums. :yes: Ar tām limonādēm, bulkām, dzīvošanos pa stroikām un ar sekretņikiem. Bet tās limonādes Buratīno, Tarhūnu, Baikālu, u.c. stikla pudelēs -pat garšu atceros joprojām, vasarās laukos mēs ar brālēnu neslinkojām pat karstā dienas vidū tām doties pakaļ uz veikalu.
Bet par tēmu runājot, ne velti man Z.Ērgles grāmata (kas triloģija) "Mūsu sētas bērni" ir absolūtajā topā -gndr vākos vairs neturas kā nolasīta...
-
Jāa, viss bija :) Tikai stroikas nebija - dzīvoju centrā. Bet bija viena draudzene Purvciemā un draugs Ķengaragā- vienreiz nogājām pa to trubu, kas izmet līkumu atstatus no tagadējā Dienvidu tilta- mamma sajuktu prātā, ja uzzinātu...
Mans puika, kad auga, bija vēl trakāk- bija štābiņš, uz kuru bija jālien 2 m pa ķieģeļu sienu, un vizināšanās Bastejkalnā pa lielo nogāzi, kas pie kanāla- vienreiz ieraudzīju klipu ar saviem sīkajiem laika ziņās- izskatījās biedējoši pat pa tv :rofl:
A tagad ko- visos centra pagalmos maksas stāvvietas. Dzīves proza.
-
Par Rīgas pagalmiem man pilngadīgā vecumā puiši stāstīja, kā pagraba ejas savā starpā savienotas, tā, ka var iznākt blakus kvartālā ārā.
"Štābiņi", svēta lieta. Man bija ar mīlīgāku nosaukumu, 'namiņš' laikam. Bet viss "pa īstam", ar "virtuvi", izlietni, traukiem, "istabu" ar dīvānu. Tas gan bija laukos. Pilsētā apmēram kā Bāciena stāstā. Gan neko netirgojām, bet uz "teātra izrādēm" kaimiņus aicinājām.
-
Bija. Man arī bija. Gan štābiņš kokos, gan pārējais minētais. Ziemā dārziņos kaimiņu siltumnīcā taisījām "māju" - kaut kādu miskastes galdu iestiepām, ar svecītēm sildījām "istabu".
Bet tagad?
Pirmkārt, nedrīkst. Pamēģini palaist sešgadīgu bērnu [labākais gumijlecamais un skrienamais vecums] vienu pagalmā - tūlīt kāds nostučīs un sveika, bāriņtiesa.
Treškārt, pašas vien viņiem pērkat visādus gadžetus, "citādi viņus apsmies, ja nebūs krutā telefona". Pašas pērkat "izglītojošās rotaļlietas", kas pīkst, grozās un mirgo, nevis iedodat malkas pagali, kas reāli attīsta fantāziju. Ne jau bērni izdomā, ka krutāks ir tas, kam ir firmas lupata - pieaugušie viņiem to iedzen galvā ar savu attieksmi.
Ne jau bērni vainīgi, ka vecāki tikuši pie "Rietumu labklājības" - rotaļlietām un gadžetiem un sapotēti "dot bērnam visu to labāko un cilvēka cienīgu dzīvi". Tas, ko jūs atceraties kā fantastisku bērnību, nekādi nav ierindojams izpratnē par "cilvēka cienīgu dzīvi" - tās ir nabadzības izpriecas rietumu izpratnē. Un par rotaļlietu neesamību esot jākaunas. Bet ja bērnu māca spēlēties, viņš spēlējas un tālāk šo prasmi attīsta pats - ja pamati ielikti.
Es nupat uztrāpīju kādam jeņķu blogam - žēl, vairs neatradīšu. Tēma apmēram tāda: cik tomēr labi, ka es uzaugu treilerparkā, man bija fantastiska bērnība, kur mēs varējām skraidīt apkārt ldz tumsai un vēlāk, iet draudzēties ar kaimiņi jenotu utt, mēs varējām darīt visu: rotaļas, skriešana, rāpošana pa jumtiem, kokiem, štābiņu celšana, šļūkšana pa dubļiem...
Viss tas pats, kas bija mums mūsu padlaiku bērnībā.
Ne jau bērni sadir% savu bērnību...
-
Nedrīkst
Bailes no svešiem onkuļiem
Daudz intensīvākās satiksmes
Daudz samaitātākās (atklātākās) vides...
-
Ar visiem padlaikiem esmu pārliecināta, ka mana bērnība bija laimīgāka nekā daudziem mūsdienu bērniem ar visiem viņu gadžetiem, mobiļņikiem kopš bērnudārza, datoriem uc.herņām. Labi to apzinoties, -nesk.uz materiālām iespējām, mēs savam dēlam vienam no pēdējiem klasē nopirkām gan mobilo, gan datoru un interesanti, ka viņš mums to nepārmeta. Protams, ka tas nenozīmē, ka viņš tāpēc kardināli atšķirtos no saviem vienaudžiem, bet vismaz bērnība ilgāk aizkavējās un atlika vairāk laika arī sportam un citiem hobijiem, nemaz nerunājot par bērnu spēlēm un rotaļām.
-
Man tās saucamās strojkas bija tā laime apmeklēt tāpēc, ka tad kad cēla Zoļuku, tad mums tur iedeva dzīvokli. Mūsu māja bija otrā, kas tika pabeigta un sākumā pat nebija pilnībā apdzīvota, apkārt visss strauji tika celts un būvēts. Jā, toreiz tas saucās Zolitude 1, jo Zolitūde 2 tikai "cēlās", tagad laikam pat vietējie vairs nezonē ...
Ai, bija jau vēl visādi cunduri un tāpēc man šad tad ieminējās par tām sauktajām bērnistabām (??? kā tās saucās, kurās ir kā paņēma uzskaitē grēciniekus bērnus un pusaudžus)...
Taču mēs nesēdējām internetā un netroļļojām, mum nebija jāiet uz kafejnīcu, lai savā starpā sarakstītos twiterī....
Mēs spēlējām galda spēles un foršākie tusiņi mājās bija, kad vecāki spēlēja monopolu, jo zinājām, ka tas var ilgt līdz pusnaktij un neviens nedzīs mūs gulēt (pirmais monopols mājās bija izcils eksemplērs - kopētā versija fantastiskā kvalitātē. Mājiņas bija no caurspīdīgas plastmasas ar sarkaniem jumtiņiem; otrs bija precīza kopija, bet brāļa zīmēta un krāsota. Viņš arī uztaisīja koka mājiņas. Viss perfektā izpildījumā). Tagad sāku domāt, ka monopols mums bija angliskajās versijās, bet tolaik neviens angļu valodu nesaprata .... :blushing: Taču spēļu turnīri bija nopietni ...
Un otrajā klasē man bračkas iemācīja spēlēt zoli, tolaik gan piespieda iemācīties, jo viņiem vajadzēja trešo ... :D
A tagad? Tikai spaida pogas vai slidinās pa ekrāniem.
-
Ar visiem padlaikiem esmu pārliecināta, ka mana bērnība bija laimīgāka nekā daudziem mūsdienu bērniem ar visiem viņu gadžetiem, mobiļņikiem kopš bērnudārza, datoriem uc.herņām. Labi to apzinoties, -nesk.uz materiālām iespējām, mēs savam dēlam vienam no pēdējiem klasē nopirkām gan mobilo, gan datoru un interesanti, ka viņš mums to nepārmeta. Protams, ka tas nenozīmē, ka viņš tāpēc kardināli atšķirtos no saviem vienaudžiem, bet vismaz bērnība ilgāk aizkavējās un atlika vairāk laika arī sportam un citiem hobijiem, nemaz nerunājot par bērnu spēlēm un rotaļām.
Un laidi daudzstāveņu pagalmos?
-
Kaut kur lasīju, ka bērnam bērnība beidzas tajā brīdī, kad viņš uzzina, cik maksā viņa rotaļlietas ...
-
A tagad? Tikai spaida pogas vai slidinās pa ekrāniem.
Ne jau visi, ne jau visi... Tikai tos dažus neredz tik ļoti, jo viņi dejo, sporto, lasa grāmatas un nesēž uz soliņa ar degunu telefonā...
-
un mani jau padlaikos mamma nekur nelaida. Nekādos pagalmos, jo tas nebij droši (mums pretī bij kautkāds iestādījums, kur kriminogēnos vadāja). Sēdēju mājās, adīju, izšuvu utt...
-
A tagad? Tikai spaida pogas vai slidinās pa ekrāniem.
Ne jau visi, ne jau visi... Tikai tos dažus neredz tik ļoti, jo viņi dejo, sporto, lasa grāmatas un nesēž uz soliņa ar degunu telefonā...
Protams, ne visi, bet lielā masa ir tieši tāda :( Un šis marazms ir uzņēmis ārprātīgus apmērus
-
Ar visiem padlaikiem esmu pārliecināta, ka mana bērnība bija laimīgāka nekā daudziem mūsdienu bērniem ar visiem viņu gadžetiem, mobiļņikiem kopš bērnudārza, datoriem uc.herņām. Labi to apzinoties, -nesk.uz materiālām iespējām, mēs savam dēlam vienam no pēdējiem klasē nopirkām gan mobilo, gan datoru un interesanti, ka viņš mums to nepārmeta. Protams, ka tas nenozīmē, ka viņš tāpēc kardināli atšķirtos no saviem vienaudžiem, bet vismaz bērnība ilgāk aizkavējās un atlika vairāk laika arī sportam un citiem hobijiem, nemaz nerunājot par bērnu spēlēm un rotaļām.
Un laidi daudzstāveņu pagalmos?
Mana dēla bērnība nepagāja daudzstāvenē, bet privātmājā pierīgā, tikai nesen pārcēlāmies atpakaļ uz Rīgu, kas man kā rīdziniecei 7 paaudzēs pa mātes līniju, ir daudz tuvāka. Bet dēls aicināja draugus pie sevis mājās, arī pats gāja ciemos, viņi spēlēja galdaspēles, iesk.dambreti, privātmājas pagalmā viņi spēlēja basketu, ar ko viņš toreiz nodarbojās, u,c.spēles. Ai, nu viņš jau vispār tāds ļoti prātīgs bija kopš bērnības, labi mācījās, pareizie hobiji (pat vairāki) utt, Pat nedomāju, ka tas ir īpašais vecāku nopelns, bērni jau piedzimst katrs savādāki. Un grāmatas lasīja daudz, pat gāja uz bibliotēku. Toč pareizs. ;)
-
un mani jau padlaikos mamma nekur nelaida.
Es biju "paijiņa", "pūciņa". mums bija mājkalpotāja un man 'auklīte - guvernante' līdz kādai klasei trešajai. Bet lai kāds būtu iedomājies mani nelaist pagalmā?!
-
Es no vecākās paaudzes.Mums topā bija bezgalīgi klaiņojumi pa mežiem,meklējot īpaši vērtīgas mantas-paliekas no karalaika.Visi zinājām,kāda izskatās izsprāgusi bumba,kāda nesprāgusi,tamdēļ nelaimes paldiesDievam nenotika.
Tad vēl cauras brīvdienas bumbas spēle-gan volejs,gan tautene,gan futbols,ziemā kautkas hokejveidīgs,slidas,slēpes,ragavas.Un kur vēl peldēšanās ar nakšņošanu un vēžu ķeršanu un vārīšanu-turpat upesmalā.Un lietusdienās nebeidzamie ričuraču turnīri.
Un diezgan ievērojama laika daļa -darbi mājā-gan pie malkas,gan lopiem,gan dārzā.Tā bija svēta lieta-jo ātrāk padarīja-jo veicīgāk varēja pazust no mājas.Vārds ''negribu''(arī stiprāki vārdi) tika lietots tikai domās.
BET-esam pārrunājuši manus bērnības darbus tagad ar mazbērniem.Un viņiem nekas tāds nemaz nepatīk.Ko tad mežā tur darīs un bail vieniem iet.Cik tad var to bumbu spēlēt un lāga nav ar ko.Tāpat galda spēles -priekš sastrīdēšanās vien ir,kas zaudējis,tas apvainots līdz nāvei un jūtas apkrāpts un nikns,kas vairs par spēlētāju.Tagad ir citas runas,citas intereses,viņi nemaz nejūtas apdalīti.Katram laikam savs,tos nevar salīdzināt!Es varu tikai brīnīties,cik viņi var pārrunāt un apspriest datorspēles un telefonlietas-man tas viss liekas garlaicīgs.Tāpat kā viņiem-manas bērnības lietas.
-
"Tagad ir citas runas,citas intereses,viņi nemaz nejūtas apdalīti." Tur es tev piekrītu, ka viņi nejūtas apdalīti (salīdzinājumā ar iepr.laikmetiem). Tomēr i-nets un datorspēles (tāpat kā telefonspēles) rada ātru pieradumu un atkarību, kurai sekas ir bieži vien visai dramatiskas. Rodas pārsātināmības sajūta, apātija, depresija, dzīve tomēr sāk garlaikot, zūd interese par jebko, ne tikai par skolu un draugiem. Strādāju arī ar bērniem un pusaudžiem, tāpēc zinu, ko runāju. Un tad, kad vecāki mēģina ierobežot datoru vai atņem telefonu, bērni nereti draud pat ar pašnāvību...
-
"Tagad ir citas runas,citas intereses,viņi nemaz nejūtas apdalīti." Tur es tev piekrītu, ka viņi nejūtas apdalīti (salīdzinājumā ar iepr.laikmetiem). Tomēr i-nets un datorspēles (tāpat kā telefonspēles) rada ātru pieradumu un atkarību, kurai sekas ir bieži vien visai dramatiskas. Rodas pārsātināmības sajūta, apātija, depresija, dzīve tomēr sāk garlaikot, zūd interese par jebko, ne tikai par skolu un draugiem. Strādāju arī ar bērniem un pusaudžiem, tāpēc zinu, ko runāju. Un tad, kad vecāki mēģina ierobežot datoru vai atņem telefonu, bērni nereti draud pat ar pašnāvību...
Diemžēl ne tikai draud, bet arī mēģina ... Aug telefonkulta paaudze :(
-
Protams, ne visi, bet lielā masa ir tieši tāda :( Un šis marazms ir uzņēmis ārprātīgus apmērus
Par to jau es regulāri izsakos - par patērētāju sabiedrības debilizāciju. Tikai bieži vien mani uzskata par ķertu balto zvirbuli un mēģina apklusināt, ka "tāda ir mūsdienu realitāte". Varētu domāt, ka to realitāti veido kāds cits, ne mēs paši.
Un viņiem nekas tāds nemaz nepatīk.Ko tad mežā tur darīs un bail vieniem iet.Cik tad var to bumbu spēlēt un lāga nav ar ko.Tāpat galda spēles -priekš sastrīdēšanās vien ir,kas zaudējis,tas apvainots līdz nāvei un jūtas apkrāpts un nikns,kas vairs par spēlētāju.Tagad ir citas runas,citas intereses,viņi nemaz nejūtas apdalīti.Katram laikam savs,tos nevar salīdzināt!Es varu tikai brīnīties,cik viņi var pārrunāt un apspriest datorspēles un telefonlietas-man tas viss liekas garlaicīgs.Tāpat kā viņiem-manas bērnības lietas.
Ko vecāki iemācījuši, tas ir. Ne jau bērni paši baidās no meža - vecāki nav veduši un nav rādījuši, kā senes aug un kādas zvēriņu pēdas sniegā paliek. Tā vietā pieliek pie datora un TV. Mini 3x, ko izvēlēsies bērns, kad paaugsies...
Iemācīt pieņemt zaudējumu spēlē arī vecāku atbildība. Tiesa, vienīgajam bērnam tas ir pagrūti iemācāms, ja viņš ir svētā "modernā" man-ir-tiesības! bērna statusā.
-
Visos laikos šis ir bijis - kad mēs augām, tad tā nebija :rofl:Nav tas nekas traks, tāds laiks, bērni ir gudrāki par mums. Es arī nesaprotu, ko vsr darīt mežā, bet varbūt perfekti programmēju. Kurš teiks, kas ir labs, kas slikts. Nevajag pārspīlēt un salīdzināt, katra paaudze ir citādāka.
-
Tā vispār varētu būt vesela atsevišķa tēma, ka mūsdienu bērniem viņu pašu un arī daudzu vecāku izpratnē ir tikai tiesības, bet ne pienākumi. Un likumi arī to veicina. Ja esmu pareizi sapratusi, tad pēc kādiem tur noteikumiem, būtībā skolotāji nedrīkst skolēniem lūgt pat pašiem tāfeli noslaucīt aiz sevis..nerunājot nemaz par ko citu.
Un tai visautļautībai sekas jau ir apliecinājušās, piem.ka skolēns visādos vārdos apsaukā skolotāju, ieskaitot pat par mauku :clap: (reāls gadījums!), un viņam nekas par to nav, arī vecākiem ne.
Bet tā ir cita tēma.
-
Zaudēt saikni ar dabu - 'nesaprotu, ko var darīt mežā' neko labu neliecina.
-
IMHO daba - zeme un mežs - cilvēka garu/dvēseli/iekšējo būtību/sauc-kā-gribi un sekojoši arī miesu atveseļo daudz labāk nekā dators. Var jau apņirgt dziedniekus un ekstrasensus, bet dzīvot plaknē, kas noliedz ārpus vulgarizētā rumpja primitīvās uztveres eksistējošus spēkus un esamību [es nerunāju par reliģiju], ir sekli un akli.
-
Un bez visa tā, tolaik vēl dejoju, apmeklēju dramatisko pulciņu un makramē. Aizrāvos ar vieglatlētiku un basketbolu, braucu uz sacensībām... Visam pietika laiks...
Tagad? Jauniešiem laika nav nekam ...
-
Jā, kārtis mēs arī spēlējām, tai skaitā zoli. Viss cits arī bija - "sekrēti"; kad ar kaimiņu meitenēm bijām mazākas, tad ņemšanās ar lellēm (bija tādi zīdaiņu ratiņi lellēm), "klases"', "paslēpes", štābiņi, bumbošana, braukāšana ar velosipēdiem, upe, ezeri. Mežs. Lēkt varēja no lielā pagalma ķirša smilšukastē, kad smiltis bija pievestas. Uz sliedēm likām tādas mazas kapsuliņas, laikam kaut kādas patronas. Viņas smuki sprāga. Ziemā slēpes, ragavas. Pagalmā puikas spēlēja hokeju. Citreiz arī ledus bija uzliets. Nereti biju tā nomūrējusies pa sniegu, ka vilnas dūraiņi pilēja no slapjuma. Brīvība! Kāds tur brīnums, ka pionieru nometnē Jūrmalā noturējos tieši četras dienas. Nepatika: iežogota teritorija, jūrā drīkst tikai līdz ceļgaliem. Garlaicība. Piektajā dienā atbrauca ciemos mamma un prasīja: vai tev te patīk? Es teicu: nepatīk. Mamma teica: nu tad braucam mājās! Un es atgriezos savā nekontrolētajā un neierobežotajā paradīzē.
-
Man ļoti patika pionieru nometnes, braucu katru gadu, līdz vecums neatļāva, kaut kāda burvība bija visā tajā nebrīvē un noteikumos.
-
Un bez visa tā, tolaik vēl dejoju, apmeklēju dramatisko pulciņu un makramē. Aizrāvos ar vieglatlētiku un basketbolu, braucu uz sacensībām... Visam pietika laiks...
Tagad? Jauniešiem laika nav nekam ...
Negribu lielīties, bet es bērnībā gāju: ledus baletā (Rīgas Sporta pilī), mākslas vingrošanā, deju kolektīvā, dramatiskajā pulciņā, ādas apstrādes pulciņā, par skolas kori pat nerunājot. Vienmēr bija tā, ka paralēli vismaz 2 šādi hobiji, pie tam ne jau ar "puskāju". Un vēl labi mācījos, un vēl sētā izdauzījos, kā jau minēju. Interesantākais, ka paspēju VISU. :)
-
Mums ar brāli gan nešķita burvība. Brālis bija citā laikā, noturējās veselu nedēļu, bet bija jau pats sācis ceļu uz mājām taujāt. Tēvs arī viņu izņēma. Tad abi bija "uzdzīvojuši" pirms mājās braukšanas: eduši saldējumu, cik lien, un vizinājušies ar karuseļiem.
-
Un bez visa tā, tolaik vēl dejoju, apmeklēju dramatisko pulciņu un makramē. Aizrāvos ar vieglatlētiku un basketbolu, braucu uz sacensībām... Visam pietika laiks...
Tagad? Jauniešiem laika nav nekam ...
Negribu lielīties, bet es bērnībā gāju: ledus baletā (Rīgas Sporta pilī), mākslas vingrošanā, deju kolektīvā, dramatiskajā pulciņā, ādas apstrādes pulciņā, par skolas kori pat nerunājot. Vienmēr bija tā, ka paralēli vismaz 2 šādi hobiji, pie tam ne jau ar "puskāju". Un vēl labi mācījos, un vēl sētā izdauzījos, kā jau minēju. Interesantākais, ka paspēju VISU. :)
Tāpēc, ka Tev nebija internets :P
-
Oi, es vairākus gadus biju nometnēs. Jūrmalā bija visštruntīgāk, tur arī prasījos mājās. Bet Albatrosā bija riktīgi labais ... Tas bija kā aizbraukt ceļojumā.
-
Jā, kārtis mēs arī spēlējām, tai skaitā zoli. Viss cits arī bija - "sekrēti"; kad ar kaimiņu meitenēm bijām mazākas, tad ņemšanās ar lellēm (bija tādi zīdaiņu ratiņi lellēm), "klases"', "paslēpes", štābiņi, bumbošana, braukāšana ar velosipēdiem, upe, ezeri. Mežs. Lēkt varēja no lielā pagalma ķirša smilšukastē, kad smiltis bija pievestas. Uz sliedēm likām tādas mazas kapsuliņas, laikam kaut kādas patronas. Viņas smuki sprāga. Ziemā slēpes, ragavas. Pagalmā puikas spēlēja hokeju. Citreiz arī ledus bija uzliets. Nereti biju tā nomūrējusies pa sniegu, ka vilnas dūraiņi pilēja no slapjuma. Brīvība! Kāds tur brīnums, ka pionieru nometnē Jūrmalā noturējos tieši četras dienas. Nepatika: iežogota teritorija, jūrā drīkst tikai līdz ceļgaliem. Garlaicība. Piektajā dienā atbrauca ciemos mamma un prasīja: vai tev te patīk? Es teicu: nepatīk. Mamma teica: nu tad braucam mājās! Un es atgriezos savā nekontrolētajā un neierobežotajā paradīzē.
Laimīgie! :) Tad gan jums bija labs un liels pagalms, ja pat ledu varējāt uzliet. Mums tādas extras nebija, pagalms bija salīdzinoši neliels, toties apgūts līdz pēdējam ne tikai virszemē. Zoli es spēlēju kopš 6 g vecuma, bet to es iemācījos vasarā laukos no onkuļiem, stāvot viņiem aiz muguras. :) Pagalmā mēs kārtis nespēlējām. Laukos es ar vecāko māsu un abiem brālēniem paši kārtīgu štābu uzcēlām 3 dienās, - ar 2 iestiklotiem logiem, durvīm, jumtu, kas pārklāts ar ruberoīdu - kamēr vectēvs ciemojās pie radiem, bet kad viņš atbrauca, mutiski mūs kārtīgi noslānīja, ka esam izmantojuši visas labāko materiālu rezerves, bet nost tomēr nejauca. :)
-
Ak jūs aktīvistes... es biju mazs kautrīgs bumbulis, kas mainīja dzīvesvietu vidēji ik pēc 4 gadiem (vienreiz saskaitīju, ka līdz šim esmu dzīvojusi 11 dažādās vietās), lielākajā daļā no tām nebija tuvumā atbilstoša kalibra bērni. līdz ar to es lielākajā daļā no tām savu laiku pavadīju iekštelpās lasot grāmatas. domāju, ka tas būtu pielīdzināms telefoniem un datoriem mūsdienās :)
-
kur bija Albatross? Ķesterciemā? Es pēdējos pioniera gados biju Murjāņos, tur katram pulciņam bija sava vasarnīca. Nez, kas tagad tajās vasarnīcās ir.
-
Ak jūs aktīvistes... es biju mazs kautrīgs bumbulis, kas mainīja dzīvesvietu vidēji ik pēc 4 gadiem (vienreiz saskaitīju, ka līdz šim esmu dzīvojusi 11 dažādās vietās), lielākajā daļā no tām nebija tuvumā atbilstoša kalibra bērni. līdz ar to es lielākajā daļā no tām savu laiku pavadīju iekštelpās lasot grāmatas. domāju, ka tas būtu pielīdzināms telefoniem un datoriem mūsdienās :)
Nu jā, man tikai 4 vietas, bet lasīju kā traka.
Mūsu sētas bērni ... eh.... Un vispār Ērgle ;)
Man tolaik dikti patika filma "кортик" .... :D Tagad šķiet smieklīgi, tikko uzliku youtube ...vāks ...
-
Man nākošās mīļākās grāmatas aiz "Mūsu sētas bērniem" bija: "Timurs un viņa komanda" un "Robežsargi, 2 puikas un suns". :rofl:
-
Ha, tiešām, manā pagalmā pa dienu ir tikai mazie bērņuki, kas rotaļu laukumā tusē ar māmuķiem, bet līdz ar tumsas atnākšanu uzrodas piedzērušies pusaudži, turklāt šo padsmit gadu laikā man aiz loga naktī neviens nekad nav bļaustīijies latviski, tikai mātes valodā. Bet tādi 7-12-gadīgi, kā mēs savulaik tusējām - dzīvokļa atslēga kaklā šņorītē pakārta un pēc skolas visi pagalmā -- nav manīti. Mums bija apmēram tādas pašas izklaides kā bācienam, plus vēl atceros kaļimbamba - šito spēli gan vietējie krieviņi ievazāja, tur bija tāds pantiņš krieviski jāskaita un divas komandas sadevušās rokās izsauca kādu no otras komandas, lai skrien un mēģina tās sadotās rokas izšķirt ar spēku, bet nekādas traumas neatceros piedzīvojusi. Laukos gan man vienreiz ar bultu galvā iešāva indiāņus spēlējot :)
-
Laukos gan man vienreiz ar bultu galvā iešāva indiāņus spēlējot :)
Cerams, ka bultas gals nebija apdedzināts (tā mēs darījām).
"Kaļimbamba" arī spēlējām.
Šķūnīšos stāstījām spokustāstus, tur bija labi pa pakrēsli citam citu biedēt. Pagrabos bija mazliet bailīgi. Tiem es centos ātri izskriet cauri.
Vēl mums bija slepeni šrifti, un vēstījumi tika kaut kur koka dobumā vai zem kāda akmens atstāti.
-
Man rotaļas ar citiem bērniem, braukāsāna ar velo, štābiņi u.t.t bija vasarnīcā. Rīgā vienu ārā lieki nelaida un kompaņijas arī tā īsti nebija - krieveļi vien un tādi padumji, piedodiet (tie konkrētie, nevis visi). Tātad, kad vasarnīcai nesezona, sākumā sportoju vēlāk lasīju. un tad jau nāca tv un videospēļu laiki...
-
Ak jē - pionieru nometnes ... Manējā saucās "Mediķis", tur bija sausās tualetes (manā maiņā beibes bija lekušas no jumta uz lielā vāka, kas sedz centrālo sūdubedri - ar visām no tā izrietošajām sekām), duša 1x nedēļā, zobu un kāju mazgāšana zem klajas debess no sarūsējušiem skārda trumuļiem un citādi ekšeni ... :D
Nu jā, es atkal nobraucu no tēmas ... :smoker:
-
Ha, tiešām, manā pagalmā pa dienu ir tikai mazie bērņuki, kas rotaļu laukumā tusē ar māmuķiem, bet līdz ar tumsas atnākšanu uzrodas piedzērušies pusaudži, turklāt šo padsmit gadu laikā man aiz loga naktī neviens nekad nav bļaustīijies latviski, tikai mātes valodā. Bet tādi 7-12-gadīgi, kā mēs savulaik tusējām - dzīvokļa atslēga kaklā šņorītē pakārta un pēc skolas visi pagalmā -- nav manīti. Mums bija apmēram tādas pašas izklaides kā bācienam, plus vēl atceros kaļimbamba - šito spēli gan vietējie krieviņi ievazāja, tur bija tāds pantiņš krieviski jāskaita un divas komandas sadevušās rokās izsauca kādu no otras komandas, lai skrien un mēģina tās sadotās rokas izšķirt ar spēku, bet nekādas traumas neatceros piedzīvojusi. Laukos gan man vienreiz ar bultu galvā iešāva indiāņus spēlējot :)
To mē arī spēlējām, bet tagad slavenais internets saka, ka pareizie vārdi ir šādi:
— Али-баба!
— О чём, слуга?!
— Пришить рукава!
— На чьи бока?
— Пятого-десятого, Вову (имя любого из противников) к нам сюда!
Mums vēl bija šis -
«Море волнуется раз,
море волнуется два,
море волнуется три,
морская фигура* на месте замри!»
Un mūsu nometnes himna (Albatrosā, Ķesterciemā) bija
Усталость забыта,
Настал тихий час.
И снова подушки,
Как пули, свистят.
И нет нам покоя
Ни ночью, ни днем.
По койкам, по койкам, по койкам, по койкам
Вожатый с ремнем.
Вожатый заходит -
Подушка летит.
Секунда прохожит -
Вожатый бежит.
И нет нам покоя
Ни ночью, ни днем.
По койкам, по койкам, по койкам, по койкам
Директор с ремнем.
Есть паста в кармане
И надо успеть
Мальчишек намазать
И сон досмотреть.
И нет нам покоя
Ни ночью, ни днем.
По койкам, по койкам, по койкам, по койкам
Мальчишки с ремнем.
В палату еловые
Шишки летят.
И снова мальчишки,
Как крысы, визжат.
И нет нам покоя
Ни ночию, ни днем.
По койкам, по койкам, по койкам, по койкам
Родитель с ремнем.
-
Labā laikā mēs ārā spēlējām arī dažādas galdaspēles - hokeju, novusu (to gan vairāk lielākie puikas).
-
:smile: Pirmie divi skaitāmie pazīstami, tikai Kaļimbaba mēs skaitījām "počiņajem rukava". "More volnujetsja" arī skaitījām. Pagalmā mums 4/5 daļas bija latviešu bērni (brīnums!) bet tie skaitāmpanti daudzi bija krieviski. Un kazaki-razboiņiki jau arī nebija latviešu spēle. Un "sekretjiki". Desas gan laikam bija latviešu spēle, arī paslēpes?
-
Par to es allaž iesmaidu - tak nebija neviena rusofoba tolaik. Georga lentītes arī nenēsāja ...
Visiem bija laimīgā bērnība :rofl:
-
Vēl spēlējām "augstāk par zemi", "akmentiņ, lec laukā", "klusos telefonus". Draudzība, savstarpēji karojoši grupējumi, pirmā iemīlēšanās (pilnīgi bezcerīga, viņš bija piecus gadus vecāks). O, pagalmā dzīve kūsāja līdz pat naktij!
-
Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaļimbaba patiesībā ir Ali Baba :rofl:
-
Tagadējie bērni neprot spēlēt - akmentiņ lec laukā; lēnāk brauksi, tālāk tiksi; augstāk par zemi u.t.t.
Daudzi nezina Lieldienu laikam raksturīgo "Kur snīpis?"
Blusas, karātavas ... tas daudziem ir svešs
-
Nekad nebūtu iedomājusies, ka kaļimbamba patiesībā ir Ali Baba :rofl:
Es arī nē :D
-
Vēl spēlējām "augstāk par zemi", "akmentiņ, lec laukā", "klusos telefonus". Draudzība, savstarpēji karojoši grupējumi, pirmā iemīlēšanās (pilnīgi bezcerīga, viņš bija piecus gadus vecāks). O, pagalmā dzīve kūsāja līdz pat naktij!
Protams, ka arī šis viss tika spēlēts, kā arī "pēdejais pāris šķiras", u.c. Tā spēle, ko pirmīt nosaucu par desām, patiesibā saucas "ēdams, neēdams", bet mēs nezkāpēc par desām nosaucām, jo bumbu metot, no ēdamlietām visbiežāk tika piesaukta desa. :D
Vispār ja man būtu iespēja uz burvju mājienu atgriezties bērnībā vismaz uz dažām dienām -tad labprāt atgrieztos pagalmā ar visām tām spēlēm.... :)
Un atgriežoties mūslaikos -tagad mūsu daudzstāvenes pagalmā ir tieši kā iepriekš minēja: pavisam mazi bērni ar māmiņām vai reizēm vakaros tumsā kaut kādi mistiski pļēgurveidīgi jauni cilvēki, bet bērnu un pusaudžu NAV VISPĀR !
-
Vēl atceros (tad gan mēs bijām pavisam mazi), ka mēs aiz šķūnīšiem salīdzinājām, ar ko puisīši no meitenītēm atšķiras, un attiecīgajās vietās bijām sasprauduši puķītes. Pie šīs nodarbes mūs pieķēra kaimiņiene un ņēmās kaunināt. Jau toreiz es nodomāju, ka viņa ir muļķe.
-
bijām sasprauduši puķītes
tagad es zinu visu šai pasaulē :)
-
Nu, labi, nostaļģija ir nostaļģija. Paaudzes mainās, un tas ir normāli. Esmu izspēlējusi, izdzīvojusi visas jūsu pieminētās spēles - bija forši un jautri.
Vai es to gribētu saviem bērniem? Pie mūsdienu apstākļiem - NĒ! Jo ir savairojušās noslieces, kas manā paaudzē nebija tik izteiktas.
-
Vai es to gribētu saviem bērniem? Pie mūsdienu apstākļiem - NĒ!
A kādi ir apstākļi, lai negribētu bērniem novēlēt bumbu spēles, skriešanu, slidošanu, hokeju, kokos kāpšanu un daudz ko citu, kas attīsta fizisko izturību un veiklību?
-
Mani arī pat ļoooti interesē Nomades atbilde uz trix jautājumu. (???)
-
Lai bērni varētu pagalmos bumbot, ir vajadzīgi paši pagalmi. Cik no tiem jums ir brīvi? Manos bērndienu pagalmos visur tagad ir auto. Pamēģiniet bumbu paspert.
-
Tagad fiziskās iemaņas tiek attīstītas nodarbībās, pukciņos un kursos, ne pagalmā. Diemžēl.
-
Ja limitējam bērnu audzināšanai piemēroto vietu sarakstu ar Rīgu, tad jautājums uz citas ribas - cik dažādus pulciņus, kursus un nodarbības vidusmēra vecāks var apmaksāt?
Un cik - vēlas? Paralēlais jautājums - cik veselīga ir džudo nodarbība piesmakušā zālē, pirms un pēc nodarbības iebāžot degunu telefonā, salīdzinot ar bizošanu pa pagalmu "kurš pirmais pie koka", paslēpēm u.c. spēlēm, kuras, starp citu, lieliski attīsta spēju darboties kolektīvā.
IMHO dzīvība eksistē arī ārpus Rīgas... :D Kur IR pagalmi, koki un zāle.
Jautājums ir nevis par mūsdienu apstākļiem, bet par vecāku prioritātēm.
-
Nu, es varu, kā reiz, arī par nerīgu padalīties. Tu laistu bērnu vienu pašu ārpus savas mājas teritorijas, zinot par klaiņojošiem suņiem apkārtnē?
-
vecāku prioritāte Trixprāt būtu pārvākties uz laukiem? :)
-
Ja tik vien tā bēda, ka bumbu spēlēt nevar... Pirmkārt jau,- daudzi negrib nekādas fiziskas aktivitātes...jo ir jau pietiekami daudz spēļu, kur bumba nav vajadzīga! Bet pajautājiet sporta skolotājiem skolās, kādā masveidā skolēni nes atbrīvojuma zīmes no sporta stundām no dakteriem un vecākiem, -dara visu, lai pat skolā nebūtu jāsporto un jākustas, tad ko var gribēt ārpus tās? Par laimi, ir jau arī vecāki, kuriem pietiek saprāta, ka viņu bērniem vajag arī kādas fiziskas nodarbes, izņemot sēdēšanu skolas solos un mājās pie datora. Un spēles pagalmā vai citur tuvējā dabā nemaksā neko !
Neatceros, kurš gudrs cilvēks ir teicis, ka lai kaut ko nedarītu, cilvēki atrod desmitiem dažādu attaisnojumu, bet vajag tikai 1 iemeslu, lai kko izdarītu.
-
Es rīkojos pēc savas pieredzes un šodienas apstākļiem, nevis pēc savas idealizētās bērnības. Konkrēti, Ķengaragā neviens pagalms nebija un nav brīvs no mašīnām, smilškastes kaķu piekakātas, narkoadatas atrodamas, turpat bomži laiskojas. Nerīgā - kā jau teicu, nekontrolētai suņu vairošanai ir savas sekas... Es nevaru savu bērnu brīvi palaist ar riteni braukāt. Dziļā mežā, dziļos laukos, ko vēl civilizācija nav skārusi, varbūt.
-
Vēl Imantā, ja? Imantas pedofīls vēl nav noķerts...
-
Tas ar to Imantas pedofiilu vispaar drausmiigi. Tak vairaak kaa gads laikam, i neko. Ja ir taads pagalms, kur beernam paspeeleeties, tad vecaakiem ik peec laika jaacheko, vismaz pie loga jaapieiet paskatiities, vai beerni pie vietas un neviens aizdomiigs sveshais tur negrozaas.
-
Vēl Imantā, ja? Imantas pedofīls vēl nav noķerts...
ja es dzīvotu Imantā, savu bērnu pavadītu no durvīm līdz durvīm, jā.
-
Tas gan. Vienu uz ielas neatstaatu ne mirkli. Bet tas pedofiils jau nav piesiets, vinjsh jebkuraa briidii var aizshaut uz centru vai citu rajonu.
-
Varētu padomāt, ka vienīgais sirojošais pedofils..
-
Nu seerijveida pashlaik it kaa vieniigais. Nav dzirdeets, ka kaadu veel mekleetu.
-
Nē, un tieši tāpēc es savējo aizvedu, kur vajag, un savācu, kad vajag. Vispārējais noteikums manai tīnei ir, ka mājās noteikti jābūt līdz 20:00.
Bet ne jau par šo bija tēma. Tēma bija par to, cik forši bija, kad mēs augām. Par to neko neiebilstu, bija forši. Bet šielaiki nav tielaiki.
-
Varētu padomāt, ka vienīgais sirojošais pedofils..
šobrīd varētu būt mazāk, ņemot verā, ka mēģinot noķert šo, noķerti 11 citi pedofīli. Nu CIK tad viņu 1 imantā var būt?!?!
-
Shausmas!!!
-
Varētu padomāt, ka vienīgais sirojošais pedofils..
šobrīd varētu būt mazāk, ņemot verā, ka mēģinot noķert šo, noķerti 11 citi pedofīli. Nu CIK tad viņu 1 imantā var būt?!?!
Agha. Uzlikta elektrosiksniņa, lai neiet ārpus savas tertorijas, ja?
-
Varētu padomāt, ka vienīgais sirojošais pedofils..
šobrīd varētu būt mazāk, ņemot verā, ka mēģinot noķert šo, noķerti 11 citi pedofīli. Nu CIK tad viņu 1 imantā var būt?!?!
Agha. Uzlikta elektrosiksniņa, lai neiet ārpus savas tertorijas, ja?
nu vsp man teorija, ka šis kā reiz ierodas ar jūrmalas vilcienu vai ar 21. vai tml. busu, kas iet visai rīgāi cauri. Un tāpēc nevar atrast, ak tiešām nav imantā ne skolā gājis, ne kāds tādu pazīst.
Bet ne par to bija tēma.
Kad mēs augām, bija forši, bet arī tad vismaz mani pa rīgas daudzstāveņu pagalmiem nelaida
-
vecāku prioritāte Trixprāt būtu pārvākties uz laukiem? :)
Ārpus Rīgas esošās pilsētas būtu kaut kas līdzīgs leprozorijam? Kur ja nedod dies nāktos dzīvot, tad jānošaujas uzreiz? Lai nav kauns, ka ne no Rīgas?
Pardon, mani bērni osta skujas, ne mašīnu izpūtējus. Un jā, tā ir mana prioritāte - maksimāli veselīgā vidē un ar maksimāli neapdauzītiem līdzpilsoņiem. Pagaidām tas stulbums, par ko rīdzinieki uztraucas jau no 2-3 gadu vecuma - līdzko sīkie sāk runāt -, ka apsmej citus par apģērbu, krutie telefoni bērnudārzā utt., nav novērots.