Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: mellene88 2015. gada 29. marts, 16:35:04
-
Nutad...tēma kur izvērsties ar spokustāstiņiem, tikai un vienīgi no savas pieredzes.
Ilgi domaju, jo labais tonis nosaka sākt ar sevi...BET man tāda īsi maktena spokustāsta nemaz naf..
Atcerejos mazliet jocīgu un neatrisnatu lietu...
prms daudziem gadiem, kad dzīvoju laukos un biju stulba visadās ziņās...gadījās tā...māsai atkal bija kkur jādodas un viņa atveda pie manis savu runci(pilsētas ,kastrētu)..jāsaka godīgi raksturs viņam bija baiss...svešiniekus necieta ne acu galā, varēja uzbrukt no slēptuvēm un noposīt asiņainu stērbelēs utt.
māja laukos milziiga, lejas stavs izkartots tā, ka var iet pa istabām uz riņķi..tad nu mēs gājam apkārt tai istabai kurā tobrīd tuseja kaķis..bija reali bail no viņa..ja gadījuma gadiijās kaķis un bērns vienā istabā tad starp vinjiem turēju slotu ,lai katru aizpraviitu uz savu galu...
bet..kakis bija ļõti gudrs un sapratiigs tiaki viņš bija pilniigi nesabiedrisks...naktīs, kad bija klusums un es paliku viena ar viņu..tad novēroju, kā viņš, kā suns apstaigā māju un kko vēro..kustina asti dusmīgi luukojoties sev vien zināmā punktā un izveic man neizprotamas darbiibas itkā ar kko gribētu kašķēties vai kauties...nu tā mēs dzīvojām kadu laiciņu..līdz vienā dienā kaķis pazuda..
Naf un viss...ak Dies, kā es vinju meklēju, apstaigaju klaigadama visu ģerevņu..pēc loģikas..pilniigi stulbi,jo viņš vienalga mums neatsauktos(mus viņš necieta un necienīja :) ) biju izbimbajusies un nesapratu ko teikšu maasai, ka vinjas kakji pazaudēju...
pagaja vairak kā nedēļa un viena riitā kaķis bija klāt..izspūris, noplucis un ar pus asti.
kakis arii uzvedās taa diivaini...acis apkārt pa stuuriem utt
protams zvanu vetam, ko dariit...
vtārste- tai pat mirklī... kaķis jaliek maisā, jašauj nost ,100% ka lapsa sakoda, tātad trakumsērga, visiem potēties, kaķa liikji uz izmeklēšanu :rat: :rat: :rat:
es pārbijusies... atļauju dariit ko liek....jo man tak nav nekada info par tādām lietām...
vispar, tagad atceroties..pilniigas šausmas... es gaudoju,, jo mana acupriekšā iebāž kaki karpeļmaisā , vietejais mednieks novelk vinju upesmalā un turpat bladāc(kur nošaujošaias smaiiliks ibio!!!)
turpmāko kkādu laiku es ar bērniem braukāju saņemt trakumsēgpotes....
pēc kkāda laika,mēneša vai??? paziņo, ka atnākušas atbildes, kašakam nebijusi trakumsērga...
Un tad....
veicot pavasara tīrīšanu pieliekamajā būcenī zem mega lielas dzelžu kastes atradu kaķa asti..iesprūdušu :rat:
jautājumu vairak kā saprašanas... :confused:
kā tā kaste tika kaķim uz astes..viņa bija japaceļ un jāzuliek...
vai tas kaķis vairak kā nedēļu tupēja pieliekamaja ar iespiestu asti?? mēs tur stigājam garām 30x dienā :faint:
kā aste tika nost?? nolūza, nograuza???
man vispār gribējās to vetārsti nosist... bet... nu viņa vienalga jau mirusi...es pat laikam netiku pateikusi, cik dusmiiga esmu...
vot tā :(
-
Lielsīkam kādi gadi divi, ne vairāk. Vienu rītu man priecīgs stāsta, ka viņa istabā bijis onkulis ar bārdu, stāvējis pie durvīm mētelī. Neko vairāk neuzzināju - atceramies, ka sīkam divi gadi vai pat mazāk - runāja sakarīgi, bet ne jau pieauguša cilvēka līmenī un ar pieaugušā spriestspēju... Dzīvojam nepilsētā, apkārt bārdaiņu nav, sēta ap pagalmu, naktī visas durvis aizslēgtas, es guļu tramīgi - peli griestos dzirdu.
Būtu laikam jābaidās, bet man sīks jau agrāk bija šādus tādus cundurus izpildījis - pieņemu, ka viņam ir "tiešais vads".
Secināju, ka bijis "ciemos" mans tētis, kurš jau kādu laiku ir citā realitātē.
Galīgi nejutos baisi, drīzāk priecīgi.
-
Vēl ir visādi spocismi bijuši.
Vasaras vidus, ārā silts, un jau ne pirmo mēnesi. Paskatos termometrā, kas pie loga, a šis rāda... +3 grādus. Izberzēju acis - nupat biju ārā vienā krekliņā! Pieņemu, ka šis nojūdzies, bet izeju pie tā loga... un gar kājām pilnīgi ledains aukstums staigā. Galva siltumā, gar zemi augsts. Sajūta dīvaina... Nekā tur nav - mājas siena. Kaut kāds aukstuma caurums ...vai portāls uz nekurieni. :D
Starp citu - pāris metru no tām durvīm, kur "onkulis mētelī" stāvēja.
-
Bērnam ap 10 mēnesīšiem (man), kad šams saslimst un temperatūra sakāpj līdz 40. Nez kādēļ pieaugušie iedomājas, ka tik mazi bērni nemurgo vai visādā ziņā murgi ir no "bērnu sērijas" un atcerēties murgus nav lemts. Skaidri un uz visu mūžu atceros, ko murgoju - pa logu no nakts debesīm ielaižas zvaigzne tieši manā gultiņa, kājgalī un pārtop par "eņģeli" - būtni (drīzāk - jauneklis) garā paltrakā, gaišiem matiem, izstaro karstumu. Taisījos šamam līdz, bet neņēma...
-
oho...
-
Klausīties bērnos, tas gan ir garām.
-
Klausīties bērnos, tas gan ir garām.
HA!
-
ar bērna muti runā patiesība ! mans sīcis vienreiz diezgan interesantu stāstu pastāstīja - kad es jau biju vecs un ome vēl bija maziņa ...un turpinājumā vietas apraksts , ko mana mamma no bērnības atcerējās ... juniors tur nebija bijis.
-
Klausīties bērnos, tas gan ir garām.
Jēziņ ...
-
Mandomāt, šajā ziņā tieši bērnos vērts ieklausīties - viņiem vēl ir tās maņas, kuras mēs, pieaugušie, lielākoties esam zaudējuši.
-
Dzīvoju Vecrīgā, veca māja, sava aura utt. Vienā no istabām ir "pie gultas stāvētāji" - nezinu, spoki vai kas... Es tajā istabā gulējusi neesmu (tagad vispār tā ir noliktava/kabinets, senāk bija viesu guļamistaba), bet gandrīz visi pārējie, kas tur ir gulējuši, pat tie, kuri netic tādām lietām, ir saskārušies ar vienu un to pašu parādību - naktī kāds pienāk pie gultas un stāv, skatās... Otrā istabā (arī šobrīd nav gulēsanai paredzēta) pati esmu redzējusi vairākas reizes tantīti - no 20. gadiem, izskatās ne te pēc guvernantes, ne te pēc auklītes... Nav agresīva. Ir arī vīrietis vidējos gados manīts. Arī nav agresīvs.
Un tagad... spoku stāsts nr.1 - kā man aizgulēties neļāva.
Dzīvojām dzīvoklī 2 pāri - es ar puisi un mans radinieks ar meiteni. Vienreiz es ar savējo sastrīdos un pārceļos gulēt uz viesistabu (kur augstākminētā tantīte "mīt". ). Vakarā ar radinieka meiteni runājamies, es stātsu, ka nākošajā dienā gribu piecelties agrāk. Nākošajā rītā man nozvana modinātājs. Guļu aizvērtām acīm, štukoju - celties vai tomēr vēl palaiskoties...Miegs vairs nenāk, bet celties slinkums. Pēkšņi dzirdu, ka no blakus istabas kāds iznāk (mums tur viens čīkstošs dēlis). Iznāk, apstājas un stāv. Man, protams, pirmā doma - radinieka meitene dzirdējusi manu modinātāju, nāk skatīties, vai es neaizgulēšos. Guļu aizvērtām acīm, tēloju, ka esmu aizmigusi. Un pēkšņi... Nu, man pec tam bija asociācija, ka tieši acu priekšā zibspuldze nostrādā (spilgta gaisma) un spēcīgs vējš (silts) tieši sejā. Es gultā sēdus, acis lielas... Protams, neviena nav.... Es biju 100% nomodā, variants - aizsnaudos un nosapņoju, neder. Acīmredzot, kāds no neredzamajiem iemītniekiem neļāva man "aizgulēties".
Spoku stāsts nr.2
Priekšvēsturi nestāstīšu, pieminēšu tikai, ka laikā, kad tas notika, viens labs cilvēks "aizgāja", nelabā nāvē. Man ar viņu saistība bija maza, bet draudzenei diezgan nopietna. Sākās viss ar to, ka es pēkšņi pa naktīm nevarēju pagulēt. Vienkārši nevarēju - te kaut kādas mistiskas bailes, te murgi... Bez pamatojuma. Un vienā naktī, līdz ko es sāku migt ciet, tā man rodas fiziska sajūta, ka man pie pakauša kaut kas piesūcas un... nezinu, grūti aprakstīt - sūc enerģiju? Sajūta - nu ļoti nepatīkama. Es, protams, pamostos. Kā atkal laižos miegā, tā atkal tā pati sajūta. Nomocījos visu nakti. Nākošajā dienā man zvana draudzene, grib satikties, jo viņai esot dīvaina nakts bijusi. Labi, satiekamies. Un viņa man sāk stāstīt... identiski to, kas bija man tajā naktī. Plus... viņa īrēja istabu vienā dzīvoklī (attiecības ar dzīvokļa kaimiņu ļoti labas). Un kaimiņš naktī pamostas no tā, ka viņa grozās, kaut ko pa miegam vaid (ķipa murgo). Viņš pieceļas, lai ietu pie draudzenes un pamodinātu. Un pēkšņi dzird, ka no viņas gultas kaut kas izlec uz aizskrien (tā kā kaķis). Ņemot vērā, ka viņiem tajā laikā mājdzīvnieku nebija...
-
Pirms gadiem 5, vēls vakars. Sēžu savā guļamistabā pie datora, priekšā logs, kurā caur durvju aili atspoguļojas otra istaba. Kaut kāda sajūta liek pacelt acis un paskatīties logā. Atspulgā redzu, kā garām gar durvju aili paslīd sieviete maigi rozā garā kleitā. Manam kašakam acis melnas, spalva gaisā un ņudēdams aizskrēja uz otru istabu. Arī es aizeju, taču protams, neviena nav. Tikai kaķis dusmīgi mētā asti un skatās uz savu parasto "garu aizdzīšanas stūri." Man pašai baiļu nebija nekādu. Šo sievieti redzēju vēlreiz - koridorā, bet tad bija īsāku mirkli.
-
Agrām kantoris bija kāda Tērbatas ielas nama 3. stāvā. Šad tad gaitenī skanēja soļi, atslēgu šķindoņa, bet atvero durvis neviens nebija redzams.
Jautrāk gāja 2. stāva iemītniekiem.
Tur vienam birojam bija logi uz arī gaiteni. Logi matēti, kuriem cauri spīd tikai gaisma.
Esot bijis, ka vēlākā vakarā vai naktī strādājot, pa gaiteni ienāk vīrieša siluets hūtē, pamīņājas pie durvī, parausta rokturi un aiziet tālāk pa gaiteni. Noklaudz durvis un iestājas klusums...tikai citas izajas gaitenim nav. Citreiz vienkārši raitā solī pačāpojis garām un izgājis pa neesošām durvīm.Tā esot bijis diezgan regulāri.
Iesākumā kolēģi viens otram neko par redzēto nav teikuši, ka nepadomā kaut ko par garīgo veselību :)
Bet reiz, kad vienu un to pašu redzējuši un dzirdējuši vairāki cilvēki, stāsti nākuši aumaļām :)
Stāsta, ka 30. gados ēkā bijusi prieka māja.
-
Tad jau varbūt tas, ko mēs saucam par optisko ilūziju, ir spoks! -darba vieta ir istabas dziļumā ar seju pret sienu. Labajā pusē telpas galā stūra logs. Dažreiz ir tā, ka ar sānu redzi itkā sajūtu, ka kāds iet gar logu, kā ēna. Paceļot galvu neviena protams nav.
-
Vēl - manā mājā dzīvo arī spoku kaķis. Samērā regulāri redzu viņu notinamis ap ledusskapi. :) Paskatos - mani runčuki otrā istabā. Redzējusi esmu ne tikai es.
-
Vēl - manā mājā dzīvo arī spoku kaķis. Samērā regulāri redzu viņu notinamis ap ledusskapi. :) Paskatos - mani runčuki otrā istabā. Redzējusi esmu ne tikai es.
Vnk Taviem kaķiem ir virtuālās projekcijas aparāts. Kači sliņķi negrib paši celties un Tev ziņo, lai aiznes šamiem kaut ko ēdamu :)
-
Ragana-
nu ar kakiem ir vienkārši, vinjiem nav jāspokojas..vinji vienkārši ,kur grib būt-tur ir.
Es kkādus gadus atpakaļ sadomāju pabēdāties, ka mani kašaki tik istabā un neko daudz neredz no brīnumainās āra dzīves.
Un tad atnāca pie manis raksts ,kurā skaidrojas -ka kakji to daudz nemaz neparzdiivo... vinji sapnjos/miegā pārvietojas pēc nepieciešamības,kur nu siem kuro reiz vajadzīgs nokljuut.
šim rakstam es 99% noticēju un tas daudzko izskaidroja...
tagad es vairs nesatraucos,kad mans kašaks guļ dīvainās pozās..ar jocīgos leņķos atkritušu galvu, nokarenam kajām utt..esmu gan viņu purinājusi un kratiijusi augšā jo tādos briižos pat izskatās, ka viņš neelpo....bet parasti izrādas, ka viņš atkal bijis kkur aizvazājies..un mostas ar neapmierinatu seju- NU ko tev vajag?? :faint:
ātrumā atradu tikai šo rakstu, bet sitas nav tas .īstais bija kkur citur, bet man tagad slinkums meklēt.
http://www.tvnet.lv/tehnologijas/zinatnes/110229-kaki_staiga_kur_pasiem_patik_ari_cauri_sienam
-
Ko tad mūsu radu minka par katru cenu pie mums laužas pa virtuves logu iekšā skaļi vaimanādama - būtu gājusi caur sienu un miers. :cool:
-
Mellenīt, tad mans runčuks tur teleportējas gar ledusskapi un vienkārši iemidzina manu modrību. :clap:
-
Mans notkums lika man pilnībā atmest šaubas, ka eksistē kkāda paralēlā pasaule un ka ar cilvēku nāvi nekas nebeidzas (es kā pietiekami racionāli domājoša būtne ar loģisku prāta konstrukciju diezgan rezervēti pirms tam skatījos uz šādām lietām...)
Tas notika 2012.g.vasarā. Mēs ar 1 manu LV draudzeni, ar kuru Lietuvā esam kopā aizvadījušas savas pēdējās studijas 4 g garumā, bieži mēdzam aizceļot uz lLietuvu (nostaļgisku, jauku atmiņu un arī atpūtas dēļ). Tajā vasarā mēs nolēmām apciemot 1 Lietuvas kūrortpilsētu netālu no Kauņas, jo no leišu kursabiedriem uzzinājām, ka tur it ļoti labas iespējas atpūsties - visādi SPA centri blakus Nemunas upei, utt). Tā kā braucām uz 2 dienām, caur i-netu norezervējām 2-vietīgu numuru (ar atsevišķām gultām) viesnīcā - lielā, senatnīgā ēkā.
Dienu pavadījām ļoti jauki, līdz vēlai naktij nopļāpājām, nodzēsām gaismu un devāmies pie miera. Pagāja labi ja kādas 5 min.un izdzirdējām (vienlaicīgi!) kkādas dīvainas skaņas no ventilācijas lūkas pie augstajiem griestiem. Artikulētas skaņas mijās ar neartikulētām, ir kā nesadzirdami vārdi ātrā tempā, kā kaukšana, brīžiem kliegšana, kāds rets vaids un tā viss juku jukām. Mēs ar draudzeni vienlīdz nobijāmies, bet mūsu satrauktās sarunas par to skaņas ventilācijas lūkā nepārtrauca. Tā tas turpinājās, līdz nolēmām, ka ieslēgsim gaismu un no tā brīža momentā mistiskās skaņas pārtrūka. Kādu brīdi no bailēm vēl nevarējām iemigt, bet pamazām tomēr aizmigām, jo bija iestājies klusums. Vēlāk, kad jau sāka aust gaisma, draudzene bija piecēlusies un gaismu tomēr izslēgusi, lai arī es miegā to nemanīju.
Baisākais sākās pēc tam un notika tikai ar mani. Agrā rītā (guļot uz sāniem ar skatu pret sienu) es pamodos no šausminošas sajūtas, ka man kkas liels un smags ir nogūlies aiz muguras un spiež pie sienas tā, ka es vispār nevaru pakustēties. Tad es sajutu stindzinoši vēsas rokas uz kakla, kuras sāka mani žņaugt. "Labākais" ir tas, ka es vispār nespēju izkustēties, vnk nespēju to izdarīt, tāda kā paralītiska sajūta visā ķermenī. Rokas mani sāka žņaugt arvien stiprāk, man bija sajūta, ka rit manas dzīves pēdējās minūtes (vai sekundes?) un es saņemdama pašu lielāko piepūli izkliedzu savas draudzenes vārdu (viņa teica, ka vismaz tas izklausījās pēc izmusuma pilna sauciena palīgā,bet līdzinājās skaļam gārdzienam). Viņa pamodās, esaucās, izrunājot manu vārdu..un "kas tev??" No tā brīža stindzinošās rokas mani atlaida, žņaugšana mitējās, bet es vēl vismaz minūtes 2-3 nespēju izkustināt ķermemi. Tā bija briesmīga sajūta, tikai pamazām es atrgriezos kaut cik normālā fiziskā un psiholoģiskā stāvoklī. Protams, ka es draudzenei izstāstīju un ņemot vērā mūsu mistisko kopīgo pieredzi ar skaņām naktī, viņai nebija ne vismazāko šaubu, ka viss manis stāstītais atbilst patiesībai.
Tad mēs nolēmām un aizgājām pie reception darbinieces ar jautājumiem, kas šajā ēkā bija pirms viesnīcas un vai šeit ir notikušas kādas dīvainas lietas. Pašas brīnījāmies, ka viņa nevairījās atzīt, ka te vairākos numuros šad un tad spokojoties, arī dažās citās telpās. Jautājām vai par mūsu numuru ir teikts, ka spokojoties, viņa pamāja ar galvu. Prasījām, ko citi viesi KONKR.ir par to stāstījuši, bet to viņa nezināja (vai arī negribēja stāstīt). BET VIŅA PASTĀSTĪJA,ka tajā ēkā pirmās Lietuvas brīvvalsts laikā atradies paleatīvais centrs, uz kurieni neārstējami slimus cilvēkus (visādos vecumos) veda nomirt un esot bijuši gadījumi, kad cilvēki aiz lielām sāpēm esot izdarījuši pašnāvību - kāds izlecis pa logu, bet vairāki pakārušies. Viņa teica, ka šī iemesla dēļ pati nekad neesot tajā viesnīcā nakšņojusi, jo baidoties no spokošanās.
Tāds reāls stāsts, pilnīgi nekas nav sadomāts.
-
Baisi.
-
Aha, pat skudriņas pa muguru... :faint:
-
Shitos gabalus pirms guleetieshanas labaak nelasiit.
Man pashai spoki nav raadiijushies, bet visaadi diivaini, mistiski gadiijumi ir piedziivoti. Negribas tik staastiit.
Par kakjiem arii buutu, ko teikt.
-
Ir gadījies pirmo nakti jaunajās mājās uzrauties uz mājas gariņu, kurš laikam tak līda pie manis gultā sildīties, bet nepatika man viņa aukstās roķeles. Tā īsti agresīvs jau laikam nebija, bet pārbijos nejēgā. Jau nākamajā dienā ar kadiķi izkvēpināju. Vai varbūt vienkārši pārliecināju no manis atšūties, jo košakam (ko ieviesu vēlāk) ir viens punkts griestos, uz kurieni viņš mēdz lūrēt, kaut tur nekā nav - ne plankumu, ne mušiņu, ne zirnekļu tīklu, kas varētu šūpoties un piesaistīt uzmanību.
Par kaķu teleportāciju gan varētu piekrist -- ir gadījies, kad pamanu, ka šams ilgi nav redzēts un sāku meklēt, visa māja tiek apgriezta otrādi, izčamdītas visas tradicionālās slēptuves un izvirinātas pat tās skapja durvis, kuras pats atvērt nemāk, nu nav un viss! Bet pēc brīža dikti apmierināts uzrodas nez no kurienes un brīnās, ko es tur skapī vai pie dīvāna četrrāpus daru :)
-
Ja jau par kaķiem - vienu vakaru strādāju, pagriežu galvu, redzu, kā mūsu mincene no virtuves iesoļo atpūtas telpā. Burtiski pēc sekundes atkal paskatos un redzu, ka viņa atkal veic precīzi to pašu ceļu - iet no virtuves uz istabu. Sajūta bija kā Matrix filmā (tas moments ar melno minku, ja kāds atceras) :) Deja Vu man gadās bieži, bet šis bija kaut kā citādi. Pieļauju, ka man smadzenēs notika īssavienojums, lai gan ar kaķiem nekad neko nevar zināt :)
-
Viens "draudziņš" klaiņo pa manu guļamistabu. Vienu vakaru iekārtojos naktsguļai, bet vēl palasu žurnālu. Minks paliek tramīgs, sāk galvu grozīt tā ātri, ar acīm sekot kaut kam. Mēģinu viņu nomierināt, taču kaut kā nesanāk. Nu ko, nodzēšu gaismu, taisos aizmigt, kad pēkšņi viens iesēžas man blakus gultā. Pat atsperes nodzinkst, skaidri jūrtams smagums. Es šim saku: Gulēsim trijatā? Vīrs tūlīt nāks. Ej uz savu gultu." TAS piecēlās un pazuda. :)
-
bet man svētdien, kad pārgriezu pulksteņus pa māju, viens sekundnieks vispirms pusminūti paskaitīja uz atpakaļu, tad pastāvēja, tā kā nopūtās un sāka slīdēt uz priekšu
-
es spokus neredzu un nekas tik šaušalīgs kā citos stāstos man nekad nav gadījies.
ij paldies dievam!
toties vienmēr 100% zinu, kad tēvs parādās (viņš man miris pirms gadiem 8ņiem) ... jūtu to "smaku/smaržu" ar kuru vinš nomira.
tad taisu logu vaļā un saku, ka, lai iet prom! viņam sava pasaule, man sava
-
Un tu veel saki, ka tev nekas neraadaas!
-
ok, man rādās tikai savējie :blushing:
-
man vienīgi kāds regulāri mājās izēd končas. Neviens neatzīstas, bet končas pazūd :alkofest:
-
Man kaadreiz taalaa jauniibaa bija draudzinjsh, ar kuru, ja abiem gribeeshanas vienlaiciigi iekrita, vareeja forshi pamiileeties, bez savstarpeejaam uzmaniishanaam, greizsirdiibaam un taa - tikai labs seksis Tik probleema viena - shis bija chigaans, un pie tam veel muzikants. Tad nu vienreiz saskreejaamies nejaushi, a shis taa pamatiigi pieshvilpies un gribeeshana liela. Man atkal nemaz negribas ar taadu apsnjaaktu radiijumu gultaa likties - pamuku.
Bet taj naktii - mammiit miiljaa - paar mani laikam visi iespeejamie chigaanu laasti naaca. Visu nakti noseedeeju savaas maajaas, personiigajaa gultaa, stuurii ieraavusies, aces lielas un mociijos ar kaut kaadaam neizskaidrojamaam, shaushaliigaam baileem. Ko taadu otrreiz muuzhaa vairs neesmu piedziivojusi.
-
Šī tēma man dikti patīk..tāda baisa... :rat:
Man ir bijis " piesities" vadātājs...
Tikko sāku nodarboties ar orientēšanos..un pirmie lielie mači Zviedrijā. Kā jau iesācējs, lai neapmaldītos, skrēju lēni, rūpīgi " lasot" karti. Mežs klajš, nekādu sarežģījumu, bet punktu atrast nevaru, nu nekādi. Zinu, ka tepat jābūt, bet nav. Vairākas reizes izstaigāju teritoriju, bet nekā. Biju apņēmusies, kaut vai pēdējā, bet visus punktus atrast. Beidzot apnika, klusiņām nolamājos un nodomāju " nu pie velna"!!! Ka nav, tad nav.
Un pēkšņi kontrolpunkts pie pašām kājām...nu viņu nepamanīt nevarēja...
Protams, var jau norakstīt uz iesācēja nemākulību, bet kaut kā jocīgi palika.
-
Savulaik vienu vasaru pavadīju pie radiem laukos. Veca koka māja - nu kā jau laukos. Krāsns ar visiem circeņiem lai. Kā bija kā nebija, bet viennakt pamodos stīva no pārbīļa - viens pa nakti lēnām velk segu nost no kājām... izrādījās - saimnieku kaķis nezkāpēc iedomājās nākt pie manis kājgalī gulēt un to segu šļūcināja...
-
Savulaik vienu vasaru pavadīju pie radiem laukos. Veca koka māja - nu kā jau laukos. Krāsns ar visiem circeņiem lai. Kā bija kā nebija, bet viennakt pamodos stīva no pārbīļa - viens pa nakti lēnām velk segu nost no kājām... izrādījās - saimnieku kaķis nezkāpēc iedomājās nākt pie manis kājgalī gulēt un to segu šļūcināja...
Redz kur slēpjas saknes kaķumīlestībai - dziļā bērnībā :rofl:
-
Beton - kurā vietā Tu izlasīji "bērnību"? Tas, ka es bērna prātā tagad, nenozīmē, ka tā ir vienmēr :bunny:
-
Beton - kurā vietā Tu izlasīji "bērnību"? Tas, ka es bērna prātā tagad, nenozīmē, ka tā ir vienmēr :bunny:
Es ar to SAVULAIK iztulkoju kā bērnību :)
-
Beton - kurā vietā Tu izlasīji "bērnību"? Tas, ka es bērna prātā tagad, nenozīmē, ka tā ir vienmēr :bunny:
Nu kurš normāls pieaudzis cilvēks kvern visu vasaru radiem laukos uz kakla? Un vēl ar kaķi pat ar segu negrib dalīties
-
Sanatorijaa, kad naktiis notika lielie traadiriidi, lielaas meitenes teica, ka izsaukushas garus. Peec briizha tumsaa redzeeju, ka manas chiibas svilpdamas aizshljuuca prom no gultapakshas. Biju stiiva no baileem, bet maaisnjas neticeeja :P
-
Minne, varbūt biji Krimuldas sanatorijā?
Es vienīgo gļuku redzēju, kad reiz biju 2dienniekā vienīgo reizi dzīvē, tad redzēju lidojošo šķīvi, bet tas no pārdzeršanās bija. Īstie spoki man nerādās.
-
Biju Vaivaros, un lielas meitenes muus, siikos, nesot cauri, bija chiibaam ieprieksh strikjiishus pieseejushas un no savas gultas vienkaarshi vilka pa pagulteem. Visi mani dziives spoki..
-
Mani arī kaut kā spoki "neņem", lai gan cītīgi ticu ceturtajai dimensijai :)
-
Tiem/tām, kuriem ir psihiskas noslieces, tiem vis kaut kas rādās :D
Vai arī tiem kas pārāk daudz lieto ugunsdziru :P
-
un tad atnāca Kindzulis
-
Pat brīnos, ka tikai 1 tāds uzradās.
-
MAn nekādi spoki nerādās. Tā ka var iedot tās LT viesnīcas koordinātas ;)
Vismaz pāris keisos 1-3 gadus pirms incidenta esmu nje to domājusi nje to zinājusi vai iztēlojusies, ka tas clv sadegs un apmēram kādos apstākļos. Vismaz pāris keisi, ar kuriem tas & tā arī noticis.
1 negribēju brīdināt, citu -man neviens neticētu, ja es brīdinātu - da vēl uz psiheni nosūtītu un policiju izsauktu. Lūk, nemēģināju. Un nedomāju, ka būtu izdevies atrunāt.
Diemžēl arī vismaz 1 keiss, kas vēl nav noticis. Ka mana māja (parasta panelene mikrorajonā) tiks nobombardēta/tanki/ložmetēji vai tml bet militāri by RU. Ne tā, kur tagad dzīvoju, bet kur grasos dzīvot. Pievilka suspiciozi. Cerams, ka no izstāstīšanas citiem, tas vrb varētu nepiepildīties.
Nez, man kā ūdens .t.i skorpionam, nez kāpēc rādās incidenti ar uguni.
Kuģu un prāmju avārijas nav notikušas arī, ja ir nosapņotas vai iztēlotas.
-
Spokus neesmu redzējusi (un arī nekāroju redzēt, atzīšos), bet kādas mājas vēsturi gan nosapņoju. Pirmoreiz nakšņoju pie saviem paziņām, inteliģentiem un gaišiem cilvēkiem, kas diezgan nesen bija iegādājušies lauku māju. Sapnī redzēju dzeršanas, asiņainus kautiņus u. tml. sižetus, kādi man parasti sapņos nerādās. No rīta atstāstīju to mājas saimniekiem, un viņi teica: jā, tādas lietas te agrāk ir notikušas.
-
Vispār vajadzētu sadraudzēties ar kādu spoku un tad viņam ieteikt pie kā lai iet spokoties :D
-
Nevienu spoku neesmu redzējusi, lai gan vairākas reizes ir bijusis sajūta, ka telpā neesmu viena pati, bet kaut kā tas mani neuztrauca.
Toties ir bijušas pāris reizes, gan labi pasen, kad pati no sevis saplīst vāze - tukša, bez ūdens, bez ziediem, mājās uz plauktiņa. Pat nenokrita, vienkārši sašķīda gabalos turpat, kur stāvēja.
-
Diezgan daudz tiek runāts par enerģētiku. Nē, ne kā zinātni, bet kā dzīvu būtņu un "nedzīvu" lietu īpašībām neizskaidrojamu un neredzamu enerģiju izpausmi.
Viena no tādām - āderu meklēšana. Zinu, jo pati varu atrast ar rīksti. Sajūta jocīga, bet skaidrojums varētu būt arī tīri fizikā, tik nav laika rakāties un nav arī tādas intereses. Par dažādu lietu iekšējiem spriegumiem jau sen pētījumi notiek. Viena liela daļa zināma kā materiālu pretestība un teorētiskā mehānika, lauku teorija.... bet smalkmolekularā līmenī pētījumus vēl var veikt gadu desmitiem - vēl būs ko atklāt.
Es par ko - par smalkajām sajūtām, kas ir dzīvniekiem un ko nevar izskaidrot tikai ar pozu vai mīmikas (lasi - atžņiebti zobi un spalva uz kumbra) uztveri. Jā, šiem oža arī vēl. Bet zemestrīces un citas dabas katastrofas liek dzīvniekiem mukt jau laikus, lielākoties iet bojā tieši domesticētie dzīvnieki, mājlopi, kas pieradināti būt atkarīgiem no cilvēka vai cilvēks tos iesprostojis...
-
Iepriekšējo postu sāku ar domu, ka varbūt ir kāds fizisks lauks (sauksim to tā), kur ierakstās visa informācija par notikumiem. Var būt tikai konkrētai vietai vai priekšmetiem.... Interesanti būs, ja šitādu štelli atklās. Un ja vēl spēs informāciju "nolasīt". Kriminālisti varēs iet pensijā bariem :rofl: .
Nē, nu ir jau ekstrasensi... bet es domāju - par oficiāli iegrāmatojamu un pierādījumos izmantojamu "nolasījumu".
-
Es arī to apmēram tā uztveru, tāpēc jūtos ļoti neomulīgi, piemēram, tādās vietās kā Krusta kalns Lietuvā. Tā vien šķiet, ka visas problēmas un bēdas, par ko tur tiek lūgts, tur atstājušas savus enerģētiskos "nospiedumus".
-
Mums jau arī vēl kaut kādas maņas ir palikušas -piem. tās sajūtas, kad negaiss nāk
Par vietu enerģētiku -nezinu, man liekas, ka pusi sajūtu var atmest, tādēļ ka mums jau ir informācija par vietu. Otru pusi izskaidrot nevaram -kā muhas stāstu.
Protams, ka psihes atšķiras, un kur visi mierīgi krāc, viens nervozais dzird visādus soļus
-
pusi sajūtu var atmest, tādēļ ka mums jau ir informācija par vietu. Otru pusi izskaidrot nevaram
Jā. Tāpēc jau es saku: jūtos, uztveru, šķiet.
-
Man gan ir savs skaidrojums muhas staastam, bet tas nu taa. Bet reno negaisa naakshanas sajuuta gan man nav.
-
Par muhas pieredzeeto man arii savs viedoklis, jo esmu izjutusi gandriiz identisku situaaciju. Vieniigais, ka man beigaas bija cits izskaidrojums.
-
Kāds tad tam žņaudzējam var but cits iemesls? Studiju biedri pajokoj un kāds tiešām biku pažņaudza?
vai kakls ciet kārtīgi pie saaukstēšanās?
-
Man ir bijushi taadi sapnji, kaa kad kaads virsuu tupeetu..smagi, paelpot nevar, pabjaut nevar, jaamirst nost. Un pamostos no taa, ka iidu, izvaidu nesakariigas skanjas, mute knapi kustas, loceklji atslaabushi, smagi kaa blukji, nespeeju pakusteeties. Tad leenaam ateju, atgriezhos realitaatee un saprotu, ka kjermenis bijis taa atslaabis vai taadaa poziicijaa, ka radiijis attiiecigas sajuutas.
Var jau buut, ka lietuveens man virsuu tupeejis, bet es to tomeer skaidroju citaadaak.
-
Spokus nav gadījies redzēt.Toties ne vienreiz vien esmu manījusi, ka kašaki pēkšņi sāk lūrēt platām acīm uz kaut kādu punktu, kur es neko neredzu.Man domāt - dzīvniekiem tās citu enerģiju/dimensiju maņas labāk attīstītas kā vienam otram cilikam
-
Es ar mēdzu aizdomāties un sastingusi lūrēt vienā punktā, kur nekā nav :D
-
Jaa..vai kko baigi aizdomaaties un trulu skatienu blenzt uz kaadu..tad attapties un teikt - nee, nee, es neskatos uz tevi, es cauri skatos! :D
-
Te tagad sākuši manu spoku iztirzāt. ;) Atgādināšu tikai, ka es biju nomodā, nevis sapnī (tur jau tā lieta!)
Man gan ir vēl 1 mistisks gadījums, tiesa,-ne baiss, bet tiešām mistisks. Tas bija pirms dažiem gadiem. Nakts vidū pamodos.. Mūsu privātmājas guļamistabā uz tās sienas, kur kkādas ēnas šad tad redzamas (kuras veidojās no tā, ka mājas tuvumā bija (ir) izgaismota šoseja un kad vienam no logiem maza neaizvērta šķirbiņa palikusi starp nakts aizskariem, -tad PARASTI uz tās sienas ēnojas mājas pagalmā esošo koku zari un lapas, vai ziemā tikai zari, vējā kustīgi). Bet tonakt kad pamodos, sastingu aiz brīnumiem: uz tās sienas bija pilnīgi skaidra un precīza sēdošas, skumjas sievietes ar nokārtu galvu ēna, tā ēna bija statiska (nekustējās vispār) un reāla cilvēka augumā. Protams, ka istabā nekādas sēdošas sievietes nebija. Ēna laikam ritot, nekur nepazuda, kā arī nemainījās lielumā vai kontūrās. Lai pārliecinātos, ka es nemurgoju, pamodināju vīru un lūdzu, lai viņš apskatās uz to sienu un pārliecinās, vai redz to pašu, ko es, viņš apstiprināja, ka redz to sēdošās sievietes ēnu un gulēja tālāk. Es aizmigu tikai uz rīta pusi, kad ēna sāka izgaist, bet baiļu sajūtas nebija, tikai mistiski likās. No rīta paliku guļam (man tāds darbs, ka nav katru dienu jābūt darbā), vīrs aizbrauca uz darbu, bet ap desmitiem rītā mani uzmodināja viņa telefona zvans. Pirms kāda laika bija zvanījis vīra tēvs un pateicis, ka naktī miegā nomirusi mana vīra māte (resp.vēli vakarā aizmigusi un vairs nepamodusies 62 g vecumā..) Mums ar vīru nebija nekādu šaubu, ka naktī viņa mamma bija atnākusi no mums atvadīties... :(
-
Es ar mēdzu aizdomāties un sastingusi lūrēt vienā punktā, kur nekā nav :D
Televizorā? :)
-
Kā var tik garus palagus uzrskstīt,apbrīnojami,es pat izlasīt nespēju:-)
-
Es ar mēdzu aizdomāties un sastingusi lūrēt vienā punktā, kur nekā nav :D
Televizorā? :)
Nea. nepatīkami atzīt, bet tur tomēr kaut kas mēdz būt.
-
muha, Tu rakstiiji, ka Tu pamodies no taas briesmiigaas sajuutas. Dazhreiz gruuti taa notraapiit robezhu starp miegu/sapni un nomodu.
Starp citu, par skanjaam duumvados/skurstenii. Teemaa par slimniicu personaalu rakstiiju, ka reiz pirms gadiem vienaa slimniicaa leenaam chutj atdevu galus. Un vienu dienu tajaa bezgaliigajaa laikaa, kad dienas ar naktiim bija sajukushas, duumvadaa atskaneeja briesmiigi trokshnji, skrapsteeshana, kliedzieni. Tas turpinaajaas daudzas dienas, ar maziem paartraukumiem. Tas bija shausminoshi, bet ar laiku sapratu, ka tur iekritis putns un netiek aaraa. Es saaku luugt par vinju, lai dievs vinjam paliidz tikt laukaa. Un galvaa bija blakusdoma - ja putns tiks briiviibaa, es izveseljoshos. Dienaam ritot, skanjas kljuva retaakas un retaakas, liidz noklusa pavisam. Sapratu, ka putns miris. Bet es izkjepurojos.
Es zinu, ka ne visu var izskaidrot, jo ne visam mums ir vajadziigais sapratnes liimenis. Bet esmu par to, ka buutiibaa viss ir izskaidrojams.
-
Jums izklausās tik interesanta dzīve, tāda ezotēriska un neparasta.Diemžēl man par tēmu nav ko stāstīt.Laikam esmu par daudz pie zemes.
-
Oj, man arī ir slimnīcas stāstiņš, par kuru atkarībā no garastāvokļa varu ierēkt. Vai arī nē.
Nupat gada beigās pēc operācijas slimnīcā nogrābu bezgala štruntīgu pēcop.iekaisumu - ar augstu temp., analīzēm ārpus jebkādām normām un brīžiem pazūdošu apziņu ar dīvainiem pusnomoda sapņiem. Vārdsakot - neko tālu no otras puses. Bet ne par to.
Palātā biju viena. Televizors stāvēja pret logu un tajā atspīdēja viss, kas ārā un arī loga detaļas. Nu un vienā no apskaidrības brīžiem skatos - nu tak reāla svētbilde tajā TV (neieslēgtā), es pat baidos teikt, bet klasiskā Jēzus seja. Galīgi neesmu fanātiska ticīgā, mana baznīca ir mežs, jūra un lauki, bet te nu viņš bija .... visas tās dienas, kamēr mētājos šurp turp (un kamēr beidzot atrada a/b, kas nostrādāja). Kad jau bja OK, secināju, ka atspīdums TV nav mainījies, bet TO es tur vairs neredzu ...
Tajā rītā, kad beidzot varēja uzelpot, ienāca māsiņa un teica - apsveicu ar atgriešanos ...
Un vēl - kad nomira mana mamma (vēl nebija apglabāta), aizbraucu uz viņas māju pēc kkādām lietām - svečturiem, galdautiem, vēl kkādiem štruntiem galda klāšanai. Eju pie mājas, skatos - mammas māsa jau pirms manis atnākusi, stāv pie loga, aizkari atvilkti, skatās uz mani un gaida (bilde ne visai skaidra, bet man sūdīga redze). Pamāju ar roku, eju iekšā. Hmm, durvis aizslēgtas. Atslēdzu, eju iekšā, saku Čau .. neviena nav, aizkari aizvilkti. Nu neko, sasveicinājos ar mammu, paņēmu ko vajag, aprunājos. Bail nebija nevienu mirkli.
P.S. mamma nomira tajā pašā slimnīcā, kur es ķepurojos ...
-
Es zinu, ka ne visu var izskaidrot, jo ne visam mums ir vajadziigais sapratnes liimenis. Bet esmu par to, ka buutiibaa viss ir izskaidrojams.
Tieši tāpēc, ka man pašai ir mistisku notikumu pieredze, es pilnībā pieņemu visu iepriekšējo komentētāju pieredzi, nepūloties to izskaidrot vai apgāzt. Jo vairāk, ka ne viss ir izskaidrojams ar mūsu racionālo domāšanu, kā arī tāpēc, ka mēs esam šajā esamības pusē, bet tas mistiskais -tajā (krieviski tas saucas "по ту сторону бытия"), bet kaut kādi apstākļi vai kāds mums nojaušams (kā manā 2.stāstā) vai arī vrb pavisam nezināmi iemesli mums ir ļāvuši šīm abām esamībām uz brīdi sastapties.
-
Es jau nepateicu neko, kas pretrunaa Tavai pieredzei un viedoklim :)
-
Es jau neteicu, ka Tu teici. :) Es tikai izklāstīju savu šajā sakarā.
-
Labi, labi.. :) Vnk mums tik liidziigas pieredzes bijushas. Tava versija mistiskaa, mana - racionaalaa :hug2:
-
Par mirshanas teemu runaajot - man un nu jau taisaulee esoshajai mammai abaam viena mistiska lieta piemiit. Ja daudz maz sasniedzamos rados kaads mirst, kaads triisreiz pie loga pieklauvee. Ja to vareetu izskaidrot racionaali, ok, bet manaa beerniibaa dziivojaam 8. staavaa, apkaart ne koki, kas var pret logu sisties, nekaa...
-
Saprotiet mani pareizi - par racionaalajiem izskaidrojumiem es runaaju taadaa noziimee, ka tagad, savas nepietiekamaas attiistiibas (vai aizmirsto, vai veejaa palaisto speeju) deelj, nespeejam sho vai to aptvert un pieraadiit. Protams, ka eksistee paraleelaa realitaate, citas dimensijas, laika un telpas caurumi, domu paarraide utt., utjpr., bet mees (vairums) neesam taadaa liimenii, lai to saprastu, taadeelj runaajam par mistisko, spokiem, paraadiibaam. Kaut gan taa visa ir realitaate
-
Arī man vakar gadījās dīvains notikums. Mēģināšu īsi izstāstīt. Šonedēļ, kamēr māsa ekskursijā, pieskatu viņas kaķeni mūsu dzimtajā mājā mazpilsētā. Tētis miris jau pirms kāda laika, māmiņa - pagājušajā vasarā. Kaķene dzīvo pa pagalmu, dārzu (un kaimiņu dārziem), saimniecības ēku. Ir visai tramīga, faktiski uzticas tikai māsai. Tad nu cenšos viņu pabarot, kad parādījusies, lai barību neapēstu citi klaiņojošie kaķi. Vakar vakarpusē, redzu, ka kaķene cītīgi ēd, nolemju bļodiņā piebērt papildporciju. Kaķene pamūk projām. Pasaucu, lai nāk ēst. Un tad izdzirdu vārdu: "Tūlīt nākšu!" Balss nedaudz piesmakusi, atgādina mirušās māmiņas balsi. Mans racionālais prāts saceļ spuras gaisā - uzmanīgi klausos, vai kaut kur tuvākajās kaimiņmājās nav kāds, kas to varētu būt teicis. It kā nav, tuvākie tās puses kaimiņi uzturas tikai brīvdienās. Uzrunāju kaķi vēlreiz. Te nu varbūt nostrādā mana fantāzija, bet liekas, vēlreiz atskan - "Jā!". Tā arī palieku domīga - vai man tas viss izlikās, vai tomēr bija kāds, kas pajokoja, vai arī…?
-
Kāpēc mamma-kaķis tramīga?
Gan jau Tu ļoti pēc viņas ilgojies un dzirdi viņas balsi
-
Nezinu… Kaķene tāda ir jau kopš dzimšanas, pietam mammai kaķene nebija īpaši mīļa. Vienkārši kaut kā cenšos „sagremot” faktu, ka dzirdēju, ka kaķis ar mani runā cilvēku valodā! Un nevis vienu, bet veselas divas reizes… Lai nu ko, bet to, ka kaķis man atbildētu, nebiju gatava sagaidīt! Būs vien jāpieņem tas kā sveiciens no māmiņas!
-
Bērni redz labāk caur šī matriksa ilūziju plīvurim. Tie nav saindēti un to maņas orgāni jūtīgāki. Tie redz daudz vairāk kā pueaugušie, kas jau noformēti kā skrūvītes un katru dienu programmē paši saviem bērniem ka nav tā ko tie redzēja, jo viņi - skrūvīted matrixa- taču to neredz - tātad tā nav. Tikai tas uz ko ieprogrammēti redzēt - ir realitāte kurai visiem jāpakļaujas. Tiesa ir kas arī pieauguši esam - redz vairāk - redz to ko daudzi bērni redz.
-
Atradu vainīgo spoku (vainīgs nepareizais pieņēmumus, ka kaimiņi ir projām)... Bet iracionālie izskaidrojumi bija tik jauki: ar mani runā kaķis vai sveicieni no māmiņas!
-
Šovasar biju ciemos Vācijā. Naktij man tika ierādīta liela gulta tādā kā mājas pusstāvā, no kurienes ved trepes uz telpām augšā.
Biju iemigusi laikam jau tādā tramīgā pusmiegā, kad pamodos no šausminošas sajūtas, ka kāds nāk no augšstāva lejā pa kāpnēm, skaidri dzirdēju soļus. Bet kā jau pusmiegā, īsti neaptvēru, kas notiek. Tad sajutu šausmīgu smagumu uz krūtīm, pie kakla, nespēju paelpot, nespēju pakustēties. Turklāt tajā baismīgajā situācijā vēl atcerējos savu diskusiju ar muhu (Narcisi) šajā pašā tēmā :D. Tā kā esmu "racionāliķu" pusē, sapratu, ka man jāpamostas, ka tā taču nevar būt patiesība (kaut gan skaidri dzirdēju soļus, kaut skaidri jutu smagumu, nespēju pakustēties). Par spīti šai apziņai, ka esmu kkādā starpstāvoklī, biju pārbijusies, mēģināju kliegt, mēģināju izkustināt ķermeni, bet nekas neizdevās. Devu sev pavēli mosties un atgriezties realitātē. Burtiski ar pārcilvēciskiem spēkiem pēc kāda laika jau atjēdzos un sapratu, ka neviena nav, ka neviens man virsū nesēž un nežņaudz, bet sajūta bija tik reāla, ka visu nakti jutos ļoti neomulīgi.
Pēc tam uzzināju, ka šajā gultā bija miris kāds no ģimenes locekļiem, runā, ka ne īsti dabīgā nāvē.
Laikam esmu riktīgs neticīgais Toms, vienalga domāju, ka pie vainas bija manas sakāpinātās emocijas :)
-
Ja interesē, tad "sapņi" ar žņaugšanu var būt saistīti ar elpceļu saslimšanām, plaušas piem.
Es ticu vairāk kam tādam nekā spokiem.
-
man liekas, ka sapnis bieži piespēlē kaut kādai sajūtai -sāpošam kaklam izveido apkārt veselu spoku stāstu, notirpušai rokai līdzīgi
-
Ja interesē, tad "sapņi" ar žņaugšanu var būt saistīti ar elpceļu saslimšanām, plaušas piem.
Es ticu vairāk kam tādam nekā spokiem.
Tfu, tfu, tfu, nekad par ko tādu nesūdzos, pat iesnas man reti, jo reti
-
kapeņu stāstiņi, uuuu :thinking:
-
Ir pāris lietas sapnī, pēc kurām puslīdz zinu, kas būs.
Ja ņemos pa lieliem, netīriem, tumšiem ūdeņiem, parasti jūru, tad saslimstu.
Ja sapnī kas saistīts ar fekālijām, tieku pie naudas :D
-
Minne, brrrr! Es saprotu, ka istabu nevar izmest, bet gultu, kurā kāds dabūjis nelabu galu! Lai vai kā man patiktu vintage lietas , tādu prom un viss, kaut ar dimantiem inkrustēta!
-
Minne, brrrr! Es saprotu, ka istabu nevar izmest, bet gultu, kurā kāds dabūjis nelabu galu! Lai vai kā man patiktu vintage lietas , tādu prom un viss, kaut ar dimantiem inkrustēta!
Ta ir viesu gulta. Un var gadīties, ka viesi nezin, kur guļ. Guļ un pārguļ, un nekāda vaina :)
-
Tad sajutu šausmīgu smagumu uz krūtīm, pie kakla, nespēju paelpot, nespēju pakustēties. ... biju pārbijusies, mēģināju kliegt, mēģināju izkustināt ķermeni, bet nekas neizdevās.
Sliecos domāt, ka tur tiešām ir spokojies - stāsts par smagumu uz krūtīm un nespēju pakustēties ir ļoti raksturīgs "spoku stāsts". Esmu tādu dzirdējusi arī no visādā ziņā adekvātiem ļaužiem ar normālu veselību un psihi.
-
Sliecos domāt, ka tur tiešām ir spokojies - stāsts par smagumu uz krūtīm un nespēju pakustēties ir ļoti raksturīgs "spoku stāsts". Esmu tādu dzirdējusi arī no visādā ziņā adekvātiem ļaužiem ar normālu veselību un psihi.
Tādas sajūtas man vairākkārt dzīvē bijušas, jau kkad tēmas sākumā par to rakstīju. Bet es to izskaidroju ar šausmīgi totāli atslābušiem muskuļiem, pozu, vēl kkādu psiholoģisko fonu.... Kaut kā nespēju iedomāties vai pieļaut, ka kāds gars bez fiziskas masas pētu mani tā žmiegt
-
Spiešana esot nospiestiem asinsvadiem, jā.
Man ir sapņi, kuros krītu, tie ar sirdi, jā, pārsitieni, zinu.
Esmu gulējusi i istabā, i gultā, nekas, viss ir galvā..
-
Galvā ir daudz kas, bet Minne jau iepriekš nezināja par to slikto gultu? Tā ka neko sliktu sadomāties nevarēja....
-
moš tomēr visu jāliek uz kotletēm, kas pirms pusnakts apēstas lielā daudzumā ?
-
Tas būs bijis lietuvēns.
-
Galvā ir daudz kas, bet Minne jau iepriekš nezināja par to slikto gultu? Tā ka neko sliktu sadomāties nevarēja....
Pūk, es te pēc uzrakstīšanas tā padomāju...laikam tomēr kāds kko jau pirms manas gulēšanas tomēr ieminējās gan...tā ka zināju. Bet vispār tādās lietās esmu...nu, neticīgais Toms tak!
-
Taisnība, Beton. Arī ēšana.
Kad vēlu saēdos gaļu, man rādās užašņiki ar šaušanām, kaušanām, asinīm utt. : D
-
hm...un neviens nepiemin miega paralīzi ??? :confused: nujā...
sliecos domāt uz to... paprasi googlei..visu pastāstīs, kas tā tāda ..uz ātru roku un neiedzilinoties šito iekopēsu kā pirmo. (http://www.astral.lv/?raksts=288)
-
Vot tā, Minne bija ārpus ķermeņa. Lai tagad pastāsta, kur pa nakti apkārt blandījusies :)
-
Vot tā, Minne bija ārpus ķermeņa. Lai tagad pastāsta, kur pa nakti apkārt blandījusies :)
Rātni ar ķermeni gulēju gultā, tik tas no kāda ķermeņa izlīdušais lietuvēns uz manis jāja. Prasi šim, kur blandījās?
-
Klasiski miega parliizes simptomi :) Man jau gadiem shis sajutas pazistamas. Saakumaa bija sausmigi bail, pec tam iemacijos atri izklut no shi stavokla. Tagad ir taa pierasts, ka vairs nemaz neuztraucos. Hmm.. sen nav bijis.. dazreiz ir pat interesanti :)
-
Pielikšu linku uz Cammas Vakarstāstiņiem, (http://www.sarunuforums.lv/izklaide/vakarstastini/) lai neizkrīt no kolekcijas.
-
Ne nu gluži spoki, bet...
Izgājšnedēļ nācās braukt uz bērēm. Nelaiķis V. gluži draugu kategorijā nebija ieskaitāms, bet dažādi dzīves līkloči mūs bija saveduši samērā cieši kopā, tādēļ uzaicinājumu ignorēt nebija iespējams. Izvadīšana notika no aizgājēja mājas pagalma. Ja visu rītu saulīte lutināja mūs ar spožumu un pat knapi nojaušamu siltumu, tad laikā, kad sākās cermonija, sacēlās tāds vējš, lietus un krusa, ka likās zārku aizpūtīs uz kapsētu pat bez izvadīšanas. Nu, laiks pilnībā atbilda tam, kā nelaiķis savu laiku bija nodzīvojis...
Kad atvēra šķirstu, manas acis iepletās pārsteigumā - ne jau kopā nākšanas vaininieks bija iemesls, bet ne no kurienes uzradies liels, melns taurenis, kurš mierīgi un nosvērti aplidoja zārku, tad apmeta loku ap pavadītāju bariņu, šķiet, novērtējot, kurš ir ieradies, tad aplidoja visas ēkas, izmeta vēl vienu riņķi ap zārku un ...izgaisa. Un tas viss lielajā vējā, kur pat godīga vārna nespētu gaisā noturēties.
Dvēseles atvadas no šīs dzīves?
-
klau Ragana.. :scratch: aa tu pajautāji citiem, vai vinji arii to taureni manīja?
-
Pajautāju - mana mamma redzēja, māsa un viņas šķirtais vīrs arī. Bet mēs jau no gaisā parauto zortes. Vēl daži cilvēki raustīja plecus - nekā tāda neesot bijis.
-
Vai kāds ir manījis pie mums oktobra beigās taureņus lidināmies? Tie jau likušies ziemas guļā vai aizlidojuši uz siltākām zemēm, kas nu tur katrai sugai pienākas. Pie tam - liels, melns...
Es domāju - lai kas tas būtu bijis, tā nebija laicīgās dzīves parādība. Ne velti viņu neredzēja visi. Dvēsele? Varbūt. Izklausās ticami.
-
Palasīju par šo tēmu drusku vairāk. Izrādās, ka tiešām melnais tauriņš varētu būt dvēsele:
"Согласно некоторым самым распространённым суевериям, бабочек или ночных мотыльков отождествляют с душами умерших людей, которые скитаются в ожидании пропуска через чистилище."
-
nure :) es tak zināju....(ka visiem nav jāredz :)
p.s un visiem nav jātic ;)
-
Ir arī man bijusi darīšana ar neparastām parādībām. :)
-
Pastāsti tuvāk, lūdzu!
-
žurkas sarkanajā stūrītī? :)