Oj, man arī ir slimnīcas stāstiņš, par kuru atkarībā no garastāvokļa varu ierēkt. Vai arī nē.
Nupat gada beigās pēc operācijas slimnīcā nogrābu bezgala štruntīgu pēcop.iekaisumu - ar augstu temp., analīzēm ārpus jebkādām normām un brīžiem pazūdošu apziņu ar dīvainiem pusnomoda sapņiem. Vārdsakot - neko tālu no otras puses. Bet ne par to.
Palātā biju viena. Televizors stāvēja pret logu un tajā atspīdēja viss, kas ārā un arī loga detaļas. Nu un vienā no apskaidrības brīžiem skatos - nu tak reāla svētbilde tajā TV (neieslēgtā), es pat baidos teikt, bet klasiskā Jēzus seja. Galīgi neesmu fanātiska ticīgā, mana baznīca ir mežs, jūra un lauki, bet te nu viņš bija .... visas tās dienas, kamēr mētājos šurp turp (un kamēr beidzot atrada a/b, kas nostrādāja). Kad jau bja OK, secināju, ka atspīdums TV nav mainījies, bet TO es tur vairs neredzu ...
Tajā rītā, kad beidzot varēja uzelpot, ienāca māsiņa un teica - apsveicu ar atgriešanos ...
Un vēl - kad nomira mana mamma (vēl nebija apglabāta), aizbraucu uz viņas māju pēc kkādām lietām - svečturiem, galdautiem, vēl kkādiem štruntiem galda klāšanai. Eju pie mājas, skatos - mammas māsa jau pirms manis atnākusi, stāv pie loga, aizkari atvilkti, skatās uz mani un gaida (bilde ne visai skaidra, bet man sūdīga redze). Pamāju ar roku, eju iekšā. Hmm, durvis aizslēgtas. Atslēdzu, eju iekšā, saku Čau .. neviena nav, aizkari aizvilkti. Nu neko, sasveicinājos ar mammu, paņēmu ko vajag, aprunājos. Bail nebija nevienu mirkli.
P.S. mamma nomira tajā pašā slimnīcā, kur es ķepurojos ...