Sarunu forums
Es un mēs => Sirdslietas un ģimenes lietas => Tēmu iesāka: Nomade 2017. gada 07. janvāris, 19:01:54
-
Kā domājat, kāds ir optimālais paaudžu kopā dzīvošanas modelis?
Piemērs: viens: vecāki būvē māju sev, nerēķinoties, ko izdomās darīt bērni. Otrs: vecāki būvē māju, ierēķinot, ka tur dzīvos bērnu ģımenes, pašu vecāki.
Komentāri? Paldies!
-
Vecāki būvē māju sev, ierēķinot katram bērnam savu istabu. Viena istaba/kabinets galējā gadījumā pielāgojama vienam vecvecākam. Protams, situācijas dažādas, bet, milzu māju būvējot, risks palikt diviem vien pa visu ērbēģi.
-
Kāds gan te var būt "optimums". Dažādas ģimenes, dažādas situācijas, dažādas vēlmes attiecībā uz dzīvesvietu, dažādas attiecības starp paaudzēm. Nē nu, kamēr bērni mazi, der Bobja modelis - paši + katram bērnam pa istabai un kādam vesvecākam, ja tāds ir un to vēlas. Bet, gaidot, ka izaugušie bēni ar savām otrām pusītēm gribēs visi zem tā paša jumta dzīvot, var palikt vieni milzīgā mājā.
-
Divu paaudžu ģimenēm jādzīvo atsevišķi. Zem viena jumta būs problēmas, parasti sākas kašķi, gruzd iekšējie aizvainojumi, sākas ietekmes dalīšana utml.
-
Jādzīvo atsevišķi, bet var taču būvēt vienu māju ar 2 apartamentiem (stāvu ar atsevišķu ieeju - virtuve, sanmezgls atsevišķi) .... tad sanāk kopā, bet nē :D
Tas nav slikti, jo ja kādam nepieciešama palīdzība vai zvēru pieskatīšana/ puķu apliešana ... nav apgrūtinoši ...
Man nav tāda pieredze, bet zinu, daudzus (ne Latvijā), kas izvēlas tieši šo
-
Procesā bija otrā modeļa variācija, bet beigās viss priekš kaķiem
-
Ko izdomās pieaugušie bērni, nav plānojams. Nav tādu universālu risinājumu.
Mums ir versija, ka pirmais stāvs vecākiem - viesistaba, virtuve, guļamistaba un saimniecības telpas. Otrais stāvs bērniem - katram sava istaba plus kopējā dzīvojamā. Tualete/vannasistaba katrā stāvā. Pagaidām ir apdzīvojams otrais stāvs, ieviesta pagaidu virtuve, tur arī dzīvojam, pirmais ļoti lēnām top.
Atkarībā no situācijas pēc gadiem 15 otrais stāvs ir atdalāms atsevišķi - ir sava ieeja no balkona, tikai jāpiecep ārējās kāpnes, lai ir pilnīgi nodalīts. Tad arī skatīsimies, vai kādam no puikām savilks uz ģimeni blakus, bet ne kopā [nekad mūžā! Ne ar saviem/vīra vecākiem, ne ar vedeklām kopīgu virtuvi! Man nevajag liekus kašķus], vai domāsim, kam izīrēt otro stāvu, vai beidzot izpildīšos ar stellēm un visādiem gadžetiem uz vecumu.
Amurkāņiem un citiem ir vieglāka izvēle - kamēr bērni mazi - lielāka māja ar vairāk istabām. Kad bērni aizvācas, pārdod lielo un nopērk mazāku. Mums bik cits piegājiens, jo latvietis vēsturiski būvē - ja būvē, nevis nopērk gatavu - visam mūžam.
-
Tas būtu ļoti liels optimisms un vieglprātība, būvēt māju un paredzēt dzīvokļus iespējamām bērnu ģimenēm. Tipisks padomjlaiku piegājiens, kad nebija izredžu dzīvot atsevišķi. Vecākiem gan vajag paredzēt , 1. stāvā
-
Ja māja mazpilsētā, tad diez vai var cerēt, ka bērni dzīvos tur, ja nu bērniem vienīgi ar naudiņu švaki. Parasti berni negrib dzīvot vjenā mājā ar vecākiem, kaut arī būtu atsevišķas ieejas. Ja vecāki dzīvo mājā, tad bērniem tas krusts vecumā braukāt turp pļaut zāli un palīdzēt. Māju vajag , kad aug bērni. Kad viņi aiziet, tad pietiek ar mazu dzīvoklīti ar ērtībām.
Runājot par tēmu, domāju, ka jābūvē māja sev, nedomājot par bērniem.
Reno doma par vecākiem paredzētu 1.stāvu ...nezinu nevienu, pie kura dzīvotu vecāki. Man un vīram vecāki ļoti veci, bet dzīvo atsevišķi.
Katrā ziņā dzīvošana kopā nekad nav brīvprātīga, bet piespiedu.
-
Kā teica biedrs Ciekurs: "Tu padomā par sevi! Par visiem lai domā arodbiedrība."
-
Runājot par tēmu, domāju, ka jābūvē māja sev, nedomājot par bērniem.
Un tie bērni līdz pilngadībai kur dzīvos? Skapī? :/ Visi vienā mazā istabiņā? Tad kāda jēga no mjas, ja jāspiežas tāpat kā vienistabas dzīvoklī?
Ja bērni jau pieauguši, tad gan tikai sev vajadzīgās telpas plus viesiem kāda guļamistabiņa.
-
Māju vajag, kad aug bērni - to es minēju iepriekš. Pārējais bija pārdomas par tēmu. Un vēl, runājot par mājām, es vienmēr brīnos par mājām, kurās ir 2-3 istabas - kāda tad jēga no mājas? Tikpat liela kā dzīvoklis.
-
Dzīvē dažādi gadās, pienāk brīdis, kad vecais cilvēks par sevi labi rūpēties vairs nevar. Ja var apmaksāt dārgu pansionātu -brīnišķīgi, ja nē, tad jāņem pie sevis
-
Māju vajag, kad aug bērni - to es minēju iepriekš. Pārējais bija pārdomas par tēmu. Un vēl, runājot par mājām, es vienmēr brīnos par mājām, kurās ir 2-3 istabas - kāda tad jēga no mājas? Tikpat liela kā dzīvoklis.
Ir jēga, pie mājas ir pagalms, garāža un kaimiņi nav aiz sienas, man arī pietiktu ar divām guļamistabām un viesistabu..., ja domāt par vecākiem, tad atsevišķa ieeja, neliela virtuvīte, labierīcības un divas nelielas istabas, ko versijā, kad nevar sadzīvot - izīrē... lielāks telpu skait sir ekonomiski neizdevīgs, kaut vai palūkojoties no viedokļa, ka tās ir jāapkurina...
-
Ja māja būvēta tālajos padomju gados, tad visbiežāk tas ir tipveida projekts ar neērtu telpu izvietojumu un platība ir atbilstoša tā laika ierobežojumiem.
-
Pašlaik mājas ar 2-3 istabām ir diezgan pieprasītas -pērk cilvēki paši sev, kad bērni pieauguši
Te jau pieminēja mūsu nelaimi -māju būvē visam mūžam, lai 3 paaudzes dzīvo utt.
Es arī skaidri apzinos, ka pienāks laiks, kad uz 2. stāva guļamistabu būs pagrūti :rofl:
-
Ja māja būvēta tālajos padomju gados, tad visbiežāk tas ir tipveida projekts ar neērtu telpu izvietojumu un platība ir atbilstoša tā laika ierobežojumiem.
Nav ne vainas tām Līvānnietēm. Kolēģis dzīvo cepuri kuldams
-
Līvānietēm nebūt nav tas sliktākais plānojums. Tādā dzīvoju joprojām.
Lai arī kopumā ir tas uzskats, ka jādzīvo atsevišķi, ir zināmi arī gadījumi, kad visi draudzīgi dzīvo kopā un problēmu nav. Plānot iepriekš jau gan to īpaši nevar.
-
Nu redz. Gadās visādi.
Savulaik būvējām māju ar 2 stāviem. Tad ļoti ilgu laiku 2.stāvs stāvēja pusbūvēts, tukšs. Tagad izmantojam. Jo vecāki tiešām jaunāki nekļūst un ir grūti visu atvest un sakārtot.
Ar bērniem rēķināties var tikai tiktāl, cik līdz pilngadībai. Tad atkal uz mazbērnu ciemošanos. Tas - par laukiem. Ir jau labi, ja visi baisi neatkarīgie un visu var paši - līdz pat pansionātam. Jautājums gan paliek - kuram baisi patīk vietējos pansionātos? Nuja, nav jaunajiem savu mūžu jāpavada vecos vāķījot... Bet man kaut kā mīļāks liekās tas gadījums, kad vairākas paaudzes vienā mājā mīt - ir kas siltas vakariņas sagādā, ir kas jaunajiem bērnus pieskata. Bet tas jau ideālais variants.
-
... Bet man kaut kā mīļāks liekās tas gadījums, kad vairākas paaudzes vienā mājā mīt - ir kas siltas vakariņas sagādā, ir kas jaunajiem bērnus pieskata. Bet tas jau ideālais variants.
Jā, ideālais variants. Mazbērni pieskatīti un vecīši aprūpēti. Un bērni iemācās, kā ir citam par citu gādāt un palīdzēt. Bet tik grūti realizējams, jo tam vajag saticīgu, stipru dzimtu un gana lielu māju, lai katram savs stūrītis. Jo visi kašķi sākas no šaurības un mīcīšanās pa vienu virtuvi.
-
Jā, ideālais variants. Mazbērni pieskatīti un vecīši aprūpēti. Un bērni iemācās, kā ir citam par citu gādāt un palīdzēt. Bet tik grūti realizējams, jo tam vajag saticīgu, stipru dzimtu un gana lielu māju, lai katram savs stūrītis. Jo visi kašķi sākas no šaurības un mīcīšanās pa vienu virtuvi.
štrunts par dzimtu un par māju un par stūrīšiem - DARBU visiem vajag...dzimtajā pagastā... tad kad 80% iedzīvotāju dzīvoja laukos un nodarbojās ar lauksaimniecību, tad tai paaudžu kopdzīvošanai bija kāda jēga - saimniecībā bija dažādi darbi, gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan vecīšiem... `
-
štrunts par dzimtu un par māju un par stūrīšiem - DARBU visiem vajag...dzimtajā pagastā... tad kad 80% iedzīvotāju dzīvoja laukos un nodarbojās ar lauksaimniecību, tad tai paaudžu kopdzīvošanai bija kāda jēga - saimniecībā bija dažādi darbi, gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan vecīšiem... `
Aha, va iar'itai mājai jāatrodas līdz 1h braucienam no rīgas... un arī nav teikts, ka bērni gribēs palikt LV un ka viņiem te būs, ko darīt
-
tieši par to jau stāsts!! vispirms mācību un pēc tam darba vieta... ierobežot bērnus tikai tāpēc, ka vecākiem "uzcēlās" liela māja un ir sapnis par kopā dzīvošanu... :faint:
-
savs labums ir taam kopaadziivoshanaam... nebuutu tik daudz vientulju nelaimiigu veciishu kaa shobriid ir... pat ja formaali skaitaas, ka ir beerni, mazbeerni...
-
Nuuuu tam, ka negrib dzīvot kopā, kgan dzīvo vienā pilsētā, gan jau ka ir iemesli.
Bērni droši vien glābj savu garīgo veselību...
Aber lai pilsētā atļautos māju ar vairākām ieejām un atsevišķiem dzīvokļiem, TIK bagātu gan jau ka nav daudz. Arī tāds tuvums gana daudziem varētu šķist par tuvu. Ja tas vecāks jebkurā laikā un bez brīdināšanas spertos iekšā pie jaunajiem, laimīgi viņi nebūtu, maigi sakot.
-
jaa... kkur kkas komunikaacijaa ir nomaitaajies...
-
Tāds kopādzīvošanas modelis derīgs ir agrārā sabiedrībā, kur pat vecītis pirtspriekšā kaut ko kņibina un 5-gadīgais gana zosis. Pieaugušie bērni, starp citu, aizgāja, saimniekoja tikai viens, mantinieks.
Jūlis Baltezerā uzbūvēja centrālo māju ar pievienotiem "moduļiem" bērniem. Cik dzirdēts, tur neviens lāga nedzīvo. Paskat, kas notika Hameleonos, kad miljonāri visi pa vienu māju mīcījās :rofl:
-
Mīcīties pa māju ir kas pavisam cits, kā sadzīvot lielā saimē. Saku jau, ka tas ir ideālais variants. Gadās reti reālā izpildījumā. Tad visiem ģimenē jābūt labestīgiem un ar veselo saprātu. Pusapdauzīts tīnis ar skaļu muzičku apvienojumā ar feldfēbelisku ģedu - mājas sievietes var iet pakārties (vīrietis būs visam pa vidu uz dīvāna ar pivčiku).
-
a kam traucē ģeds ar pivčiku pie TV? Citi netiks pie TV, vai šim jāiemāca austiņas lietot? Var tak lielas un smukas uzdāvinat
-
vai tik tepat vienā diskusijā nebija : paņem pie sevis dzīvot vecākus un bērni būs prom
-
laba ideja, kā izdabūt "aizsēdējušos" pieaugušus bērnus ārā dzīvē :D
-
Bērnus izskolo, lai šie sev var uzbūvēt pa mājai saviem spēkiem. Uz pensiju paši pārdod savu māju un notinās uz siltajām zemēm, vai kruīza laineri nomirt.