Kopā dzīvošanas modeļi

[Nomade]

Kā domājat, kāds ir optimālais paaudžu kopā dzīvošanas modelis?
Piemērs: viens: vecāki būvē māju sev, nerēķinoties, ko izdomās darīt bērni. Otrs: vecāki būvē māju, ierēķinot, ka tur dzīvos bērnu ģımenes, pašu vecāki.
Komentāri? Paldies!

[Bobs]

Vecāki būvē māju sev, ierēķinot katram bērnam savu istabu. Viena istaba/kabinets galējā gadījumā pielāgojama vienam vecvecākam. Protams, situācijas dažādas, bet, milzu māju būvējot, risks palikt diviem vien pa visu ērbēģi.

[kvadra]

Kāds gan te var būt "optimums". Dažādas ģimenes, dažādas situācijas, dažādas vēlmes attiecībā uz dzīvesvietu, dažādas attiecības starp paaudzēm. Nē nu, kamēr bērni mazi, der Bobja modelis - paši + katram bērnam pa istabai un kādam vesvecākam, ja tāds ir un to vēlas. Bet, gaidot, ka izaugušie bēni ar savām otrām pusītēm gribēs visi zem tā paša jumta dzīvot, var palikt vieni milzīgā mājā.

[Bobs]

Divu paaudžu ģimenēm jādzīvo atsevišķi. Zem viena jumta būs problēmas, parasti sākas kašķi, gruzd iekšējie aizvainojumi, sākas ietekmes dalīšana utml.

[baaciens]

Jādzīvo atsevišķi, bet var taču būvēt vienu māju ar 2 apartamentiem (stāvu ar atsevišķu ieeju - virtuve,  sanmezgls atsevišķi) .... tad sanāk kopā, bet nē
Tas nav slikti, jo ja kādam nepieciešama palīdzība vai zvēru pieskatīšana/ puķu apliešana ... nav apgrūtinoši ...

Man nav tāda pieredze, bet zinu, daudzus (ne Latvijā), kas izvēlas tieši šo
 

[Minne]

Procesā bija otrā modeļa variācija, bet beigās viss priekš kaķiem

[Trix]

Ko izdomās pieaugušie bērni, nav plānojams. Nav tādu universālu risinājumu.

Mums ir versija, ka pirmais stāvs vecākiem - viesistaba, virtuve, guļamistaba un saimniecības telpas. Otrais stāvs bērniem - katram sava istaba plus kopējā dzīvojamā. Tualete/vannasistaba katrā stāvā. Pagaidām ir apdzīvojams otrais stāvs, ieviesta pagaidu virtuve, tur arī dzīvojam, pirmais ļoti lēnām top.

Atkarībā no situācijas pēc gadiem 15 otrais stāvs ir atdalāms atsevišķi - ir sava ieeja no balkona, tikai jāpiecep ārējās kāpnes, lai ir pilnīgi nodalīts. Tad arī skatīsimies, vai kādam no puikām savilks uz ģimeni blakus, bet ne kopā [nekad mūžā! Ne ar saviem/vīra vecākiem, ne ar vedeklām kopīgu virtuvi! Man nevajag liekus kašķus], vai domāsim, kam izīrēt otro stāvu, vai beidzot izpildīšos ar stellēm un visādiem gadžetiem uz vecumu.


Amurkāņiem un citiem ir vieglāka izvēle - kamēr bērni mazi - lielāka māja ar vairāk istabām. Kad bērni aizvācas, pārdod lielo un nopērk mazāku. Mums bik cits piegājiens, jo latvietis vēsturiski būvē - ja būvē, nevis nopērk gatavu - visam mūžam.

[reno]

Tas būtu ļoti liels optimisms un vieglprātība, būvēt māju un paredzēt dzīvokļus iespējamām bērnu ģimenēm. Tipisks padomjlaiku piegājiens, kad nebija izredžu dzīvot atsevišķi. Vecākiem gan vajag paredzēt , 1. stāvā

[Nāra]

Ja māja mazpilsētā, tad diez vai var cerēt, ka bērni dzīvos tur, ja nu bērniem vienīgi ar naudiņu švaki. Parasti berni negrib dzīvot vjenā mājā ar vecākiem, kaut arī būtu atsevišķas ieejas.  Ja vecāki dzīvo mājā, tad bērniem tas krusts vecumā braukāt turp pļaut zāli un palīdzēt. Māju vajag , kad aug bērni. Kad viņi aiziet, tad pietiek ar mazu dzīvoklīti ar ērtībām.
Runājot par tēmu, domāju, ka jābūvē māja sev, nedomājot par bērniem.
Reno doma par vecākiem paredzētu 1.stāvu ...nezinu nevienu, pie kura dzīvotu vecāki. Man un vīram vecāki ļoti veci, bet dzīvo atsevišķi.
Katrā ziņā dzīvošana kopā nekad nav brīvprātīga, bet piespiedu.

[Bobs]

Kā teica biedrs Ciekurs: "Tu padomā par sevi! Par visiem lai domā arodbiedrība."

[Trix]

Runājot par tēmu, domāju, ka jābūvē māja sev, nedomājot par bērniem.

Un tie bērni līdz pilngadībai kur dzīvos? Skapī? :/  Visi vienā mazā istabiņā? Tad kāda jēga no mjas, ja jāspiežas tāpat kā vienistabas dzīvoklī?
Ja bērni jau pieauguši, tad gan tikai sev vajadzīgās telpas plus viesiem kāda guļamistabiņa.

[Nāra]

Māju vajag, kad aug bērni - to es minēju iepriekš. Pārējais bija pārdomas par tēmu. Un vēl, runājot par mājām, es vienmēr brīnos par mājām, kurās ir 2-3 istabas - kāda tad jēga no mājas? Tikpat liela kā dzīvoklis.

[reno]

Dzīvē dažādi gadās, pienāk brīdis, kad vecais cilvēks par sevi labi rūpēties vairs nevar. Ja var apmaksāt dārgu pansionātu -brīnišķīgi, ja nē, tad jāņem pie sevis

[itta]

Māju vajag, kad aug bērni - to es minēju iepriekš. Pārējais bija pārdomas par tēmu. Un vēl, runājot par mājām, es vienmēr brīnos par mājām, kurās ir 2-3 istabas - kāda tad jēga no mājas? Tikpat liela kā dzīvoklis.

Ir jēga, pie mājas ir pagalms, garāža un kaimiņi nav aiz sienas, man arī pietiktu ar divām guļamistabām un viesistabu..., ja domāt par vecākiem, tad atsevišķa ieeja, neliela virtuvīte, labierīcības un divas nelielas istabas, ko versijā, kad nevar sadzīvot - izīrē... lielāks telpu skait sir ekonomiski neizdevīgs, kaut vai palūkojoties no viedokļa, ka tās ir jāapkurina...

[Luīze]

Ja māja būvēta tālajos padomju gados, tad visbiežāk tas ir tipveida projekts ar neērtu telpu izvietojumu un platība ir atbilstoša tā laika ierobežojumiem.