Sarunu forums
Es un mēs => Filozofija, psiholoģija, ezotērika => Tēmu iesāka: Minne 2017. gada 07. janvāris, 21:53:23
-
Esmu dusmīga, ļoti dusmīga.
OK, normāla, cilvēciska emocija, bet nupat iet pāri visām robežām. Es piekasos visam, kritizēju, atrodu un uzsveru negatīvo. Gribu strīdēties, apšaubīt. Gribu konfliktēt. Nevis laižu pāri galvai, bet uzķeru mazāko iemeslu, lai strīdētos.
Vispār speciāli negribu, bet sanāk. Un es ielaižos un nesavaldos, esmu nepārtrauktā ātra aizsviluma stadijā kā tāda špicka. Nepatīku sev tāda, bet nespēju savaldīties, visu laiku rūgtums. nepatika, naids nāk laukā.
Zāles dzert, spilvenus dauzīt? Ignorēt? Jā, sports, meditācija, bet tas man šobrīd diez vai pa kaulam
-
Man tas pats. Nedaru neko. Ļauju. Zinu, ka tam jānāk ārā. Jo agrāk biju tāda, kam visi uz galvas taisīja, nemaz nepratu dusmoties vai kaut ko sliktu pateikt otram, man visi labi bija.
-
Man tas pats. Nedaru neko. Ļauju. Zinu, ka tam jānāk ārā. Jo agrāk biju tāda, kam visi uz galvas taisīja, nemaz nepratu dusmoties vai kaut ko sliktu pateikt otram, man visi labi bija.
Tava doma - iznāks viss un tad miers?
Bet esmu gatava pat uz svešiem cilvēkiem uz ielas šņākt kā tik man kkas nepatīk. Mani kaitina gandrīz viss, un tad, kad neesmu raudulīga vai nomākta, esmu kareivīgā stadijā. Pilnīgi destruktīvi, un es riskēju pazaudēt cilvēkus
-
Nezinu. Tev ir kaut kas cits. Tev ir iemesls. Varbūt Nāras slavinātais Pt būtu jāapmeklē? Aizej un izgāz dusmas.
-
Ja tie ir “tavi“ cilvēki, gan jau nepazaudēsi, savējiem vajadzētu saprast..., ka dusmu un aizkaitinātības iemesls jau cits. Un pati jau arī zini īsto iemeslu, to šausmīgo netaisnību.
Dusmas nav tas sliktākais, tātad Tevī ir vēl spēks un enerģija, tas labi.
Ja to enerģiju varētu izmantot kādā racionālākā nodarbē, pat nezinu, adīt vai gleznot,
kaut kur izlikt to visu, kaut kā izbļaut vai izdziedāt.
Varbūt ir kāds cilvēks ar kuru var kaut vai izklusēt...
Varbūt kāds baldrjānis vai vīgrieze ar var noderēt.
Mulķīgākais laikam būtu iedzīt tās dusmas vienkārši pagrīdē.
-
Esi izgulējusies?
Vai dzīvo hroniskā miega badā? Tad nebrīnos par aizkaitināmību un nonstopa dusmām. Tā tam būs būt.
-
Labi, ka pati saproti. Visticamāk, ka pāries pēc laika. Mežā izbauroties? Triekt kādu duci šķīvju pret sienu/grīdu?
-
Esmu dusmīga, ļoti dusmīga.
OK, normāla, cilvēciska emocija, bet nupat iet pāri visām robežām. Es piekasos visam, kritizēju, atrodu un uzsveru negatīvo. Gribu strīdēties, apšaubīt. Gribu konfliktēt. Nevis laižu pāri galvai, bet uzķeru mazāko iemeslu, lai strīdētos.
Tu vnk esi kašķīga vecene nevis dusmīga. Tu kašķi jauc ar dusmām.
Atrod dusmu cēloni. Teiksim es dusmojos uz vilcienu jo tas cūka atvilkās ar novēlošanos kādēļ es nokavēju tikšanos. Sasitu savu mīļāko krūzi jo man abas rokas kreisās.
Kolēģa priekšlikums tiešām nav gudrs, bet ja jau viņš grib pierādīt savu taisnību un es gribu pakašķēties tad ok. Kruta!
Vai tu dusmojies ka noticis tā kā noticis?? Ja tas tā, tad palīdzēt var tikai lūgšanas ... nu man tā šķiet
-
Man ir dusmas, kas izpaužas kašķos.
Mēģīnu brīžam adīt, brīžam mandalas krāsot, brīžam lasīt, bet grūti ar koncentrēšanos. Paņemu kko un pēc brīža esmu no tā viļņa prom, visu laiku nemiers un trīšanās. Uzvilkta, nervoza.
Ar miegu ir dažādi - ir periodi, kad guļu salīdzinoši labāk, ir periodi, kad nespēju aizmigt. Kad aizmiegu, tad naktī atkal mostos un nevaru vairs iemigt. Brīžam murgi.
-
Varbūt doma par PT nemaz nav slikta?? Kā ar kādu garāku atpūtu?? Paņemt lapu un paslimot?? Nedarīt neko??
No otras puses ... ģimene sapratīs ... a ko tie citi par tevi domās, tak pofig!
-
garāku lapu un paslimot var,ja nav jādomā par finansēm.(man nav nejausmas,kā Minnes valstii, bet mums slimošanu nepmaksā)....
kaa arii iziešana vajadziibas pēc ..kaut vai uz darbu, liek motivēties un savākties...
mandalas, adīšana, krāsošana utt. der ja esi mierīgs un nosvērts...ja nav miera dvēselei, tad es sevi iedomājoties... man tādi darbi lidotu pa gaisu svilpdami.
-
Man ir dusmas, kas izpaužas kašķos.
Mēģīnu brīžam adīt, brīžam mandalas krāsot, brīžam lasīt, bet grūti ar koncentrēšanos. Paņemu kko un pēc brīža esmu no tā viļņa prom, visu laiku nemiers un trīšanās. Uzvilkta, nervoza.
Ar miegu ir dažādi - ir periodi, kad guļu salīdzinoši labāk, ir periodi, kad nespēju aizmigt. Kad aizmiegu, tad naktī atkal mostos un nevaru vairs iemigt. Brīžam murgi.
Tas ka dusmas, tas jau normāli...
Pēc kādas neirozes jau maķenīt izklausās, varbūt tiešām der kādas zāles kādu strēķi padzert?
Tu citādi galīgi nomocīsies un tā “bumba“ tik velsies lielāka...
-
Tie iemesli var būt daudz un dažādi. Pie sevis esmu novērojis - ja kādu brīdi sanāk katru vakaru izdzert pa kādiem 100 - 150 g alkohola, teiksim, dienas 4 - 5 pēc kārtas un tad izdomā, ka vairs nē, tad kādā 2. dienā bez alkohola sākas baigais kašķīgums, - viss tā kā mazliet kaitina. Ja neiedzer tajā vakarā, tad nākamajā dienā viss pārgājis, saule spīd spožāka un dzīve skaistāka .
-
Derētu viss, kas stiprina nervus un raisa endorfīnus. Nezinu, kāds Tev dzīvesveids un iespējas. Vai ir iespēja pastrādāt kaut ko fizisku? Vai kā citādi kustēties. Vēl opcija būtu homeopāts, bet LABS homeopāts, ja tādu nezini, tad vismaz palietot tējas nervu sistēmai vai kaut ko no uztura bagātinātājiem. Un pāri visam - miegs, jo vairāk, jo labāk.
-
Garākas pastaigas dabā, bez cilvēkiem (lai neizraisītos aizkaitinājums). Vienkārši iet pastaigāties gar mežmalu vai pa kādiem pilsētas nostūriem, kur iespējams noiet garāku gabalu.
Rakstīt dienasgrāmatu. Izrakstīt laukā to, kas sakrājas. Vai rakstīt nenosūtāmās vēstules cilvēkam, kuram ir vēlme pateikt svarīgo.
-
Ja jūti, ka netiec galā, tad noteikti Pt un viņa ieteiktās zāles. Pēc Tavas dzīves traģiskajiem notikumiem pat nezinu, vai kas cits var līdzēt. Vienīgi mēs jau nezinām, kā Tev bija pirms tam, cik ilgi tā ir, kāds visam tagad fons utt. Tun jau pati dzīvo savā ādā un, cerams, jūti, kas ar Tevi notiek. Tas, ko te iesaka, ir blēņas viegliem gadījumiem. Viegli var nobrukt....
-
Garākas pastaigas dabā, bez cilvēkiem (lai neizraisītos aizkaitinājums). Vienkārši iet pastaigāties gar mežmalu vai pa kādiem pilsētas nostūriem, kur iespējams noiet garāku gabalu.
Rakstīt dienasgrāmatu. Izrakstīt laukā to, kas sakrājas. Vai rakstīt nenosūtāmās vēstules cilvēkam, kuram ir vēlme pateikt svarīgo.
Aeroba slodze vienmēr visu sakārto.
Ar to rakstīšanu ir tā, ka tās emocijas var uzlikt uz papīra, bet... Es savulaik, kad man bija depresīvais periods dzīvē, sāku rakstīt vienu rakstāmgabalu. Ne dienasgrāmatu, bet nezinu, kaut ko uz literatūras pusi (filologs neesmu :) ) . Bet tur salikās tik ļoti melna un drūma enerģija kopā, ka tagad vēl bail to slēgto failu atvērt un pārlasīt.
Tad labāk izlādēties fiziski, izkliegties mašīnā, nobļaut pilnā balsī kādu romanci pie stūres tā, lai asaras izsprāgst, tas palīdz.
-
Bob, ir jau arī tādas stadijas, ka cilvēks nevar sevi izvilkt ārā, koncentrēties rakstīšanai utt.Un tā jau ir cita tēma.
Kā arī ļoti svarīgi Tev ir sakārtot miegu.
Vēl pie tam, cik zinu, ārzemēs Pt ir par brīvu. Ko Tu vari zaudēt? Tiec pāri tai sajūtai, ko minēji čatā - ka Pt it kā ir spiests uzklausīt. Ārstam jau nav jāmīl savi pacienti, bet ir tiem jāpalīdz.
-
Ilgstoša stresa un psiholoğiski smaga trieciena rezultātā sāka streikot vairogdziedzeris. Svars no 80+ nokritās uz 62. Ēdu nepārtraukti.
Un toreiz es eksplodēju no jebkura sīkuma. Ja uz ielas kādam uzšņācu, tad pie mazākās kustības, kas norāda, ka pretinieks ir gatavs kautiņam, to nekavējos izmantot. Sapratu, kas tas nav pareizi, bet neko mainīt nespēju.
Citreiz uznāca skumjas. Viss ir pipec un nekam vairs nav jēgas...
Ārste sievai teica, ka lai pacenšas saprast un neturpina manus iesāktos kašķus. Sieva saprata un nedusmojās uz mani pat tad, kad mani izbesīja citur noliktais cukurtrauks :)
Bet sakārtojot vairogdziedzera darbību, sakārtojās arī nervu sistēma.
-
Tev tagad derētu salikt kopā visus šos labos padomus -pārbaudīt vairogdziedzeri, fiziskas nodarbes (kaut kāda joga varbūt, ja skriet nepatīk), PT, nomierinošas tējas vai bezrecepšu tabletes vismaz sākumā, kamēr ārsts nesako ko citu. Mūsu Nervostrongs ļoti labi darbojas.
Un raksti šeit par visu, kas kreņķē
-
Reno pieminēja Nervostrongu..
Manā gadījumā Nervostrongs nelīdzēja.
Pie tā visa es arī ļoti spēcīgi izjutu satraukumu. Dodoties uz kādām pārrunām man rokas trīcēja tā, ka pat nemēğināju kaut ko pierakstīt. Liftā, esot kopā ar sarunu partneri, sāku uztraukties ka nepamana manu satraukum. No tā satraucos vēl vairāk un sāka ļodzīties arī kājas. Nācās atspiesties, lai nenokristu.
Novopasit šķidrā veidā palīdzēja ļoti labi. Ir arī kapsulās, bet tas, manuprāt, nav tik efektīvs.
-
Nervostrong pat man nedarbojas, kur nu vēl Minnei ar viņas "vēsturi". Viegli un uzreiz nekas nebūs. Ar pastaigu tādas lietas nepāriet, bet mēģināt var. Vienkārši mainīt ieradumus. Ja biji aktīva, tad tagad vairāk mieru vai otrādi, un izvairies no cilvēkiem, kas izraisa tevī dusmas. Vai arī tiešā tekstā pasaki, ka tas un tas tevi neinteresē, nav pieņemami utt., vārdu sakot, beidz būt labā meitene visiem.
-
Paldies, visu izlasīju, padomāšu, ko spēju šobrīd pacelt
-
Stresa izraisītas fiziskas kaites izslēgt, protams, nevar,
bet sērām ir savas fāzes, kurām pēc zaudējuma cilvēks iziet cauri.
Un dusmas, aizkaitinātība kā reiz ir 2fāze. Tas ir vien vairāk kā normāli.
Slikti, ja iesprūst šajā fāzē un ilgstoši netiek tai pāri, ja tā sāk pašam traucēt
un kā Minne raksta, kļūst jau destruktīva un pašam traucējoša.
Tad tomēr meklētu palīdzību pie kāda speca.
Tam procesam jau katrs iziet cauri, jo lielāka saikne bijusi, jo ilgāks un smagāks tas ceļš. :(
-
Ja, tuk, par fāzēm zināms, tikai piemirsies, kādā secībā tās nāk. Dusmas arī atceros, tikai kkā biju sapratusi, ka tās ir dusmas uz aizgājēju, bet uz dēlu man dusmu nav. Varbūt domātas dusmas vispār? Uz pasauli, netaisnīguma sajūtu, pārinodarījuma sajūtu?
Šodien savākšos uz peldēšanu
Rīt pirmdiena, darbs
Varbūt saņemšos rītvakar uz kori.
Bobi, es nelietoju alko tādos apmēros vai regulāri, lai arī varbūt iespaids radies cits
-
Jā, dusmas vispārīgi var būt. Par ko man, kāpēc tāda netaisnība.. Un tas ir tik saprotami.
-
Nē, tās nav dusmas uz aizgājēju. Tās ir dusmas vispār - par to, ka viss ir mainījies, ka tik netaisni,
ka ačgārna dzīves kārtība, ka zudis kas no nākotnes, ka nezini kā tagad un ko tagad, ka apkārtējie cepas pār sīkumiem un vispār viss ir ne tā...
Ehh, nu turies Minne, viegli Tev nav... un nevaino sevi par tām dusmām, visas tiesības tā justies.
Ar laiku sāpes mazināsies, attālināsies, pierimsies.
-
Jā, dusmas vispārīgi var būt. Par ko man, kāpēc tāda netaisnība.. Un tas ir tik saprotami.
Vispār apbižojuma un netaisnības sajūtu es it kā neesmu piefiksējusi, to es minēju kā piemēru. Bet varbūt tā ir zemapziņā, un ir tas iemesls, kādēļ esmu gatava citiem ieknābt un piekasīties.
Jā, laikam kā tuk saka - ka dzīve ir apmetusi kūleni, ka dabiskā lietu kārtība izjaukta, ka es nezinu, kā tālāk dzīvot, uz kādiem pamatiem turēties. Ka manam bērnam nav lemts tik daudz ko piedzīvot, redzēt. Iespējams, ka tas ir viens un tas pats - netaisnīguma sajūta, nezinu
-
Tās ir dusmas vispār - par to, ka viss ir mainījies, ka tik netaisni, ka ačgārna dzīves kārtība, ka zudis kas no nākotnes, ka nezini kā tagad un ko tagad, ka apkārtējie cepas pār sīkumiem un vispār viss ir ne tā...
piekriitu katram vaardam.
Atceros, ka jauneeklim daktere staastot visu situaaciju saka, ka nu jaa tas var izpausties un var arii neizpausties, bet nu shajaa gadiijumaa "du hast einfach Pech gehabt" /tipa tev nepaveicaas/ ... kaa es kaucu!!! Skaljaa balsii!! Auroju kaa suns!!! Dusmas un netaisniiba!!! Un lai kaads toreiz man panaak klaat ar savaam "siikcilveeku" probleemaam, dabuus pa muti!
Minne, miiljaa, turies :big_hug: ... un nelien sevii, aizej parunaat. Esmu ar tevi!
-
Minne, es nezinu, tik nojaušu no dažiem textiem šeit, kas Tavā dzīvē noticis.. Manuprāt, mežmala un pastaigas te maz palīdzēs. Ja jūt, ka vairs nevar izturēt, ir jāiet pie ārsta. Viņi spēj palīdzēt. Zāļu tējas ir labs variants, ja negribas ripas. Manai kolēģei augu tējas labi līdzēja pret trauksmi.
Un nevajag justies vainīgai vai kaunēties par savām sajūtam (es atvainojos, jo nezinu, vai tas tieši attiecināms uz Tevi... tik pieminu, jo mēs bieži vadāmies pēc kaut kādām mistiskām morāles normām, kas nodara vairāk ļauna kā laba.). Es uzskatu, ka 'melnos' brīžos viss ir atļauts. Labāk dusmoties un kašķēties, nekā apspiest emocijas. Ceru, ka drīz jutīsies labāk.
-
Sorry, neielikās links, nu tad neko
-
kkas jaadara ir gan... var sev nedaudz dot laiku, bet ja ievelkas, jaameklee paliidziiba...
arii saveejie var nogurt no taadaam izpausmeem... ne velti gjimenes it biezhi nepaardziivo shaada veida kriizes...
-
Viens otrs bija naivi iedomājies, ka tādos gadījumos jāmēģina savākties un jāpadomā par to, kā jūtas apkārtējie ... :fubar: ...
-
http://www.delfi.lv/orakuls/ezoterika-un-zinatne/48386389_ko-iesakt-ar-savu-niknumu-neirobiologu-ieteikumi
patiesībā pati nemaz neizlasīju, bet varbūt noder
-
Dusmas rimsies tad, kad samierināsies un pieņemsi faktu, apstākļus, sakritības utt. Un nevainosi ne sevi, ne citu, vispār neko.
Šāds stāvoklis nedrīkst ieilgt, velc sevi aiz matiem no tā laukā.
Ārsts palīdz.
Vēl man līdzēja, ka iztēlojos, ka vienu nepatīkamu dzīves posmu ieslēdzu sirds pašā dziļākajā stūrī. Aiz atslēgas, un atslēga jūrā. It kā nekur jau nav zudis, iekšā ir, bet emocijas ir rimušās, un nesen piefiksēju, ka tiešām man beidzot ir miers un par dzīvi varu priecāties, nevis plosīties, kāpēc viss tā noticis, kā notika.
-
Paldies jums visiem par iedziļināšanos!
Vakar, nezinu - tīšām vai netīšām - bet sanāca ļoti apzināti dienu nodzīvot. Burtiski vedu sevi pie rokas cauri ikvienai situācijai, kontrolējot, pieskatot un vērojot sevi. Bet kaut kā dabiski sanāca. Man patika šī sajūta, jo pēc ilgiem laikiem biju laukā no autopilota. Vienīgais, raudāšanu gan nespēju apturēt un ieslēgt aiz atslēgas, nesanāk vēl tik efektīvi pārslēgt domas. Tik daudz kas dienas gaitā tomēr atgādina - jakas krāsa, izstīdzējušie pusaudžu augumi, mūzikas fragments...tas vienmēr nāk tik negaidīti un spēcīgi, ka nenormāli grūti
-
Turies, Minne, atgādinās jau vienmēr, allaž domāsi, kāds nu būtu tavs puisītis.
Tev tagad jādzīvo par diviem, ar divkāršu spēku, izturību un arī prieku.
Tu varēsi un Tev izdosies.
-
Vienīgais, raudāšanu gan nespēju apturēt un ieslēgt aiz atslēgas, nesanāk vēl tik efektīvi pārslēgt domas.
Laiks un vienīgi laiks. Pēc kāda laika nekontrolēta raudāšana pāriet un piefiksēsi, ka elpot ir vieglāk.
-
Nu, re, izlasu katru jaunu komentu un raudu. Un Mao prieka tēmu vispār nespēju lasīt un paldies pateikt, tik ļoti aizkustināta esmu, ka jāraud
-
un nezinu, kā tev, bet žēlotāji mani nomāca vēl vairāk, jo žēlošana un līdzjūtība nepalīdz, bet stumj atpakaļ tajā sāpīgajā sirds punktā, un sākas viss no gala. Tāpēc, ja tev vajag kādu samundrinājumu no kāda, kas sapratīs, bet nežēlos, raksti privāti.
-
Minne, labi, ka tu runā. Trakāk ir tiem, kas visu sevī.
Un īstenībā, vai tad tie, pret kuriem tu reizēm kašķīga un nervoza, nesaprot? Domāju, ka neviens uz tevi nedusmojas, bet saprot. Visi jau saka, ka tikai laiks dziedē, bet, kā to visu izturēt..
Jā, tukša žēlošana arī neko nelīdz, bet, kā palīdzēt, nav padoma.