Esmu dusmīga, ļoti dusmīga.
OK, normāla, cilvēciska emocija, bet nupat iet pāri visām robežām. Es piekasos visam, kritizēju, atrodu un uzsveru negatīvo. Gribu strīdēties, apšaubīt. Gribu konfliktēt. Nevis laižu pāri galvai, bet uzķeru mazāko iemeslu, lai strīdētos.
Vispār speciāli negribu, bet sanāk. Un es ielaižos un nesavaldos, esmu nepārtrauktā ātra aizsviluma stadijā kā tāda špicka. Nepatīku sev tāda, bet nespēju savaldīties, visu laiku rūgtums. nepatika, naids nāk laukā.
Zāles dzert, spilvenus dauzīt? Ignorēt? Jā, sports, meditācija, bet tas man šobrīd diez vai pa kaulam