Sarunu forums
Es un mēs => Veselība => Tēmu iesāka: Samotrākes Nīke 2018. gada 20. augusts, 19:30:49
-
Karoč, mana depresija parastā kārtējo ārējo negatīvo apstākļu ietekmē nupat ir kļuvusi klīniska, skaidrs, ka ar gribasspēku te nekas vairs nav līdzams, tāpēc pierakstījos pie psihiatra Ļermontova ielas iestādē. Pēc tam cilvēks, kuram pašam ir ilgstošas psih.problēmas, pateica, ka vizīte šajā iestādē automātā nozīmē problēmas ar izziņu priekš autovadītāja tiesību pagarināšanas. Cik zinu, mediķu un psihu (pardon, nekā personīga, es pati tādā krāsā) forumā netrūkst, attiecīgi jautājums: vai tā tiešām ir? Vai no šādām problēmām paglābs vizīte pie cita psihiatra privātā iestādē (tb, viņiem nav nekur jāziņo par saviem depresīvajiem pacientiem)? Un vai jau nav par vēlu un pat ja es atcelšu vizīti Ļermontova ielā, es vienalga jau būšu kaut kādā sarakstā kā aizdomīgs indivīds, kuram nedrīkst ļaut sēsties pie stūres? Ko man tagad darīt - dzīvot ta gribas, bet tiesības man kaut kad nākotnē tomēr vēl var noderēt, kaut gadiem neesmu braukusi, jo nebija reālas vajadzības.
-
Ja tā būtu taisnība, tad autovadītāja tiesības vairs nevarētu būt katram otrajam. Ja nemaldos, tad Inešuks teica savulaik, ka tā vairs neesot. Un nav štrunta depresijas dēļ jāiet pie psihiatra. Ģimenes ārstu vispirms, izrakstīs lexotanil vai kā viņu..
-
Depresijas dēļ nevienam neliedz vadīt auto
-
Tiešām par tiesībām nezinu, bet es drošības pēc ietu pie privātā. Kapēc vispār ej pie valsts apmaksātā ārsta?
-
Kapēc vispār ej pie valsts apmaksātā ārsta?
Jo lētāk? Polise apmaksā?
-
Leksotanils tiek rīts jau apm. 2 gadus pret trauksmi, kopš visas šaizes sākās, bet viņš jau neko neārstē, tikai apspiež stresu. Uz savu ĢĀ nepaļaujos - kkādus preparātus viņa man izrakstīja, bet es uz viņas kompetenci tiešām nepaļaujos, ja nu man no tām zālēm sākas runas un domāšanas traucējumi (novēroti pie pāris druškām ar līdzīgām problēmām), bet man, piedodiet, tagad vēl arī darbs jāmeklē, es nevaru kā stostīgs zombijs iet uz darba intervijām. Nu tad visas cerības uz speciālistu, kas izvēlēsies pareizās zāles un devas. Un nekad nesauciet depresiju par štrunta, ja jums pašiem nav bijis tā, ka pie gājēju pārejas nepasperat soli uz priekšu zem smagās automašīnas tikai tāpēc, ka vēl ir atlicis gana loģikas, lai saprastu, ka tā mašīna nav pietiekami smaga, lai iznākums 100% būtu letāls. Ticiet man, ja būtu vēl kāda cerība, ka es pati izkulšos, es nemeklētu ārstu.
-
Pēc vienas vizītes noteikti uzskaitē neņem.
Šķiet, reģistrā iekļauj pēc 3 mēnešu ārstēšanās.
-
Jā, ja tik ielaists, tad gan. Bet vajadzēja psihoterapeitu, kas pielieto arī zāļu terapiju. Bet, ja steidzami vajag rezultātu, tad jā - kaut kas jārij, zāles, protams, neko neārstē. Bet par tām tiesībām gan, nu nebūs tur problēmu.
-
Pašai ir aptuvena nojausma, kas varētu būt depresijas cēlonis?
-
Dzīve, Luīze.
-
Luizīt, virkne ārēju apstākļu - sākās ar mammas slimošanu un nāvi, un pēc tam jau poņeslos... Katrreiz, kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, izrādījās, ka var gan. Tēvam progresējoša demence, un man uz to katru dienu jānoskatās un jāorganizē visa viņa sadzīve. Kronis visam - mani nesen noīsināja darbā, es jau tā no rītiem tikai ar pārcilvēcisku piepūli kāpu ārā no gultas un darīju to, kas jādara, bet man tagad vēl jāmeklē darbs vecumā, kas darba tirgū skaitās nepieprasīts (un uz ko man NVA konsultācijā ļoti nepārprotami norādīja, kas, protams, bija ļoti iedvesmojoši) :sarcasm:
-
Skarbi :bricks:
Tev ir, kas var atbalstīt, vai vienai pašai ar visu jātiek galā?
-
Mja.. viss sakrīt virsū. Lai Tev veicas.
-
Tev ir, kas var atbalstīt, vai vienai pašai ar visu jātiek galā?
Ja būtu, es droši vien netusētu forumā, ehh... Vismaz kaut kāda komunikācijas ilūzija.
-
Pat nezinu, ko ieteikt. Lai paveicas ar psihiatru un izraksta zāles, kas palīdz. Un, protams, darbs lai ātri atrodas.
-
Kamēr maksā bezdarbnieka pabalstu, būtu labi sakārtot veselību, cik nu tas ir iespējams. Ar darba tirgu gan ir neiepriecinoša situācija. Ātri atrast darbu var tikai ar pazīšanos vai apkalpojošajā sfērā, kur jāstrādā garas stundas par nelielu algu.
Jāsāk ar veselību.
-
Ja būtu, es droši vien netusētu forumā, ehh... Vismaz kaut kāda komunikācijas ilūzija.
hmmmm......virtuālais apskāviens, turies!
-
Varbūt, var kādu socdienestu palīdzību dabūt tēva aprūpei?
Liela pārslodze, kkā vajadzētu mazināt...
Turies gan, labi ka pati saproti kas notiek un ka kas jādara.
-
Paldies jums par atbalstu! Socdienests ir piesaistīts un iespēju robežās dzīvi atvieglo, bet manu psiholoģisko slodzi tas diemžēl nemazina - katru dienu noskatīties, kā viņš kluknē pie loga un gaida nāvi, vairs īsti nepazīdams dzīvokli un ielu, kur nodzīvojis pēdējos 50 gadus, un reizēm pat aizmirst, kas notika ar mammu, un prasa man, kur viņa palika - nu kā lai tur saglabā veselo saprātu... Un tagad man vēl viņam jāmelo, ka man ir atvaļinājums - un kaut kad viņam tomēr var pielekt, ka man par garu tas atvaļinājums, nav tā, ka viņš galīgi neko nesaprot, citreiz ir pilnīgi saprātīgs un tad atkal - a kas šitā par ielu un kas šis par dzīvokli?
-
2 gadus depresija un neesi bijusi pie psihiatra vai psihoterapeita??? Pie valsts àrsta neietu, jo tàs ir 10-15min. Par maksu Tev stundu veltìs. Vislabak iet pie psihoterapeita, kurš ir arì psihiatrs. Sākumā zāles, bet paralēli psihiterapija. Ar ārstu var paveikties, var nē. Es gan neesmu liela speciāliste, jo man nav problēmu, man ir untumi :rofl:, bet labs psihoterapeits ir :yes:
Dr.lv (nejaukt ar draugiem.lv) ir forums, kur ir sadaļa Psihiskā veselība, tur gan ir gana daudz trako, bet gan jau ka var atrast arī ko sakarīgu.
Piedod, neiedomajos par naudas jautājumu ārsta izvēlē. Psihiterapija diemžēl ir dārga un, ja esi bez darba, tad nu jā...
-
nu ar tām psihoanalīzēm un sarunām jāuzmanās, citi iebrien vēl dziļākā purvā pēc rakšanās sevī. labāk iet pie psihiatra, tiem tomēr vairāk zināšanu.
-
Ko tad Krimsons klusē?!? Tava tēma.
-
Tas skanēs skarbi, bet tēvam pansionāts nebūtu risinājums?Tev jau nav blakus sēžot jāsajūk prātā
-
Nevaru es viņu ielikt pansionātā, kamēr viņš vēl tik daudz saprot, vai atrodas kaut kādā dzīvoklī vai iestādē vienā istabā ar vairākiem citiem večukiem - un turklāt tam ir vajadzīga viņa paša piekrišana, ko viņš nedos. Rīgā valsts pansionāti ir drausmīgi, laukos vēl tā attieksme ir cilvēcīgāka un varētu dabūt atsevišķu istabiņu, bet tur atkal saasinās finansu jautājums un apciemošanas problēmas, jo mašīnas man nav. Un viņš principā negribēs. Vārdsakot, kamēr vēl ir kaut kādas saprāta pazīmes, pansionāts nav variants, grozi, kā gribi.
-
Ar psihiatru esi uzmanīga!!!!! Kamēr esi tikai pierakstījusies, cerams, nekas nenotiks. Bet tikko ieiesi kabinetā (vai pat paņemsi reģistratūrā karti), var notikt nelāgas lietas. Nezinu kā tagad, bet 90-gadu beigās bija hana visām tiesībām, ieroču nēsāšanas atļaujām utt. Cilvēks automātiski tika ierindots aktīvajā uzskaitē. Un tikt āra no tās - oioioi!
Varbūt sāc ar kaut ko vieglāku. Nevis ar smago artilēriju.
Par Rīgas pansionātiem nebūtu tik kategoriska. Draudzenei tante ar tām pašām problēmām kā Tavam tētim - pansionātā Pārdaugavā. Jūtas daudz normālāk nekā viena mājās. Tur ir sabiedrība, uzraudzība, aprūpe. Un var taču apciemot kaut katru dienu.
-
Tas pansionāts saucas Sociālās aprūpes centrs „Pārdaugava" Garozes ielā 15 un ir samariešu pārziņā? Ja tas nav īstais, vari noskaidrot precīzāk? Bet nu viņš ir tik nesabiedrisks - pat negribēja uz senioru dienas centru kaut uz pāris stundām, kad piedāvāju, dzīvot kopā kaut ar vienu istabas biedru viņš noteikti negribēs, komunikācija kā tāda viņam sagādā grūtības, pat mani viņš parasti diezgan ātri met ārā ar tekstu - tev nekas cits nav darāms? Bet priekšdienām info varbūt noderēs. Ja tur iesaistījušies samarieši, tad varbūt arī nav tik traki, viņi mums pārējos socaprūpes pasākumus nodrošina RD vārdā un visnotaļ kvalitatīvi, izņemot vienu aprūpētājas aizvietotāju, kas 11os no rīta jau bija pamanījusies iesviķot.
-
Nekomunicē tie vecie cilvēki savā starpā, kur nu vēl ar demenci.
-
Ar psihiatru esi uzmanīga!!!!! Kamēr esi tikai pierakstījusies, cerams, nekas nenotiks. Bet tikko ieiesi kabinetā (vai pat paņemsi reģistratūrā karti), var notikt nelāgas lietas. Nezinu kā tagad, bet 90-gadu beigās bija hana visām tiesībām, ieroču nēsāšanas atļaujām utt. Cilvēks automātiski tika ierindots aktīvajā uzskaitē. Un tikt āra no tās - oioioi!
Tas par to valsts psihiatrijas centru vai arī uz privātajiem attiecas? Bāc, nu ko man darīt? Laikam jāmēģina iespējamās sekas noskaidrot pie vienas pret-depresijas NVO, ko šodien izraku netā. Moš viņi kā neinteresētas personas man paskaidros, vai arī zvanīt savai durai ĢĀ, varbūt vismaz tik daudz viņa zinās, bet to jau atkal nevarēs sazvanīt pat pieņemšanas laikā.
-
Šķiet, ka " Stella Maris" . Varbūt painteresējies pie tiem, kam kāds ir pansionātā, lai dzirdētu atsauksmes. Par " Gaiļezeru" sliktas atsauksmes. Bet te atkal - kas vienam der, citam ir vājprāts.
-
Es nezinu, vai uz privātajiem attiecas (psihiatriem). Mans stāsts ir par Psihiatrijas centru.
-
Turies, ko gan tur var mainīt... Cik cilvēku, tik stāstu un katram savas šaizes. Par darbu neķer kreņķi, pie mums ir pierasta lieta, ka jau pēc 40 darba tirgū tu nevienam vairs neesi interesants. Vispirms, noteikti bezdarbniekos un noteikti izvēlies kādus sakarīgus kursus. Cik zinu, tur pat maksā kaut kādu stipendiju, otrkārt, apkārt cilvēki, tātad, iespējas komunicēt un izzināt situāciju darba tirgū, iespējas un variantus. Kursus izvēlies sakarīgus. Es savā laikā paņēmu grāmatvedību datorprogrammās, ne mirkli nenožēloju un tieši ar to arī pelnu līdz šai dienai, pie tam mājas apstākļos. Kārtīgi izvērtē savas prasmes un iemaņas, gan jau uz šo dienu ir lietas, kas tev zināmas. Un meklē tai virzienā. Ja ir kaut mazākais piedāvājums, nekad neatsakies, jo tas ir tikai sākums un iespēja būt cilvēkos, tātad tikt pie informācijas. Kādu nekādu darbu sākumam var dabūt lielveikalos, tur parasti ir vajadzīgas pārdevējas, bet jārēķinās, ka visa diena jāstāv kājās. Pēc sēdošā darba tas nav variants. Galvenais būt cilvēkos un nevajag slēpt, ka tevi interesē darba iespējas. Visi tie CV- tas ir malā nomests laiks, tos neviens nelasa un parasti tā ir konkursa tukša redzamība, viņiem jau sen ir zināms kandidāts, vienkārši vajag pierādījumus, ka bija konkurs. Vispār, neatceros īsti, kā to biroju sauc, bet viņi algo cilvēkus, kas veic aptaujas, tur uz vecumu neviens neskatās, vai ko līdzīgu...
Par psihiatru neķer kreņķi - šajā jautājumā standartu un normas nav, visi savā ziņā ir nedaudz ar švilpi. Galvenais, ka tu apzinies, ka tev nepieciešama palīdzība. Un tas ir ļoti labs rādītājs - noteikti aizej, izrunājies, sliktāk no tā tev nepaliks. Kamēr ir vēlme, tikmēr tu neesi pazudusi.
Par tēvu, skumji un smagi, vārdu nav. Vienīgais, ko es ieteiktu, nevajag sevi mocīt ar tumšām domām. Teiksim, vajag kaut ko gaišu tai visā ieraudzīt. Kaut vai to, ka viņš ir pēdējais cilvēks, kas tev no radiem palicis un ko gan viņš darītu, ja tu nebūtu blakus? Un tā ir tava pēdējā iespēja izdarīt viņam ko labu, kaut gan arī viņš to īsti neapzinās. Jebkurā gadījumā, kas zina, cik viņam vēl atlicis, un tieši tev ir iespēja viņam palīdzēt un tā vai šā būt kopā. Pienāks brīdis un viņa vairs nebūs un tu atcerēsies šo laiku un būsi pateicīga, ka tev bija tādā iespēja atvieglot viņa pēdējās dienas. Tieši tā apziņa tevi mierinās, kad viņa blakus nebūs. Es zinu, ko saku, gadus desmit atpakaļ kāds radinieks bija tieši tādā stāvoklī. Un arī tagad mums viens ir "auklējams", faktiski, kā mazs bērns ar progresējošu diagnozi. Bet tāpēc nav mazāk mīlams. Tā ir vienkārši dzīve
-
Pazīstu puisi, kam nervi tā sagāja čupā, ka viņš nokļuva Tvaika ielā. Joprojām lieto zāles, kaut kādu uzturošo terapiju, kuras lai nopirktu taču recepti vajag, tātad reiz pa reizei pie tā doka jāaiziet. I neko, tāpēc nav bez tiesībām palicis, brauc, mašīnu arī nopircis.
Bet patiesībā es nezinu - agrāk jau bija vienkārši, kamēr viss papīra formātā, bet mūsdienu datorizācijas laikmetā vai tomēr tie gali kaut kur nesaiet kopā vienuviet.
-
Par privāto vari būt droša- to neuzzinās neviens. Par tēvu- ko jūs tur iesakāt, ja bezdarbniece, kāds vēl pansionāts, tas ir min 500 eiro menesī.
-
Sorī, vakar nepamanīju.
Pie psihiatra eju vismaz 7 gadus, tiesības atjaunoju pirms 3 gadiem, pēc diviem atkal būs jāatjauno.
Kad bija pirmā katastrofālā krīze, ģimenes ārste ieteica aiziet turpat poliklīnikā.
Tobrīd bija mazliet šoks un bailes, bet neko - psihiatre teica, ka nekas nekur nebūšot.
Ja iet pie "valsts" ārsta, tad psihiatrs ar diagnozi depresija (F3x.x) ir bez maksas.
Pašas zāles man par 1/2 cenu.
Antidepresanti sāk iedarboties dažu nedēļu - mēneša laikā.
Visādi klasiskie pretrauksmes ir ar diezgan apātijas efektu, un pat tiešām nav ieteicams sēsties pie stūres.
Man iepatikās neiroleptiķi - noņem stresu, bailes, trauksmi, var braukt ar mašīnu.
Lietoju kventiax mazās devās, pat ne katru dienu.
Pirms pāris gadiem jutu, ka ar zālēm nepietiks.
Vairākas reizes aizgāju papļāpāt ar psihoterapeiti - paveicās, patika. Izdevās pat pa 20 eiro bez papīriem.
-
Par privāto vari būt droša- to neuzzinās neviens. Par tēvu- ko jūs tur iesakāt, ja bezdarbniece, kāds vēl pansionāts, tas ir min 500 eiro menesī.
Rīgā pansionātu sedz Rīgas dome. Tikai jābūt visām diagnozēm, ārsta atzinumam par diennakts uzraudzības nepieciešamību, psihiatra slēdzienam un pacienta paša rakstiskai piekrišanai. Uz demences nodaļu jāgaida rindā, bet konkrēti Stellā Maris (man tur direktore labi pazīstama) parasti aizņem kādu pusgadu. Var trāpīties arī ātrāk. Uzraudzība un kopšana normāla.
Zinu visu ļoti labi, jo pirms dažiem gadiem radinieci tur kārtoju.
-
Stella Maris joprojām ir Daugavgrīvā? Es tur kādreiz dzīvoju praktiski blakus mājā. Pansionātam bija apzaļumota teritorija un vairākas nelielas mājiņas iemītniekiem.
-
Vairākas reizes aizgāju papļāpāt ar psihoterapeiti - paveicās, patika. Izdevās pat pa 20 eiro bez papīriem.
Lienes ielā? ;)
-
Stella Maris joprojām ir Daugavgrīvā? Es tur kādreiz dzīvoju praktiski blakus mājā. Pansionātam bija apzaļumota teritorija un vairākas nelielas mājiņas iemītniekiem.
Birzes ielā
-
Lienes ielā? ;)
:) :P
Nē, ārpus Rīgas
-
nepasperat soli uz priekšu zem smagās automašīnas tikai tāpēc, ka vēl ir atlicis gana loģikas, lai saprastu, ka tā mašīna nav pietiekami smaga, lai iznākums 100% būtu letāls.
Ar šito uzmanīgi!!!
Tādas domas pieder pie klasiskiem depresijas simptomiem, tāpēc ārstam to viegli pieminēt var un pat varbūt vajag.
Tomēr nekādās detaļās vairāk par "dzīve šķiet pārāk grūta" stāstīt nevajag.
Ārsti var gadīties visādi, tur tas psihiatrs vispirms būtu "jāiztausta".
-
Birzes ielā
Tas pats jau būs. :)
-
Par privāto vari būt droša- to neuzzinās neviens.
Privātajās psihiatru praksēs tāpat saistoši tie noteikumi par 3 mēnešu ārstēšanos.
-
Vēl par to pansionātu. Sāc tomēr interesēties un kārtot papīrus -ja nu pēkšņi viss notiek ļoti strauji?
Par darba meklēšanu Olgucis ļoti labi izstāstīja, un veikalos darbiniekus jau meklē vienā laidā -ja tas tev noder kaut uz laiku
-
Privātajās psihiatru praksēs tāpat saistoši tie noteikumi par 3 mēnešu ārstēšanos.
Nesmīdini - kādi saistošie noteikumi, cilvēks katrs dara, kā grib. Nav jau piespiedu ārstēšana, bet cilvēka brīva izvēle. Tu pat savu vārdu vari izdomāt.
-
Vārdu varbūt var izdomāt citu, bet kā ar zāļu receptēm? Vai tās var izrakstīt izdomātam vārdam un vēl elektroniski?
-
Privātajās psihiatru praksēs tāpat saistoši tie noteikumi par 3 mēnešu ārstēšanos.
Tas vispār ir interesanti - man liekas, ka tādas kaites pa 3 mēnešiem reti kad var izārstēt, nav jau lauzta kāja. Tad tu, tuk, saki, ka ir pilnīgi vienalga - pie valsts vai privātā, eventuāli es vienalga būšu trako sarakstā? :)
-
SN, tak nomierinies. Puse LV ar depresijām un vd. Populāri cilvēki intervijās par to mierīgi runā. Rukšāne, Kaupers, Linda Leen utt. Un visi brauc ar mašīnām, nevienam tiesības nav atņemtas.
-
Tas vispār ir interesanti - man liekas, ka tādas kaites pa 3 mēnešiem reti kad var izārstēt, nav jau lauzta kāja. Tad tu, tuk, saki, ka ir pilnīgi vienalga - pie valsts vai privātā, eventuāli es vienalga būšu trako sarakstā? :)
Nav man privātas pieredzes, bet domāju ka ārstniecības likums attiecas arī uz privāti
strādājošajiem.
Trako saraksts - tas tā jautri ;) Uzskaite kā jebkur automātiski, bet reģistrā, ja būsi slima
un neārstējama :)
Ej pie ārsta un nomierinies, kam Tev vajadzēs tiesības, kad būsi zem riteņiem paskrējusi
(zem riteņiem gan nevajag, tas šoferis jau ne pie kā nav vainīgs, man tēvam šitā viena skrēja, labi ka nobremzēja). Pilnas ielas brauc tie depresīvie, turies un ārstējies.
-
Depresija, depresija... Tak vienkārši par daudz visa kā sakritis vienam cilvēkam virsū (pati jau uzskaitīja), un nav kas palīdz, vot i nervi netur vairs. Kad vadzītis ir par pilnu, tas lūzt, kā zināms.
Es reiz, kad pusgadu biju stresainu dubultslodzi darbā vilkusi bez brīvdienām un hroniskā miega badā, arī palikos psiha un depresīva. Šķita, ka tiešām nevaru un negribu vairs NEKO, tikai MIERU... A miers - zināms, kur ir... Un neko, atgriežoties pie normāla dzīvesveida, atgulējos un atkopos pamazām atkal pēc cilvēka, bet ilgāku laiku gan tas prasīja.
-
Patiesi prieks par Tevi, bet nespīd SNikei tā uzreiz sakārtot dzīvi ar slimo un
progresējošo slimībā tēti, zaudēto darbu, darba meklēšanas grūtībām un
droši vien vēl neizsēroto mātes nāvi.
Tie resursi mums katram savi, ir kam var krauties bēdas grēdām un kā smejies - liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam, bet citam tā, diemžēl, nav.
Tas krājas un samilzt. Un sākas fizioloģiski procesi - serotomīns neizdalās, neiroze...
Nu netiek cilvēks pats galā...
Jā, nebūtu negatīvo faktoru, iespēja atpūsties, restartēties... bet redz nav.
Kāda iespēja ir jāmeklē un jāizmanto.
Mani priecē tas, ka SNīke ļoti reāli redz savu situāciju un stāvokli tajā,
būs OK, nevajag padoties.
-
Man bij.kolēģei(pedagogs :rofl:) tikko piešķìra invaliditāti uz mūžu ar diagnozi šizofrēnija, bet viņa visu laiku brauc ar auto.
S.Nīke, kā Tev?
-
SN, kā Tev viss risinās? Iet uz priekšu? Informē mūs arī.
-
Jā, lūdzu!
-
Īsti gan neizprotu to Nāras smējienu par pedagogu un šizofrēniju...
Man augstskolā bija pasniedzējs kurš slimoja, uz viņa lekcijām nāca klausīties
pat no citām fakultātēm un kursiem, tās robezojās ar ģenialitāti...
un tas vēl jautājums, vai saprāts ir virs ārprāta vai zem...
Nesaskatu neko smieklīgu.
SNīke, nepazūdi, stāsti kā Tev klājas.
-
Es gan saskatu. Kurš paidagogs mūsdienās LV vēl ir pie pilna prāta? Es šodien iesmēju par virsrakstiem visos portālos, beidzot paidagogi saņems uz rokas 500 eiro. Milzu sasniegums. 2018. gadā'!
Bet nebojāsim SN tēmu.
-
Tad jau,Tavuprāt, visiem skolotajiiem, pensionāriem un par minimālo algu strādājošajiem
japiešķir invaliditāte uz mūžu? Nejauc putru ar kāpostiem!
-
Tuk, pedagogs drīkst iesmiet par otru pedagogu :talking:
-
Ko Tu tur jauc, es vispār nesaprotu..
Bet, jā, ar psihiskām saslimšanām ir iespējama invaliditāte.
-
Tuk, pedagogs drīkst iesmiet par otru pedagogu :talking:
A tas jau liecina par diagnozi :mrgr: Piesargies, piesargies... :talking:
-
Es vēl dzīva, bet knapi turos kopā, šodien beidzot vizīte pie psihiatra, bet maksas (man vēl darbojas ves.apdrošināšana), jo to Ļermontova ielā nācās atcelt. Ar darbu pilnīga ž..a, neviens mani neņem, un izredzes strādāt darbu, kas riebj, par algu, ar kuru knapi pietiek rēķiniem un kartupeļu maisam, manu noskaņojumu neuzlabo. Es pat būtu gatava pārcelties uz ārzemēm, bet saprotu, ka tam vajadzēs tādu piepūli, uz kādu es diemžēl savā stāvoklī laikam neesmu spējīga.
-
Nīke, a kādā lauciņā darbu meklē? Un kur? Nu, tb, Rīgā vai citur kur? Jautāju, jo mazums kāds variants patrāpās. Caur cilvēkiem un pazīšanos jau vislabāk darbu atrast.
-
Rīgā, Rīgā. Biju štata tulkotāja (angļu val.), protams, teorētiski es varētu pilnībā pārslēgties uz pašnodarbinātību, bet uzbūvēt klientu bāzi un apgūt datorizētos tulkošanas rīkus (kurus iepriekš man darba specifikas dēļ nevajadzēja, bet tagad visur prasa, lai strādā ar tiem), prasa laiku, lēnām strādāju arī šajā virzienā, vienlaikus pagaidām meklējot arī štata vietu - nu jau da jebkur, kur var noderēt mana anglene (visādi zvanu un support centri utt. kuri sola apmācīt darbam, tikai jāprot angliski), bet esmu pieradusi pie darba ar tekstiem, klausīšanās/runāšana ir ierūsējusi un pēc dabas neesmu tas cilvēks, kam tieša komunikācija ar klientiem padodas viegli, it īpaši manā patreizējā stāvoklī, tāpēc vairāk lūkojos pēc papīru darbiem, bet pagaidām nesokas. Ir bijušas vairākas intervijas, kas beidzās ar noraidījumu, un es pati tajās intervijās jūtos kā zilonis trauku veikalā, nevis zivs ūdenī, jo skaistus batonus karināt uz ausīm nekad neesmu mācējusi. Tīri administratīvajos darbos, tipa biroja vadītājs, man iekabinās visi, kam ir bijusi iepriekšēja pieredze un lietvedības pamati, plus tas tiešām nav darbs, ko es gribētu darīt. Ideālais variants būtu - tikai es un dators :)
-
Jātur par Tevi īkšķus, ko citu...
Man radiniece, kad krīzē nomazināja algas, piepelnījās ar tehnisko tekstu
tulkošanu farmācijas firmā. Saņēma vairāk kā pamatdarbā, bet viņai tieši neizturama
bija tā dzīvošanās pie datora, sāpēja acis, pleci, rokas. Kā atmaksāja kredītu,
tā vispār visu radikāli mainīja, pārslēdzās pilnīgi citā sfērā... Bet nu katram savs...
Nu turies un nepazūdi,
varbūt par to privāto nemaz nav tik slikta doma... ideāli ja paralēli kādam pamatdarbam.
-
Fuck, to psihiatru apdrošināšana, izrādās neapmaksā, bet tajā lapelē, kas man tika izsniegta kopā ar apdrošināšanas karti, tas nebija minēts pie lietām, ko neapmaksā. Tikai poliklīnikā man pateica, ka neapmaksā, un mājās internetā atradu lielajos ves.apdrošināšanas noteikumos, ka atlīdzību nemaksā par: "psihisku slimību ārstēšanu, psihoterapeita, psihologa konsultācijām un ar tām saistītajiem izdevumiem". Eh, laikam nav vērts pat kasīties, jākrauj tie čeki kaudzītē vismaz priekš VIDa. Bet daktere man patika, kaut kādas piļuļas arī izrakstīja, teica, ka efekts varētu būt pēc 2 nedēļām, un kaut kas sāk kustēties arī darba frontē, tfu, tfu, tfu!
-
Tikai antidepresantu vienu pašu?
Bet visādi lexotanili gan nav domāti ilgstošai lietošanai, tur būtu labāk ko citu vietā.
-
Nē, vēl arī Lamictal un citas tabletes miegam, jo es pie tām savām jau pa šitiem gadiem esmu pieradusi, un miega traucējumi manā gadījumā arī nav forši.
-
S Nike - nosūtīju vēstulīti ... ;o)
-
Saņēmu, paldies! Vispār jums visiem miiilzīgs paldies par atbalstu un līdzijušanu, ļoti palīdz. Traki, ka man tāda situācija, ka morālo atbalstu forumā jāmeklē, bet tāda nu ir mana dzīve. Es tiešām novērtēju, ka kaut virtuāli kāds man rociņu patur un vestīti pieliek, kur paraudāt :)
-
Es tiešām novērtēju, ka kaut virtuāli kāds man rociņu patur un vestīti pieliek, kur paraudāt :)
Nu tam jau forums domāts... :m:
-
SN, ar darbiem baigi neiespringsti, baudi brīvību, kamēr Tev maksā. Tas tikai veselībai par labu.
-
Oj, kāda brīvība, es vēl mazāk izguļos un vēl vairāk sēžu pie datora, vakances meklēdama un tās sasodītās motivācijas vēstules dzejodama, nekā tad, kad man bija darbs :( un bezdarbnieka pabalsta apmērs man arī tikai priekš rēķiniem un kartupeļiem - darbā bija t.s. nodokļu optimizācija
-
Tur jau tā lieta, ka baigi iespringsti. Bet paņem brīvu. Nerviem. Nolem, piemēram, ka līdz 1. oktobrim neko nedarīsi. Pat nedomāsi par to. Nu kā Skārleta. Vienīgi, ja nu Tevi meklē un zvana un aicina uz intervijām. A tā, saslien kājas, lasi grāmatas vai skaties seriālus, ej pastaigās vai sēnēs.. vai kas nu Tev patīk. Un tad no noteikta datuma sāksi iespringt. Es reizēm tā daru, ja redzu, ka viss bezjēdzīgs.
-
Padoms labs, tikai grūti realizējams :)
-
Nu jau laikam vairs nesanāks kājas sasliet - ja reiz darba frontē sakustēšanās, tad jākustās līdzi ;)
-
Broņas padoms ir realizējams uz nedēļas nogali, vai uz teiksim, šodienu... bet ne jau uz pāris mēnešiem ...(kāds vēl 1.okt) !!!kājas var saliet gaisā,ja kontaa stāv nomētājies 4ciparu skaitlis.
-
Prieks, ka ar darbu kas risinās, vismaz viens krenķis un problēma būs aiz muguras... :)
-
Depresijas gadījumā kaut pret savu gribu iespējami vairāk jāiet cilvēkos, bet Tu piemini darbu no màjām :rat: Ka arī, protams, Boba minētās sportiskās aktivitātes. GAalvenais, nepazaudēt draudzenes! Pie psihoterapeita būs vienīgais apmeklejums vai turpināsi? Ja pietiek līdzekļu, noteikti turpini.
-
Sakārtosies praktiskās lietas, būs jauns darbs un ienāks nauda, i depresija ies mazumā.
-
Kā tad, Nāra.. Man viens no vd (depresijas simptomi kā SN) iemesliem ir darbs un tas, ka jāstrādā ar cilvēkiem. SN, cik var noprast, arī nav starā par cilvēkiem. Socializēties citā veidā, ne darba sakarā, tas jau cits jautājums. Jā, ar pazīstamiem, draugiem kontaktēties, tas jā.
Darbs pie datora ir ok, kaut par apkopēju, ja tikai ar to var nopelnīt. Bet strādāt mājās, man neder, es vienkārši tad nestrādāju, jo nav, kas piespiež. SN gan jau ir disciplinētāka.
Jā, un, ja naudas jautājums ir nokārtots, tad dzīvē gandrīz visu var nokārtot. Man gan LV tas nekad nav nokārtots, nezinu tādu darbu, ar ko normāli varētu dzīvot. Ā, nu līdz izdegšanas sindromam, līdz nokrišanai uz deguna, iespējams, jā. Bet mums, depresniekiem, pārslodze neder, un, ja, klāt vēl cilvēku sabiedrība, tad gadu pat neizvilkt.
-
Par šo es, kā nekomunikablais mizantrops :mrgr: , ļoti piekrītu Broņai - viena lieta ir kontaktēties ar ko gribi, kad un cik gribi - tas ir veselīgi; pavisam cita - spiestā kārtā strādāt ar svešiem, iespējams, visai nesimpātiskiem, cilvēkiem tik, cik darbs to prasa. Man gan nav ne depresijas, ne VD, bet ilgstošu stresu un saspīlējumu no nejēdzīgām darba attiecībām esmu izbaudījusi pietiekami. Tāpat kā atvieglojumu, kad ar vienu otru cilvēku darba ceļi pašķīrušies.
-
Tāpēc mēs laikam sēžam forumā, hi, hi. Lai nebūtu ar dzīviem cilvēkiem jākontaktējas. Mizantropu pulciņš.
-
nubet, tas tak sen jau skaidrs :smile:
-
Zinu cilvēkus gan ar depresijas diagnozēm, gan nopietnākām un ārstējušies pie valsts ārstiem, tiesības tas nav ietekmējis, cik zinu. Bet ar vienu zāles dzerošo iekļuvu auto avārijā. Kāds jau te minēja, ka dažas zāles patiešām samazina reakcijas ātrumu un braukt var kļūt bīstami, it īpaši, ja to dara reti.
-
No tā jau visvairāk bailes, kad sēžu pie stūres, man liekas, ka visi tai pus stikla ir ne visai adekvāti. Vai nu ko ieņēmuši no rīta, vai nu ceļā uz aptieku. Un nekad nevar būt drošs, kādi putni galvā tam, kas tev pretī brauc
-
Jautājums bija par to, vai vai ārstēšanās pie psihiatra var ietekmēt autovadītāja tiesību iegūšanu nākotnē.
Atbilde bija Nē.
-
eij nu Olguc! tad jau visp no majas nevar iet laukā- jo nekad neko nevar zināt! :alt: