Turies, ko gan tur var mainīt... Cik cilvēku, tik stāstu un katram savas šaizes. Par darbu neķer kreņķi, pie mums ir pierasta lieta, ka jau pēc 40 darba tirgū tu nevienam vairs neesi interesants. Vispirms, noteikti bezdarbniekos un noteikti izvēlies kādus sakarīgus kursus. Cik zinu, tur pat maksā kaut kādu stipendiju, otrkārt, apkārt cilvēki, tātad, iespējas komunicēt un izzināt situāciju darba tirgū, iespējas un variantus. Kursus izvēlies sakarīgus. Es savā laikā paņēmu grāmatvedību datorprogrammās, ne mirkli nenožēloju un tieši ar to arī pelnu līdz šai dienai, pie tam mājas apstākļos. Kārtīgi izvērtē savas prasmes un iemaņas, gan jau uz šo dienu ir lietas, kas tev zināmas. Un meklē tai virzienā. Ja ir kaut mazākais piedāvājums, nekad neatsakies, jo tas ir tikai sākums un iespēja būt cilvēkos, tātad tikt pie informācijas. Kādu nekādu darbu sākumam var dabūt lielveikalos, tur parasti ir vajadzīgas pārdevējas, bet jārēķinās, ka visa diena jāstāv kājās. Pēc sēdošā darba tas nav variants. Galvenais būt cilvēkos un nevajag slēpt, ka tevi interesē darba iespējas. Visi tie CV- tas ir malā nomests laiks, tos neviens nelasa un parasti tā ir konkursa tukša redzamība, viņiem jau sen ir zināms kandidāts, vienkārši vajag pierādījumus, ka bija konkurs. Vispār, neatceros īsti, kā to biroju sauc, bet viņi algo cilvēkus, kas veic aptaujas, tur uz vecumu neviens neskatās, vai ko līdzīgu...
Par psihiatru neķer kreņķi - šajā jautājumā standartu un normas nav, visi savā ziņā ir nedaudz ar švilpi. Galvenais, ka tu apzinies, ka tev nepieciešama palīdzība. Un tas ir ļoti labs rādītājs - noteikti aizej, izrunājies, sliktāk no tā tev nepaliks. Kamēr ir vēlme, tikmēr tu neesi pazudusi.
Par tēvu, skumji un smagi, vārdu nav. Vienīgais, ko es ieteiktu, nevajag sevi mocīt ar tumšām domām. Teiksim, vajag kaut ko gaišu tai visā ieraudzīt. Kaut vai to, ka viņš ir pēdējais cilvēks, kas tev no radiem palicis un ko gan viņš darītu, ja tu nebūtu blakus? Un tā ir tava pēdējā iespēja izdarīt viņam ko labu, kaut gan arī viņš to īsti neapzinās. Jebkurā gadījumā, kas zina, cik viņam vēl atlicis, un tieši tev ir iespēja viņam palīdzēt un tā vai šā būt kopā. Pienāks brīdis un viņa vairs nebūs un tu atcerēsies šo laiku un būsi pateicīga, ka tev bija tādā iespēja atvieglot viņa pēdējās dienas. Tieši tā apziņa tevi mierinās, kad viņa blakus nebūs. Es zinu, ko saku, gadus desmit atpakaļ kāds radinieks bija tieši tādā stāvoklī. Un arī tagad mums viens ir "auklējams", faktiski, kā mazs bērns ar progresējošu diagnozi. Bet tāpēc nav mazāk mīlams. Tā ir vienkārši dzīve