Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: karloss 2018. gada 19. septembris, 19:17:57
-
Kā, laikam ejot, mainījušās jūsu prioritātes?
Nevarēju izdomāt, kā iesākt kādu tēmu, tāpēc kaut ko pavisam neitrālu un pļāpu zonā izvēlējos. It kā no pēdējiem topikiem un tarkšķa varētu virspusēji secināt, ka, lai vai kādas prioritātes bija senāk, tagad nodarbina krāpēji, krācēji, krājēji un pensija. Kā ir?
Man šķiet, senāk bija svarīgi kaut ko sasniegt, parādīt, pierādīt. Tagad prioritārs kļuvis tas, kā to sasniegt. Varbūt pat vairs vispār neko nepierādīt, tikai izlīgt mieru ar to, kā kaut kas tika sasniegts..
:tea:
-
Jā, ja agrāķ bijā mērķis "nokļūt tur", tad tagad "kā noturēties te un nepakāpties atpakaļ". Netakarīgi no tā, vai līdz mērķim nokļūts.
Bet arī tas prasa "kruķīties", lai varētu vairāk apbruņot jau esošo cietoksni.
-
Skaidrs, ka laika gaitā prioritātes mainās, taču man nekad nav bijuši nosprausti tādi lieli sasniedzami mērķi, uz kuriem iet, nerēķinoties ne ar ko.
Karjera man nav bijusi prioritāšu augšgalā, bet ģimene gan un spēja sevi materiāli nodrošināt. Justies komfortabli pašai ar sevi.
A ko vēl? Pierādīt kādam, ka varu "ātrāk, augstāk, tālāk"? Nafik....
-
Bet arī tas prasa "kruķīties"
Bet tas tad ir joprojām - noturēties "tur" ar jebkādiem līdzekļiem? Lai noturētu cietoksni, liesi virsū karstu darvu? Es par to "kā" kaut ko izdarīt vai nedarīt tagad domāju kategorijā - vairs nekādiem līķiem pāri nekāpt. Tagad mazāk svarīgi ko vai kur būt, bet gan kā/kādā veidā tīri mentāli vai emocionāli tas notiek.
-
Justies komfortabli pašai ar sevi.
ja šī ir vienmēr bijusi prioritāte, kā tās izpratne ir mainījusies? Ko laika gaitā nozīmē justies komfortabli ar sevi? Tas ir par pašvērtējumu?
-
Mani no Karlosa minētajām it kā te aktuālajām prioritātēm (krāpēji, krācēji, krājēji, pensija) nenodarbina neviena no tām. Ja nu vienīgi pensija attiecas uz manu nemaz tik tālo nākotni. Bet ikdienā par to nedomāju.
Par to, vai senāk bija aktuāli kaut ko sasniegt, bet tagad - kā saniegt. Nu man tā nav. Man tagad ir konkrēti materiāli mērķi, jo dēls jāizaudzina. Bet agrāk viss bija nemateriāls.. Un tad sapratu, ka pilnīgas auzas, ka tā nevarēs. Tad izvirzīju kaut kādus mērķus un to arī realizēju. Uz tā fona, kas te apgrozās, es, protams, izskatos pēc pilnīgas lūzeres, un mani sasniegumi ir niecīgi. Bet man pašai tie ir svarīgi, jo nekad pat nedomāju, ka es kaut ko vispār spēšu un man kaut kas būs.
-
Jā, tas harmonijā ar sevi. Līdzīgi kā Luīzei. Bet tas perspektīvā. Vēl jau nākas būt arī diskomfortā.
-
ja šī ir vienmēr bijusi prioritāte, kā tās izpratne ir mainījusies? Ko laika gaitā nozīmē justies komfortabli ar sevi? Tas ir par pašvērtējumu?
Jaunībā noteikti bija svarīgāk, ka citi mani novērtē, tagad tā nav. Pašapziņa man beidzot ir pietiekamā līmenī, pati zinu, ko varu un ko ne. :) Pieņemu sevi tādu, kāda esmu, un nestresoju par to, kāda neesmu un nebūšu.
-
Man tagad ir konkrēti materiāli mērķi, jo dēls jāizaudzina.
Interesanti uzrakstīji, es izlasu, ka vienas prioritātes rašanos paskaidro, pamato otra prioritāte. Šīs abas vispār viena otrai nereti iespārda, jo naudas pelnīšana atņem laiku tai izaudzināšanai un otrādi. Kā tev sadzīvo, līdzpastāv un mainās šīs abas prioritātes?
-
Abas paralēli. Naudas pelnīšanu nedrīkstu pacelt augstāk audzināšanai, kopā būšanai, jo tas laiks ir neatgriezenisks (kopā pavadāmais laiks ar bērnu augšanas procesā), to nevar atlikt malā. Tādēļ tikai atliek pielāgot naudas pelnīšanu, jo bez tās neko nevar.
-
Jaunībā noteikti bija svarīgāk, ka citi mani novērtē. (..) Pieņemu sevi tādu, kāda esmu.
Vai šajā uzsvaru maiņā - Vai citi mani pieņem? ->Vai es pieņemu sevi? -> Nākošais varētu būt - "Vai es pieņemu citus?" Man vismaz tā liekas, ka "justies komfortabli ar sevi" ir abpusēji saistīts arī ar to, kā jūtamies ar citiem. Es sevi vēl līdz galam nepieņemu, vot, arī citus pa laikam ciest nevaru.
-
Gandrīz vai bail ko rakstīt, ja nu atkal iesmejos :mrgr:
Nekad neesmu gājusi pāri līķiem un nekad nav bijis sajūtas, ka kādam kkas jāpierāda, tā ka atkrīt arī jautājums, kā?
Tā kā ik dienu ir kas padarāms, tad attiecīgi kkas ir svarīgāks, kaut kas mazāk svarīgs, tātad viss vairāk vai mazāk mainīgs.
Tādas baigi lielās lietas man vairs nav aktuālas, īpaši neiespringstu.
Ok, var teikt, ka peldu pa straumi bez prioritātēm
-
kopā pavadāmais laiks ar bērnu augšanas procesā
Tā gan ir. Domā, vēlāk atkal atgriezīsies pie dzīves bez materiālās prioritātes, kad viss bija nemateriāls?
-
Ok, var teikt, ka peldu pa straumi bez prioritātēm
Un tā bijis vienmēr? Prioritātes, manuprāt, ir vienmēr, taču ne vienmēr tās baigi apzināmies. Bēbis piedzimst un viņam Jau ir prioritāte, piemēram, būt pabarotam un sausam, bet kādus jaundzimušā gadžetus vecāki viņam sapirkuši, viņam ir sekundāri, ja ne vispār nesvarīgi. Paiet laiks un viņš var būt neēdis, bet galvenais, lai ir gadžeti :D
-
Divās daļās man nekādi nesanāk. Parastais personības attīstības cikls. Bērnību un tīņa gadus nevar atmest.
Nākamais - līdz bērnu "izlaišanai dzīvē" un pēc tam. Kā pareizi raksturot katra laika prioritātes, man vēl jāpadomā.
-
Nu, es jau minēju, ka pa lielam ir tādas ikdienas lietas - kas svarīgāk, kas mazāk svarīgi...tas tad aŗī nosaka prioritātes. Bet nekas tāds liels un īpaši nozīmīgs dzīvē
-
Tā gan ir. Domā, vēlāk atkal atgriezīsies pie dzīves bez materiālās prioritātes, kad viss bija nemateriāls?
Nu tas taču nav iespējams. Bet nemateriālas vērtības jau arī nekur nav zudušas. Un jā, tad varētu būt prioritāte - harmonija ar sevi, ar citiem cilvēkiem.
-
Vai šajā uzsvaru maiņā - Vai citi mani pieņem? ->Vai es pieņemu sevi? -> Nākošais varētu būt - "Vai es pieņemu citus?" Man vismaz tā liekas, ka "justies komfortabli ar sevi" ir abpusēji saistīts arī ar to, kā jūtamies ar citiem. Es sevi vēl līdz galam nepieņemu, vot, arī citus pa laikam ciest nevaru.
Vai Tev kaut kas liek domāt, ka es nepieņemu citus? :) Esmu gana empātiska un pieņemu vismaz mierīgas līdzāspastāvēšanas līmenī.
-
Prioritātes ir mainījušās, protams, paldiesdievam. Tā tik vēl trūka - iestrēgt kautkādā vecumam neatbilstošā vecumposmā...
Bet nekādas saistības ar tēmas pieteikumā formulēto "ko" un "kā".
-
Nu ar to vecumam neatbilstošu.. es būtu uzmanīga. Man nekas nav noticis tā, kā psiholoģijas mācību grāmatās, tik un tik gados jums ir tas un tas, tad tāda un tāda krīze utt. Man tieši ir vecumam neatbilstošas prioritātes, ja ņemtu vērā stereotipus.
-
"Ko" un "kā" ... Stratēģija un taktika? Man ir gan "ko", gan "kā", un gandrīz vienmēr dzīvē ir bijis. Mērķis (starpmērķis ceļam tālāk) ir. Ir jaunībā dzirdēti vairāki tādi labi teicieni, un, tos apdomājot, ir radusies sapratne, ka dzīve bezmērķīgā itin bieži tiek izniekota. Cits jautājums, vai "ko" izdosies paspēt sasniegt. Par to ir lielas šaubas, pareizāk sakot, pa jokam mēdzu teikt, ka man plāni ir tik daudz, it kā taisītos dzīvot 200 gadus, un tas nav tālu no patiesības. Vienīgais, kas priecē, ... izskatās, ka ir izdevies saindēt ar savu domāšanas veidu arī vecāko dēlu. Vismaz viena šābrīža starpmērķa ideja viņam itin labi patīk, un es pat jūtu, ka cilvēks drusku lauza galvu par to, "kā?"
-
Divās daļās man nekādi nesanāk.
ai, nē..tas tikai viena aspekta piemērs no manis.
-
Vai Tev kaut kas liek domāt, ka es nepieņemu citus?
:) nē. es tikai domāju par tām prioritāšu un uzsvaru pārbīdēm laika gaitā. kas tālāk gaidāms? dzīves mainīgums jau nebeidzas ar šodienu. ;)
-
Karlos, bet, kā Tev pašam mainījušās prioritātes? Tu nepastāstīji.
-
:) nē. es tikai domāju par tām prioritāšu un uzsvaru pārbīdēm laika gaitā. kas tālāk gaidāms? dzīves mainīgums jau nebeidzas ar šodienu. ;)
Kas to lai zina, kādus pārsteigumus dzīve tālāk nesīs. :)
-
Prioritātes ir mainījušās, protams, paldiesdievam.
jautājums bija KĀ mainījušās? "ko" un "kā" darīt bija tikai mans piemērs, pieļauju, ka citiem galīgi nav aktuāli tas.
-
Karlos, bet, kā Tev pašam mainījušās prioritātes? Tu nepastāstīji.
minēju vienu piemēru - prioritāri bija kaut ko sasniegt, tagad prioritāri, ar kādiem līdzekļiem to sasniegt. piekrītu arī Luīzei par pārmaiņām - no "ko citi domā" uz "ko es domāju" un "domāju, ka ir labi gana". Līdzīgi kā tev arī no nematriālisma uz materiālo domāšanu pavirzījās, bet tad atkal nē, jo kāda jēga CIK ir materiālā nodrošinājuma, ja nav tā miera ar sevi. Sajūta, ka prioritāri šobrīd laikam tomēr ir tas, lai sakārtotība ir arī iekšpusē.
-
<jo kāda jēga CIK ir materiālā nodrošinājuma, ja nav tā miera ar sevi.>
Tas bišķi no Bagātie Arī Raud.
Man drīzāk mērķi nemateriāli pašlaik, emocionālie, attiecināmi uz mani pašu.
-
visādā ziņā man līdzīgi kā Bromam. Plus drusciņ tāds kā relax iestājies
-
Bet tas tad ir joprojām - noturēties "tur" ar jebkādiem līdzekļiem? Lai noturētu cietoksni, liesi virsū karstu darvu?
Ja būtu nepieciešams, droši vien ne tikai darvu :)
Es neuzbrukšu pirmais, bet tas nenozīmē, ka nekļūšu agresīvs sajūtot apdraudējumu :)
-
Īsumā tā:
[attachment deleted by admin]
-
Es skatos, ka vīriešiem tās prioritātes tādas striktas. Un tad ar zobiem un nagiem. Bet tā jau laikam vajag. Citādi nekas nebūs.
-
Man arī "uzkrita". Forši, respect
-
Zigis vispār malacis. Un pārējie jau arī droši vien.
-
Ilgi domāju, kā uz to atbildēt, līdz izdevās noformulēt šādi.
Agrāk manā dzīvē dominēja darbības vārdi vajadzības izteiksmē - JĀklausa vecākus un skolotājus, JĀmācas, JĀiet un skolu/augstskolu, JĀliek eksāmeni, JĀdara tas un šitas, JĀveido ģimene, JĀnorij visādi krupji, JĀpiecieš tas un šitas, un pāri visam - JĀstrādā, JĀstrādā, JĀstrādā... Ar domu, ka "tagad lieku dzīvei pamatus", un ka tas viss nesīs augļus - kaut kad. Nākotnē. Un tad - tai nākotnē - es dzīvošu.
Tagad vairs neatlieku dzīvošanu uz tālo nākotni. Dzīvoju vairāk šobrīd. Šeit un tagad. Esmu atmetusi lielāko daļu JĀ... vārdu (nevienam es neesmu neko parādā!), pievēršoties vairāk tam, ko tiešām gribu. Vispirmām kārtām, sen jau esmu atmetusi vergošanu 8/5, un pati plānoju savu laiku. Un tā ir fantastiska brīvības sajūta! Vergojusi esmu pietiekami, tagad gribu būt pie dabas, ņemties ar dzīvniekiem, pirmkārt jau zirgiem, sēņot un makšķerēt, braukt ceļojumos, pavadīt laiku ar sev tīkamiem cilvēkiem... Vārdu sakot - dzīvot. Un darīt to jau tagad, jo kas zina, nākotnē varu nepaspēt.