Kā mainījušās jūsu prioritātes?

[karloss]

Kā, laikam ejot, mainījušās jūsu prioritātes?

Nevarēju izdomāt, kā iesākt kādu tēmu, tāpēc kaut ko pavisam neitrālu un pļāpu zonā izvēlējos. It kā no pēdējiem topikiem un tarkšķa varētu virspusēji secināt, ka, lai vai kādas prioritātes bija senāk, tagad nodarbina krāpēji, krācēji, krājēji un pensija. Kā ir?
Man šķiet, senāk bija svarīgi kaut ko sasniegt, parādīt, pierādīt. Tagad prioritārs kļuvis tas, kā to sasniegt. Varbūt pat vairs vispār neko nepierādīt, tikai izlīgt mieru ar to, kā kaut kas tika sasniegts..
 

[Broms]

Jā, ja agrāķ bijā mērķis "nokļūt tur", tad tagad "kā noturēties te un nepakāpties atpakaļ". Netakarīgi no tā, vai līdz mērķim nokļūts.
Bet arī tas prasa "kruķīties", lai varētu vairāk apbruņot jau esošo cietoksni.

[Luīze]

Skaidrs, ka laika gaitā prioritātes mainās, taču man nekad nav bijuši nosprausti tādi lieli sasniedzami mērķi, uz kuriem iet, nerēķinoties ne ar ko.
Karjera man nav bijusi prioritāšu augšgalā, bet ģimene gan un spēja sevi materiāli nodrošināt. Justies komfortabli pašai ar sevi.
A ko vēl? Pierādīt kādam, ka varu "ātrāk, augstāk, tālāk"? Nafik....

[karloss]

Bet arī tas prasa "kruķīties"

Bet tas tad ir joprojām - noturēties "tur" ar jebkādiem līdzekļiem? Lai noturētu cietoksni, liesi virsū karstu darvu? Es par to "kā" kaut ko izdarīt vai nedarīt tagad domāju kategorijā - vairs nekādiem līķiem pāri nekāpt. Tagad mazāk svarīgi ko vai kur būt, bet gan kā/kādā veidā tīri mentāli vai emocionāli tas notiek.

[karloss]

Justies komfortabli pašai ar sevi.

ja šī ir vienmēr bijusi prioritāte, kā tās izpratne ir mainījusies? Ko laika gaitā nozīmē justies komfortabli ar sevi? Tas ir par pašvērtējumu?

[Broņa]

Mani no Karlosa minētajām it kā te aktuālajām prioritātēm (krāpēji, krācēji, krājēji, pensija) nenodarbina neviena no tām. Ja nu vienīgi pensija attiecas uz manu nemaz tik tālo nākotni. Bet ikdienā par to nedomāju.
Par to, vai senāk bija aktuāli kaut ko sasniegt, bet tagad - kā saniegt. Nu man tā nav. Man tagad ir konkrēti materiāli mērķi, jo dēls jāizaudzina. Bet agrāk viss bija nemateriāls.. Un tad sapratu, ka pilnīgas auzas, ka tā nevarēs. Tad izvirzīju kaut kādus mērķus un to arī realizēju. Uz tā fona, kas te apgrozās, es, protams, izskatos pēc pilnīgas lūzeres, un mani sasniegumi ir niecīgi. Bet man pašai tie ir svarīgi, jo nekad pat nedomāju, ka es kaut ko vispār spēšu un man kaut kas būs.

[Broņa]

Jā, tas harmonijā ar sevi. Līdzīgi kā Luīzei. Bet tas perspektīvā. Vēl jau nākas būt arī diskomfortā.

[Luīze]

ja šī ir vienmēr bijusi prioritāte, kā tās izpratne ir mainījusies? Ko laika gaitā nozīmē justies komfortabli ar sevi? Tas ir par pašvērtējumu?

Jaunībā noteikti bija svarīgāk, ka citi mani novērtē, tagad tā nav. Pašapziņa man beidzot ir pietiekamā līmenī, pati zinu, ko varu un ko ne.   Pieņemu sevi tādu, kāda esmu, un nestresoju par to, kāda neesmu un nebūšu.

[karloss]

Man tagad ir konkrēti materiāli mērķi, jo dēls jāizaudzina.

Interesanti uzrakstīji, es izlasu, ka vienas prioritātes rašanos paskaidro, pamato otra prioritāte. Šīs abas vispār viena otrai nereti iespārda, jo naudas pelnīšana atņem laiku tai izaudzināšanai un otrādi. Kā tev sadzīvo, līdzpastāv un mainās šīs abas prioritātes?

[Broņa]

Abas paralēli. Naudas pelnīšanu nedrīkstu pacelt augstāk audzināšanai, kopā būšanai, jo tas laiks ir neatgriezenisks (kopā pavadāmais laiks ar bērnu augšanas procesā), to nevar atlikt malā. Tādēļ tikai atliek pielāgot naudas pelnīšanu, jo bez tās neko nevar.

[karloss]

Jaunībā noteikti bija svarīgāk, ka citi mani novērtē. (..) Pieņemu sevi tādu, kāda esmu.

Vai šajā uzsvaru maiņā - Vai citi mani pieņem? ->Vai es pieņemu sevi? -> Nākošais varētu būt - "Vai es pieņemu citus?" Man vismaz tā liekas, ka "justies komfortabli ar sevi" ir abpusēji saistīts arī ar to, kā jūtamies ar citiem. Es sevi vēl līdz galam nepieņemu, vot, arī citus pa laikam ciest nevaru.

[Minne]

Gandrīz vai bail ko rakstīt, ja nu atkal iesmejos 

Nekad neesmu gājusi pāri līķiem un nekad nav bijis sajūtas, ka kādam kkas jāpierāda, tā ka atkrīt arī jautājums, kā?

Tā kā ik dienu ir kas padarāms, tad attiecīgi kkas ir svarīgāks, kaut kas mazāk svarīgs, tātad viss vairāk vai mazāk mainīgs.
Tādas baigi lielās lietas man vairs nav aktuālas, īpaši neiespringstu.
Ok, var teikt, ka peldu pa straumi bez prioritātēm

[karloss]

kopā pavadāmais laiks ar bērnu augšanas procesā

Tā gan ir. Domā, vēlāk atkal atgriezīsies pie dzīves bez materiālās prioritātes, kad viss bija nemateriāls?

[karloss]

Ok, var teikt, ka peldu pa straumi bez prioritātēm

Un tā bijis vienmēr? Prioritātes, manuprāt, ir vienmēr, taču ne vienmēr tās baigi apzināmies. Bēbis piedzimst un viņam Jau ir prioritāte, piemēram, būt pabarotam un sausam, bet kādus jaundzimušā gadžetus vecāki viņam sapirkuši, viņam ir sekundāri, ja ne vispār nesvarīgi. Paiet laiks un viņš var būt neēdis, bet galvenais, lai ir gadžeti

[Spārka]

Divās daļās man nekādi nesanāk. Parastais personības attīstības cikls. Bērnību un tīņa gadus nevar atmest.
Nākamais - līdz bērnu "izlaišanai dzīvē" un pēc tam. Kā pareizi raksturot katra laika prioritātes, man vēl jāpadomā.