Sarunu forums
Noskaņojums => Dienas pļāpa => Tēmu iesāka: Amālija 2024. gada 11. aprīlis, 14:30:14
-
Kā jūs aizejat no cilvēkiem? No samērā tuviem cilvēkiem? Ilgi stiepjat gumiju, atmninoties, ka bija labi? Saskanēja. Tik daudz sāls apēsts. Vai pat diži nemanāt, ka vairs nav saskares? Vai kā ar nazi tiek nogriezts?
Es stiepju kā košļeni. Stiepju, stiepju, stiepju. Jo atceros labo. Kaut saprotu, tik un tā pārtrūks.
-
kurš gan vairs šajā vecumā to dara...
-
Saiknes pārtrūkst tāpat vien, bez krasām kustībām.
-
Ja pieņemu galīgo lēmumu, tad nogriežu kā ar nazi. Tas cilvēks ir "off" no manas dzīves. Nekontaktējos vspār. Bet, lai pieņemtu galīgo lēmumu, ir arī bijušas kaislības ar prom iešanu un atpakaļ nākšanu/ņemšanu...tas gan nekad nav labi beidzies.
-
kurš gan vairs šajā vecumā to dara...
Kas vecumam vainas? ;)
-
kurš gan vairs šajā vecumā to dara...
Vecumam tiešām nav nozīmes.
-
Kā jūs aizejat no cilvēkiem? No samērā tuviem cilvēkiem?
Nekur neeju no tuviem cilvēkiem, tieši pretēji, ar katru gadu jo vairāk sargāju kā acuraugu tos tuvos.
-
es neaizeju, no manis aiziet... kā ar nazi nogriež, maitas... es jau neraudu, bet...
-
Ar nazi ir gadījies nogriezt vien pie smaga aizvainojuma, un arī tad tās attiecības jau iepriekš bija pairušas. Citādi - izčākst dabīgā veidā bez asām kustībām. Bet tie nedaudzie cilvēki, kas nu man tagad ir, gadiem pārbaudītie, tie turas...
-
Tas jautājums par draugiem vai mīļotajiem, kas kļuvuši nemīļi?
Draugi, ar ko ceļi aizgājuši pa paralēli, vienkārši pamazām aizsūcas nebūtībā. Viena skolas draudzene pēc skolas beigšanas par kaut ko demonstratīvi apvainojās, un pēc tam satikāmies tikai 25 gadus pēc izlaiduma ballē. Pārējie kaut kā satiekas aizvien retāk, līdz nesatiekas nemaz.
Mīļotie vīrieši - ja nesanāk kopdzīve, tad nesanāk, paliekam draugi, nekādi naži un griešana nav. Izņemot vienu, kurš nesaprata, ka nav un nebūs. Apsveikumu dzimšanas dienā uzskatīja par aicinājumu atsākt attiecības. Ar viņu nav nekādu kontaktu un nemaz. (Neizvērsīšu tēmu par to, ka tas bija vienīgais mēģinājums "pazemināt latiņu" līdz "profenes līmenim", jo izglītība neko nenosakot blablabla😃)
Lai gan ja tā padomā, tad cilvēki ir vismaz 2 tipu - vieni "nogriež ar nazi", aiziet un pēc tam mokās, līdz jūtas nobeidzas. Otri - secina (vai sagaida), ka jūtas ir beigušās, un aiziet. Otrie nemokās, jo lēmums aiziet ir atnācis tad, kad "attiecības ir nomirušas rēnā nāvītē" ©Trix.
Vēl jau tēma būtu izvēršama par to, vai pēc kopdzīves nesanākšanas cilvēki paliek draudzīgās attiecībās vai iekultivē naidu. Ka daudzi nesaprot kā var būt draugi vīrietis un sieviete pēc kopdzīves izbeigšanās (un kāpēc ne, ja cilvēciskās īpašības, kas piesaistīja, nav pazudušas, bet tās, kas vajadzīgas ģimenei, neatradās).
Bet vispār besī rakstīt no telefona... 😬
-
Man tas ir vienādi ar mīļotajiem un draugiem. Es ļoti lēni laižu sev klāt. Kad esmu pielaidusi, tad veidojas īpašs statuss. Tiek pieņemts, attaisnots (un, ja labi grib, attaisnot var visu), tiek sperti 3 soļi atpakaļ un 2 uz priekšu, tad vēl 2 uz priekšu. Tiek pielietoti tautas, homeopātiskie un nez kādi vēl līdzekļi. Un tad saprotu - viss. Un tad ir viss. Bet neproduktīvi garš process. Pati zinu. Bet vienmēr ceru.
-
Draugam, lai kas tur arī nebūtu bijis, mēs nez vai paziņojam: "Es ar tevi vairs nedraudzējos". Aizslīdam un viss.
Pāru attiecībās otrādi.
-
Pāru attiecībās (ja nedzīvo kopā), tad pēkšņi daudz darba, kursi, studijas, suņi, kopjami radinieki. Cerot, ka otram apniks un pats aiztīsies.
-
Cerot, ka otram apniks un pats aiztīsies.
Neatceros, ka kādreiz būtu tik mazdūšīgi rīkojusies.
-
Tad tas nav nekāds pāris, ja var gaidīt, ka otrs aizslīdēs. Tad tās attiecības neatšķiras no tādiem zolītes čomiem, ar kuru īsti nepatīk kopā spēlēt, un tad neuzaicina uz spēli, atrunājas ka nebūs mājās un ka kārtis iepelējušas un džokers iemeties.
Lai gan - arī kopdzīvē var nevārīt zupu, bet gaidīt, ka otrs neizturēs un aizslīdēs pie kādas vārītājas. :scratch:
(kasa pauri)
-
Paskaidroju: it kā žēlojot to otro. Cērtot asti pa mazam gabaliņam. Mazdūšīgi? Jupis viņu zina. Nu, kā filmā "Rudens maratons" Buzikins. Man ļoti saprotams :sad_smiley:
Vispār es negribētu, ka man kā ar nazi. Man vajag sagatavoties.
-
Neatceros, ka kādreiz būtu tik mazdūšīgi rīkojusies.
Situācijas dažādas. Varbūt tas otrs ir cīši lobs cilvāks, pat nedara neko sliktu, bet sācis besīt tā, ka zobi sāp. Un pat nepateiksi, ka viņš krāc vai pīpē, vai šņauc puņķi aizkaros. Jo to tak nedara, viņš visu dara "pareizi". Bet ja tu pateiksi, ka sorī, bruņiniek, es tevi labāk redzu ejam nekā nākam, jo tāpēc, ka tāpēc, tad šis kā pirtsslotas lapa pie pakaļas pielips, centīsies būt vēl pareizāks un mēģinās noskaidtot, kas viņam jādara, lai tev zobi nesāpētu.
Un tur jau ne tikai zobi sāpēs, bet žoklis mezglā siesies un ausis asaros.
Vieglāk ir mēģināt nopurināt pamazām. Varbūt pašam pāries indeve un atlips, bet tad jau nesāpīgi, nevis ar sirpi pa p...otīti.
-
Žēlojot to otru? He, he, ka tik ne, tā ir atbildības pārlikšana uz to otru. Es jau neko, es tāds labiņais, re, pat žēlsirdīgais, bet tu jau tas, kurš ar tādu "labiņo" negribēja vienā smiškastē spēlēties... šī diezgan pretīga manipulācija un otra dzīves laika izķērnāšana.
-
Trix saprata pareizi.
-
Vieglāk ir mēģināt nopurināt pamazām. Varbūt pašam pāries indeve un atlips, bet tad jau nesāpīgi, nevis ar sirpi pa p...otīti.
Piekrītu, BET...(atkal BET)...un tā vienā brīdī attopies, ka "velns"! Dzīve taču paiet!!...vecums klāt....un esi žēlojis, stiepis, cietis, žēlojis, jo vispār jau nav slikts cilvēks, bet... iekāriena (ne tikai sex) vairs nekāda...
Manuprāt, kopā būšanai tomēr jābūt bez ciešanām, bez žēluma. Pat krietnos brieduma gados.
P.s. man vnk tagad ir 50+ krīze.
-
Žēlojot to otru? He, he, ka tik ne, tā ir atbildības pārlikšana uz to otru. Es jau neko, es tāds labiņais, re, pat žēlsirdīgais, bet tu jau tas, kurš ar tādu "labiņo" negribēja vienā smiškastē spēlēties... šī diezgan pretīga manipulācija un otra dzīves laika izķērnāšana.
Nē, nevis žēlot otru, bet savas smadzenes no izvarošanas.
-
attiecībām jābūt abpusēji izdevīgām :talking: un nevajag sasteigt to aiziešanu...
es re, 40nieku krīzes laikā pastiepu gumiju, attiecības sakārtojās, viss kārtībā, šogad 40 gadu jubileja...
-
Nē, nevis žēlot otru, bet savas smadzenes no izvarošanas.
Savas smadzenes, diemžēl, tāpat tiek izvarotas. Lēnām vai ātri. Tad jau labāk ātri. Iedomājies, ātrāk pasaki, ātrāk jaunas iespējas. Tam otram cilvēkam taču arī ir iespēja sākt kaut ko no jauna. Kaut ko labāku.
-
attiecībām jābūt abpusēji izdevīgām :talking: un nevajag sasteigt to aiziešanu...
es re, 40nieku krīzes laikā pastiepu gumiju, attiecības sakārtojās, viss kārtībā, šogad 40 gadu jubileja...
Atslēgas vārds: - abpusēji izdevīgām. Bet, ja nav izdevīgas?
-
Atslēgas vārds: - abpusēji izdevīgām. Bet, ja nav izdevīgas?
TAD NAFIG TO NASTU!!! :fryingpan: un pēc iespējas ātrāk
-
gadās cilvēki-parazīti... gan materiāli, gan morāli... pirmos vieglāk pamanīt, otrie nodara lielāku skādi... protams, jāvērtē izmaksas/ieguvums (foršam zaķim, lielu kāpostu vajag), arī savus "putnus" nevajag aizmirst, katram tādi ir... bet ja jūties izmantots, tad nopietni viss jāpārvērtē... nevajag cerēt, ka otrs mainīsies, ka izdosies viņu mainīt... vienīgais cilvēks, kuru varam mainīt - esam mēs paši....
-
Savas smadzenes, diemžēl, tāpat tiek izvarotas. Lēnām vai ātri. Tad jau labāk ātri. Iedomājies, ātrāk pasaki, ātrāk jaunas iespējas. Tam otram cilvēkam taču arī ir iespēja sākt kaut ko no jauna. Kaut ko labāku.
Nu tas ir tā, kā lekt zem vilciena, ja augonis kājā iemeties. Gals būs ātri un droši, bet ja pagaidīsi, augonis var uzsūkties, vilciens neatnākt un visi veseli, nevis metru zem zemes.
-
kurš tad spēj tā baigi novilkt robežu - vakar es vairāk mīlēju to, bet šodien no plkst. 10:32 es vairāk mīlu šito! Vsjo, punkts, basta - tai pirmajai saku - āmen!. Sieviešu žurnālu tematika vispār. Amā piestrādā brīvajā laikā ganjau
-
kurš tad spēj tā baigi novilkt robežu - vakar es vairāk mīlēju to, bet šodien no plkst. 10:32 es vairāk mīlu šito! Vsjo, punkts, basta - tai pirmajai saku - āmen!. Sieviešu žurnālu tematika vispār. Amā piestrādā brīvajā laikā ganjau
Nepiekrītu. Īstenībā ļoti aktuāla tēma.
Tas vai mīl vai nemīl, grib būt kopā vai nē, tas nerodas vienā dienā...to tiešām neizlemj vienā dienā...Bet saprotu to tā: varu gadiem domāt, svērt un izsvērt. Un jau ja tāda "svēršana" attiecībās vispār radusies, tā ir tā pirmā pazīme, ka ritīgi nav.
Ja pieņem lēmumu, tad tomēr pienākums ir "nečakarēt" dzīvi arī tam "otram".
-
Nu tas ir tā, kā lekt zem vilciena, ja augonis kājā iemeties. Gals būs ātri un droši, bet ja pagaidīsi, augonis var uzsūkties, vilciens neatnākt un visi veseli, nevis metru zem zemes.
Ja konstatēts, ka "augonis" nekur neuzsūksies no tās astes, kur jēga no astes katru mīļu mūža dienu nogriezt pa mazai šķēlītei? Upurēšanās, domā, kādam vajadzīga, kāds pēc gadiem par to pateiks paldies? Šaubos...
Es tādās situācijās allaž cenšos iejusties apgriestā situācijā, vai es vēlētos, lai mani piecieš kā zobu sāpes un upurējas, nē, negribētu gan.
-
kaut kādā ziņā jā, bet vienmēr jau visi iestrēgst uz to, kad tad īsti ir tas brīdis lēmuma pieņemšanai. Jo tas nāk kopā ar visu pārējo. Labi, ja runa par klaidoņu attiecībām, tad vienkārši, bet domāju, ka vairums līdz pēdējam brīdim cer, ka tā jaunā aizraušanās pāries un viss būs tāpat kā agrāk.
Tas ir tāpat, kā ja kāds grib nodefinēt, kad sākas krāpšana - no skatiena, domas, pieskāriena vai pilna darbibu komplekta.. Nav tādu novilkto robežu. Un tāpēc arī viss vienmēr ir tik sāpīgi.
-
Ja konstatēts, ka "augonis" nekur neuzsūksies no tās astes, kur jēga no astes katru mīļu mūža dienu nogriezt pa mazai šķēlītei? Upurēšanās, domā, kādam vajadzīga, kāds pēc gadiem par to pateiks paldies? Šaubos...
Es tādās situācijās allaž cenšos iejusties apgriestā situācijā, vai es vēlētos, lai mani piecieš kā zobu sāpes un upurējas, nē, negribētu gan.
Tu esi pašpietiekama, tas pa lielu gabalu redzams :mrgr: bet gadās cilvēciņi kuri to vien gaida...
-
kaut kādā ziņā jā, bet vienmēr jau visi iestrēgst uz to, kad tad īsti ir tas brīdis lēmuma pieņemšanai. Jo tas nāk kopā ar visu pārējo. Labi, ja runa par klaidoņu attiecībām, tad vienkārši, bet domāju, ka vairums līdz pēdējam brīdim cer, ka tā jaunā aizraušanās pāries un viss būs tāpat kā agrāk.
Tas ir tāpat, kā ja kāds grib nodefinēt, kad sākas krāpšana - no skatiena, domas, pieskāriena vai pilna darbibu komplekta.. Nav tādu novilkto robežu. Un tāpēc arī viss vienmēr ir tik sāpīgi.
"kā agrāk" nebūs nekad, tā ir nākamā pasaka... auglis ir apēsts un iedarbojies...
bet ... cik reizes ir jāpiedod?? :) 70x7 (Mt 18:22), ko bībeles pazinēji tulko kā bezgalību... :talking: [size=78%] [/size]
-
https://www.delfi.lv/life/56010800/notikumi/120012500/valsts-policijas-mekletais-raivis-atzistas-ka-ir-pie-citas-sievietes (https://www.delfi.lv/life/56010800/notikumi/120012500/valsts-policijas-mekletais-raivis-atzistas-ka-ir-pie-citas-sievietes)
Lūk, kā vajag nocirst, ar mazu somiņu pār plecu :mrgr: :mrgr:
-
Raivim noģīmī dzīvesveids skaidri nolasāms, bet rādās, džeks uz izķeršanu... :mrgr:
-
kaut kādā ziņā jā, bet vienmēr jau visi iestrēgst uz to, kad tad īsti ir tas brīdis lēmuma pieņemšanai. Jo tas nāk kopā ar visu pārējo. Labi, ja runa par klaidoņu attiecībām, tad vienkārši, bet domāju, ka vairums līdz pēdējam brīdim cer, ka tā jaunā aizraušanās pāries un viss būs tāpat kā agrāk.
Tas ir tāpat, kā ja kāds grib nodefinēt, kad sākas krāpšana - no skatiena, domas, pieskāriena vai pilna darbibu komplekta.. Nav tādu novilkto robežu. Un tāpēc arī viss vienmēr ir tik sāpīgi.
Jaunā aizraušanās... ja vienmēr aizraušanās būtu iemesls nevēlēties vairs uzturēt attiecības. Cilvēki vienkārši mainās, mainās vērtības, mērķi, intereses un ne vienmēr sinhroni un vienā virzienā.
Ja tā padomāju, ar tuvu cilvēku attiecības esmu diezgan krasi pārtraukusi vienreiz, draudzene iepinās jaunās paaudzes sektā, vienkārši nespēju vairs klausīties to vāvuļošanu par dēmoniem un manis glābšanu. Punkts un āmen, un atā.
-
Amizanti, visas kuras es esmu pametis ir mirušas, - attiecīgi, kas mani pameta, dzīvas un precējušās :)
-
Zaplīze ar Vilmāru jau krietnu laiku bija saprecējušies, arī negantā rutīna un bērnu zobu nākšana padarījuse savu.
Kādā drēgnā rudens dienā Vilmārs sajuta sevī briestam vēlmi piesliet nogurušo galviņu pie Ingeborgas trauslā pleca. Zaplīzei bijušais spožums apskretis, matu kodaļa paretinājusēs un vispār - Ingeborga tādus dziļkaislus skatus bija raidījuse, ka Vilmārs, maktens vīrišķis būdams, saprata, ka te nu ir īstā laime nākuse.
Pēc viedu ļaužu padoma viņš nevilka kaķīti aiz astes, bet, nogājis mājā, uz karstām pēdām teica Zaplīzei: "Tā un tā, kopš šī brīža es jemu savu lādi ar cirīti, bērzā urbjamajiem daiktiem un slīmestu un eimu pie Ingeborgas. Tu dzīvo kā gribi un mūsu puikas audzini par cilvēkiem".
Zaplīzei problēmu bija pilna cepure un vēl vācele - sivēnmāte grūti atnesās un no tiem pašiem sivēniem pārīti nogulēja, siens aizlija un aitām vilnu kodes sakapājušas, govei ciču sērga prasījās pēc lopu daktera saukšanas, gurķi nopuva neizdīguši un kaimiņu Andža apmieza rododendru, - vēl vienu likteņa spērienu no skaidrām debesīm viņa vairs turēt nejaudāja. Iešvintījuse Vilmāram ar cūkēdiena spaini, viņa pašāva rokas pret debesīm un iekliedzās kā Joskes ratu rumba: "Nu gan ir dir$ā mati!" Zaplīze izlikās no ķēķa, pielaida uguni cūku kūtij un, uzskrējuse uz tiltiņa, ar galvu pa priekšu iemetās atvarā.
Ingeborgai doma par atraitņa bērneļu audzēšanu izraisīja grēmas, viņa apsēja sarkano lakatu, parādīja Vilmāram pigu un devās lūkoties uz Konrādu.
Tā Vilmārs vienā mirklī palika bez sievas, brūtes, sivēnmātes un dvēseles miera uz mūžiem.
Bet ja Vilmārs būtu klausījis citam padomam...
Viņš vakaros, Zaplīzes skābos kāpostus strēbdams, sēri lūkojās krāsns ugunī, domāja par Ingeborgas buču aiz siena panta un mīkstajiem pupiem, bet uz Zaplīzes jautājumiem atbildēja galīgi šķērsām. Zaplīze sajuta svilumu, bet kas nav pieķerts, tas nav zaglis. Iemainījuse pret pāri raibu cimdu vienu sivēnu no vecās Alvīnes, Zaplīze nolēma, ka dažas aitas var iemainīt pret sienu govei un gan šo ziemu izvilks. Vecais Vilmārs pa tam lāgam galīgi no saimniecības atsities, bet Zaplīze aiz spīta cirta kāju pie zemes un gāja kā atspole. Kad nu šis sajēma dūšu vaicāt, vai Zaplīze nebūtu ar mieru jamo redzēt retāk vai pavisam nemaz, šī ievilka Vilmāram pa kumbru ar slīmestu, izlika vīrišķi aiz vārtiņiem un nopakaļis izlidināja arī cirīti un bērzā urbjamos štrumentus.
Tā nu Zaplīzei sākās jauna dzīve, jo govju ciču smēri lopu dakters ar palīdzīgu roku ierīvēja Gaujai tur, kur vajadzīgs, bet Zaplīzei no tā skata vien sārti vaigi sametās - dakters tak smuks, un Zaplīze jamam arī bija jau izsenis sirdē iekrituse. Tikām smērēja govei cičus, kamēr piesmērējās šai pavisam...
Ko es ar to gribēju teikt. Tu nekad nezini kā reaģēs otrs uz to ciršanu uzreiz un bez sagatavošanās, salīdzinot ar pamazām pieradināšanu pie attiecību gala. Tas ātrais trieciens var sakrist ar melno svītru un cilvēkam var nepietikt spēka izturēt vēl arī to, kamēr pakāpeniska atsvešināšanās var sagatavot pamatu tam, lai lēmums šķirties būtu ja ne abpusējs, tad vismaz ne negaidīts un nāvīgs un dos tikai apziņu "Tā man jau likās, nu kad nav, tad nav".
Cilvēki ir dažādi, vai zinies... Tu nekad nezini, kuram tavs labi gribētais kājas spēriens būs stimuls lidot uz augšu, bet kuram - ar akmeni kaklā mesties upē.
-
Vai Tev ir govs? vai kaut zāles pļāvējs, kuru "ar palīdzīgu roku ierīvēt tur, kur vajadzīgs" :blushing: :m:
-
Tā "ciršana" vaitad nenotiek tad, kad tā "pakāpeniskā atsvešināšanās" jau ir notikusi? Kad tā tukšā vieta, kur kam jaunam ieperināties, jau radusies? Ja ir tā mīlestība, vai tad to mēdz meklēt, nu nē taču. Ārpus sāk skatīties, ja iekšpus nav tā pēc kā ilgojas...
Un nu nemānīsim nu sevi, tā nu gan izcili reti mēdz būt un jābūt izciliem aktieriem, lai dzīvotu tādā eiforijā, ka nejustu, ka attiecībās tomēr kas ne tā un tas "cirtiens" kā no zila gaisa... nu, varbūt, kādai izteikti egocentriskai personībai tā arī varētu gadīties, bet ja partneris svarīgs un tas kā viņš attiecībās jūtas, es nez'...
-
Raivim noģīmī dzīvesveids skaidri nolasāms, bet rādās, džeks uz izķeršanu... :mrgr:
bet pasaki man, cik nogribējušamajai jābūt, lai šādus "brīnumus" pa stacijām salasītu un uz māju stieptu?? :rat:
-
Es to tev gan nevarēšu pateikt, nav man šādas pieredzes... bet redz, meklē "dārgumu" pazudušo... :mrgr:
-
Trix, par rakstīšanu nekad neesi aizdomājusies? Uz mani tramvajā tika dīvaini skati mesti. Jo balsī smējos.
-
Raivim noģīmī dzīvesveids skaidri nolasāms, bet rādās, džeks uz izķeršanu... :mrgr:
Un viena pirksta arī nava :blushing:
-
Kā jūs aizejat no cilvēkiem? No samērā tuviem cilvēkiem?
Būtu labi, ja paskaidrotu, kas tieši domāts ar "samērā tuviem cilvēkiem", citādi, viens runā par desu, cits par maizi... Vecāki, laulātais, bērni - tie tākā būtu tie tuvie, kas būtu tie "samērā tuvie", pārējie radi, draugi?
-
Jā, tuk. Draugi, cieši labi paziņas, mīlnieki. Tie ir samērā tuvie. Vecāki un bērni - tā ir cita pakāpe. Kā ar vīriem? :scratch:
-
Man vīrs vistuvāko kategorijā, tā ir mana ģimene... tāpat kā bērni, vecāki.
-
Man vīrs vistuvāko kategorijā, tā ir mana ģimene... tāpat kā bērni, vecāki.
Tas ir patiesi lieliski, tuk! Bērni un vecāki ir asinsradinieki. Tos nemēdz mainīt. Vīrus mēdz. Tāpēc es nosvārstījos.
-
Nū... vai mazums cilvēku, kuri pārtraukuši attiecības ar bērniem vai vecākiem, vai uztur tās vien formāli.
-
Manupràt, ir sàkusies diskusija starp precètiem ļaudìm, kuriem ir ilgtermińa laulìba ar saistìbàm un pienàkumiem, un neprecètajiem, kuriem, iespèjams ir ilgtermińa attiecìbas, bet nav saistìbu. Vismaz, ne finansiàlu.
-
Nū... vai mazums cilvēku, kuri pārtraukuši attiecības ar bērniem vai vecākiem, vai uztur tās vien formāli.
Tur laikam neiedziļināšos. Tā ir smagā artilērija.
-
Vēlme jau vien saprast kur īsti jāiedziļinās, nevis minēt mīklas un grābstīties visrinķī... :?:
-
Trix, par rakstīšanu nekad neesi aizdomājusies? Uz mani tramvajā tika dīvaini skati mesti. Jo balsī smējos.
Ir man arī tāds netikums, jā, tikai grūši konvertējams par beigtiem prezidentiem. Kādreiz piehaltūrēju, pastāstiņus tulkojot un adaptējot, bet rakstīšanu uztaisīt par komercproduktu tā īsti nerentējas. Pļekāt tādus murgus kā Račko man sirdsapziņa neļauj. :?:
Bet tēmā jau nav liegts apskatīt dažādus variantus par to, kurš kuru un kā pamet.