Tas jautājums par draugiem vai mīļotajiem, kas kļuvuši nemīļi?
Draugi, ar ko ceļi aizgājuši pa paralēli, vienkārši pamazām aizsūcas nebūtībā. Viena skolas draudzene pēc skolas beigšanas par kaut ko demonstratīvi apvainojās, un pēc tam satikāmies tikai 25 gadus pēc izlaiduma ballē. Pārējie kaut kā satiekas aizvien retāk, līdz nesatiekas nemaz.
Mīļotie vīrieši - ja nesanāk kopdzīve, tad nesanāk, paliekam draugi, nekādi naži un griešana nav. Izņemot vienu, kurš nesaprata, ka nav un nebūs. Apsveikumu dzimšanas dienā uzskatīja par aicinājumu atsākt attiecības. Ar viņu nav nekādu kontaktu un nemaz. (Neizvērsīšu tēmu par to, ka tas bija vienīgais mēģinājums "pazemināt latiņu" līdz "profenes līmenim", jo izglītība neko nenosakot blablabla😃)
Lai gan ja tā padomā, tad cilvēki ir vismaz 2 tipu - vieni "nogriež ar nazi", aiziet un pēc tam mokās, līdz jūtas nobeidzas. Otri - secina (vai sagaida), ka jūtas ir beigušās, un aiziet. Otrie nemokās, jo lēmums aiziet ir atnācis tad, kad "attiecības ir nomirušas rēnā nāvītē" ©Trix.
Vēl jau tēma būtu izvēršama par to, vai pēc kopdzīves nesanākšanas cilvēki paliek draudzīgās attiecībās vai iekultivē naidu. Ka daudzi nesaprot kā var būt draugi vīrietis un sieviete pēc kopdzīves izbeigšanās (un kāpēc ne, ja cilvēciskās īpašības, kas piesaistīja, nav pazudušas, bet tās, kas vajadzīgas ģimenei, neatradās).
Bet vispār besī rakstīt no telefona... 😬
