Jā, ar būšanu kadrā man arī tā švakāk. Pat nevaru tā īsti izskaidrot. Nav tā, ka es nebūtu... pat nezinu, ko pateikt. Nu, aptuveni tā, ka nav tā, ka es būtu mazāk glīta. Gluži vienkārši mani mēdz neuzrunāt bildes ar paviršiem rakursiem, šā tā, ka tikai. Vai arī otrādāk, ka mākslinieciskums likts pirmajā vietā pār cilvēku. Tāpēc arī pati mēģinu būt iespējami saudzīga ar cilvēkiem. Labāk mazāk kaut ko nekā par daudz. Kad sabildēju kādu, pajautāju, vai kas patīk, un, ja nav tādas viennozīmīgas atbildes, dzēšam kaut vai ārā. Arī ar portretbildēm nedalos sociāli, ja neesmu palūgusi atļauju kādu retu reizi, jo tās tad vairs nav nav manas, bet to cilvēku. Un gribētos, ka arī mani tādā veidā nepatērētu. Nesaliktu tagus ar vārdu, uzvārdu un nesaliktu kādās interneta vietnēs, tikai tāpēc, ka fotografējošajam tā gribas tobrīd. Nerunāju par skaistiem momentuzņēmumiem. Ir arī tādi. Par tiem patiess prieks. Bet par daudzumu...
