Atrast sevi. Atbildēt sev uz jautājumu, kas es esmu, ko vēlos.
Varbūt viena no vissvarīgākajām lietām, ir laiku pa laikam iet un darīt to, kas patīk. Pašterapijai. Atslodzei. Darīt. Kādam tā var būt adīšana, kādam sports, ziedu audzēšana dārzā, gleznošana savam priekam, fotografēšana. Ir arī lietas, kuras patīkami atslābina un kurās esam tikai patērētāji - mūzikas baudīšana, kino apmeklējumi, seriālu skatīšanās. Ja tās lietas palīdz, tad arī tas ir labi. Bet savureiz vajag kaut ko darīt, ieguldīt sevi, redzēt rezultātu, ko spējusi paveikt iesaistīšanās. Jo tas piešķir dzīvei nokrāsas, ļauj just emocijas - tā ir tā jēga. Emocijās ir jēga. Un šādos gadījumos tā ir gaiša jēgas izjūta. Kaut vai uz brīdi. Un brīžus atkārtojot, kad iespējams.
Vēl personīgi es ar gadiem saprotu un mācos pieņemt, ka esmu nervozs cilvēks. Līdz ar to man vienmēr ir par ko padomāt - kā par daudz nestresot kaut vai sadzīves sīkumu dēļ. Tas nodarbina. Un jarisina visdažādākie iekšējie dialogi laiku pa laikam, atgādinot sev, ka neesmu arī slikts cilvēks, vienkārši nervozs, ar noslieci uz melanholiju, tāds vienpatis dažkārt. Tā nu tas vienkārši ir. Nedomāju, ka vienā brīdī viss mainīsies. Tātad atliek pieņemt dzīvi, kāda tā ir. Un atrast kaut ko arī patīkamu. Laiku pa laikam atkal parisinot iekšējos dialogus, atkal un atkal, kad vajag. Un baudīt dabu, gadalaiku maiņu, lai kāda tā būtu, vienkārši savureiz baudīt. Novērtēt, ka ir tomēr apģērbs pietiekamā daudzumā, ēdiens, mājvieta, kāds sarunbiedrs pa laikam, kustību brīvība. Tādā kopējā tvērumā novērtēt un atzīt.