Tur jau arī ir tā abstrakcijas fiška, ka katram, kas to skatās ir sava dzīves pieredze, savas atmiņas par kaut ko.... Teiksim, kādā gleznā viņš pēkšņi sajūt savas atmiņas no kāda sen redzēta saules rieta, vai sen redzēta lietaina vakara... un viņš no tā darba nevar atrauties. Teiksim, man pēdējais darbiņš ir tāds tā kā bērnības atmiņas par sēņošanu agri no rīta. Kad saule tikai sākusi apspīdēt zarus un tāda kā migliņa apkārt, zirnekļu tīkli ar rasu un viss tik krāsains, nenoteikts un dīvains. Tāds apburts mežs. Bet kaimiņiene ieskrēja un teica, ka redz trīs darbus - kreisais migla purvā, pa vidu lietu un zibeni vasarā un apakšējais... to vairs neatceros - triptihs vienā vārdā. Tas arī ir- ko kurš grib to redz. Nu kā bērnībā, kad mākoņus vērojām - viens redz zirgu, cits zaķi.