Kaut kādā līmenī cilvēki tiešām atšķiras.
Vieni rīkojas mirkļa impulsa iespaidā un rezultāts ir lielisks (ieraudzīju jaunu dušas kabīni, nopirku, ieliku – super!).
Otri rīkojas mirkļa impulsa iespaidā un rezultāts ir pakaļā (ieraudzīju jaunu dušas kabīni, nopirku... un izrādījās, ka šis modelis ir totāli neērts, durtiņas sanāk pret sienu, iekāpt grūti, iztīrīt nereāli un pati prece brāķis.)
Ja tie pirmie savu mirkļa impulsu nokancelēs un sāks domāt un analizēt, beigās nopirks citu, kas nederēs, nepatiks, varbūt būs ar kādu niansi labāka, bet citos punktos zaudēs, un cilvēks būs nelaimīgs.
Un ja tie otrie savu impulsu nokancelēs, tad izdomās un izanalizēs, nopirks citu un būs pārlaimīgi, jo viss derēs, patiks un būs tieši kā vajag.
Sūdi sākas, kad pretējās uzbūves līdzcilvēks tos impulsistus spiež domāt (nu kā tā var grābt pirmo, kas pagadās!) un tos otros spiež rīkoties bez domāšanas (nu kā var neļaut sev ieviest to, kas pirmais iepatīkas!).
Es esmu no otrajiem. Ja paļaušos mirkļa impulsam un nopirkšu kaut ko bez domāšanas vai piekāpšos otram cilvēkam bez riebīgi ilgām pārdomām par/pret/varbut tā/varbut šitā, tad rezultāts mani totāli neapmierinās. Un ne jau tāpēc, ka piekāpos, bet tāpēc, ka piekritu pirmajai idejai bez analīzes, un pirmā ideja 90% gadījumu _man_ ir nepareiza.
Ja attiecībā uz svārkiem vai kurpēm var izmest un aizmirst, nopietnākās lietās tas nozīmē ilgstoši sadzīvot ar to, kas riebj un krīt uz nerva.
Bet es to nesauktu par jūtu/prāta dominanci. Jūtas ir visiem.
