Cilvēks, kas smejas - kritiķi visi vienā balsī paziņo, ka abas izrādes ir viena par otru vājākas , Kafka un Cilvēks. Man gribētos vairāk aizstāvēt Cilvēku, kas smejas. Kāpēc? Režisore centusies, scenogrāfs izdomājis pasakainu risinājumu, skatuvnieki mokās katrā izrādē, liek sveces altāros, lai viss strādātu kā vajag, aktieriem likts dejot un dažādi kustēties, komponistam taisīt jaunu aranžējumu - vārdsakot, visi nenormāli centušies. Tāpēc atļaušos teikt, ka šī ir labāka izrāde par Ameriku.
Scenogrāfija tiešām laba, atšķirībā no Kafkas, kur uzlikts uz skatuves viss, kas bijis pieminēts romānā, šeit ir alegorijas.
Pati izrāde daudzējādā ziņā Princi un Ubaga zēnu atgādināja, sākot ar Maiklu Hendonu, resp, Laizānu. Un pie tam ne jau dēļ Kalniņa mūzikas šī asociācija. Un pie tam to senseno iestudējumu Ubagzēnam, pirms gadiem 30, ar Kaijaku un Reini galvenajās lomās..
Mūzika - mans sāpju moments. Neviens vēl man nav izsskaidrojis, kāda mārrutka pēc bija jātaisa jaunas aranžijas vecajām dziesmām. Vai tāpēc, ka ImKalniņš tagad ir sliktais un mēs no viņa gribam norobežoties? Tad kāpēc vispār jāņem šī mūzika? Būtu kārtīgas vecās notis un tie, kas atpazītu šīs dziesmas, būtu laimīgi, bet tie, kas dzirdētu pirmo reizi, teiktu, o, jā, tātad tāds ir Imka! Bet tagad vienīgais, kas ir panākts, ir sajūta, ka aktieri nemāk dziedāt. Tas nekas, ka viņi ir dziedājuši n-tos koncertus, mūziklus utt, te sajūta, ka balsis lūzt, pauzē, šķībi dzied. Bet tāds ir tas aranžējums. Fē.
Par mīlestību - pašās beigās es pieslēdzos galvenajiem varoņiem un nopārdzīvoju viņiem līdzi. Lai gan vienu brīdi Gvinplēns izskatījās pamatīgi aizrāvies ar Džoziannu, tomēr izrādījās, ka viņš mīl Dea. Pēdējās 10 minūtes no izrādes bija ļoti pārdomāti skaisti uzvestas.