Man patiktu tāda versija (fantāzija), ka visam dzīvajam ir tā "Dieva" dzirksts, ko mēs saucam par dvēseli. Tai pat ir savs ķermenis - tā aura, kas piemīt dzīvām būtnēm un pazūd, kad fiziskais ķermenis vairs nav lietojams. Tad tā dzirksts pievienojās īpašam kopējam enerģētiskam laukam( varbūt, tas pat atrodas kādā citā dimensija), kuram piemīt dīvaina opcija - tur nepastāv laiks. (Būtībā, jau laiku mēs paši te uz zemes esam izdomājuši, jo tālāk no zemes jo mazāk laikam ir nozīme). Un tad, tai enerģiskajā laukā, tās dzirkstis, kas šādā vai tādā iemesla dēļ vēl neiederas, ir nestabilas un tāpēc nevar ilgi uzturēties kopējā laukā, līdz ar to "meklē" jaunu ķermeni uz zemes. Lai pilnveidotos līdz sasniedz nepieciešamo kondīciju. Kaut kā tā, man patiktu ;o))))
Biju vēl iedomājusies par to, ka cik tad ilgi cilvēki dzīvo uz zemes, bet kas gan teiktu , ka nav dvēseles kaķim, sunim.... visas dzīvajam uz zemes. Tās pašas dieva dzirkstis, tikai pašā iedīglī.
Un par to ļauno un labo... Kālab nē, visi bērni piedzimst labi...
Ai, es vēl ilgi varētu fantazēt. Teiksim, par to, ka dvēselei ir pastāvīga saikne ar to enerģētisko lauku. Katram gadījās, kad nonāc strupceļā, un pēkšņi galvā pazib risinājums. Vai arī strīdies pats ar sevi, vai iecerēji veikt ko nelāgu, bet galvā pazib doma un pamatojums, kāpēc jāatturas. Un kur nu vēl tie viedie sapņi?
Nē, goda vārds, tur augšā notiek kaut kas interesants un mēs esam daļa no tā visa.