Es ne par programmēšanu, bet par Windows regulāro pārinstalēšanu visās viņa reinkarnācijās un sekojošu savu ikdienas programmu piedabūšanu pie strādāšanas, jo visas programmas, pat tas pats words, man ir saiestatītas tā kā to vajag man, nevis kā to ir iedomājies Bils. Un tas ir – atcerēties kur kādus iestatījumus es, darba gaitā atklājot sev neērtības, esmu iebakstījusi, kuri papildu faili ir vajadzīgi, kur tie atrodas un kā tos piedabūt funkcionēt jaunajā versijā. Tas ir vismaz pāris nedēļas līdz mēnesim, kamēr piedabūt datoru strādāt tā kā vajag, un arī tad katram piektajam vissteidzamākajam darbiņam atklājas, ka vajag TO (ko lietoju max. 3x gadā), bet TAS man nestrādā.
Par to 80+ pensionāru laimi pasūtīt ēdienu no veikala. Ņu, ņu. Es nupat par to interesējos, jo ir apmēram tāds gadījums. Ko atradu, ko apskatīju, kas nu vispār te piegādā – minimālā pasūtījuma summa – 20 eiro, tas ir mazēdošam nīkulim pārtika nedēļai, un vēl tad jāpiedomā, ko pasūtīt, lai to summu salasītu. Līdz ar to pasūtāmo preču klāsts ir nožēlojams, jo lielākā daļa preču nedēļu neizturēs (zinām, zinām, maizi saldētavā utt...), plus piegāde 5,99, ja summa ir zem 60 eiro. Sanāk tāds nevājais uzcenojums.
Nē, nu ja pensionārs ēd smalkas špeizes spaiņiem, tad var arī mēģināt pasūtīt.
Par pasūtīšanas ērtumu man viedokļa nav, tā kā tas ir pakalpojums, kurš ir, bet nav derīgs konkrētajam cilvēkam.
Attiecībā uz "pielāgošanos" un "jaunu lietu apgūšanu" es esmu veca jau kopš tiem laikiem, kad parādījās e-veselība, latvija.lv un pārējie. Tur velns kaklu nolauzīs, cik nesaprotami, neloģiski un neērti produkti. Bet vieglāk ir pateikt, ka visi tie tūkstoši lietotāju, kas lamājas, ir veci cirvji, nevis atzīt, ka produkts (par miljoniem no nodokļu maksātāju naudas) ir sūds.
TikToks ir sūds, Āmen.
Un pat ne tāpēc, ka tur 95% ir stulbības, bet tāpēc, ka tās stulbības atsūc cilvēku laiku un daļa vispār ir kaitnieciskas.
Bet vecums nāk, jā. Izdomāju vienu valodu piemācīties. Nelien galvā, kaut kāds totāls inertums. Jo īstenībā – nafig man to?
Kaut kā pamazām bakstos, bet lēni un mokoši.
Brilles pienāca – jo sīkiem bērniem sīkas skabargas, un bez kārtīgas lupas nekādīgi.
Un vēl visādas izmaiņas pienāk. Tas, ka man ne apģērba stils, ne frizūra nemainās pēdējos 35+ gadus, neizslēdz to, ka ciferblate pakrunkojusies, pūka izretinājusies un zobu platīte klauvē pie stūra...
Man paveca radiniece reiz teica – es kādreiz nevarēju saprast kā tie vecie cilvēki var dzīvot tādos neremontētos dzīvokļos, viss noplucis, netīrs... Bet tagad es saprotu kā ir, kad negribas, kad nav spēka, nav enerģijas.
Ļoti daudz nosaka arī dzīves līmenis. Ja tev ir izdzīvošanas minimums, nekādas saulainās tāles nevilina (ceļojumi, izrādes, moderns apģērbs, apavi, frizūras, veselības aprūpe, veselīgs ēdiens, utt, utjpr...). Jo nespīd. Un tad nolaižas viss, kas var nolaisties.
