IMHO problēma jau ir tajā, ka cilvēciņam vidējam principā ir raksturīgi plūst pa vieglāko ceļu. Ja agrāk vismaz skolā tos vidējos piespieda lasīt un domāt normālā līmenī, tad "vieglā valoda" viņus noslidina zemāk. T.i., vienmēr putukrējums sāks smaržot pēc skābiem kāpostiem, bet skābi kāposti pēc putukrējuma – nekad. Vieglā valoda ir ne tikai informācijas pieejamība dzīves apdalītajiem, bet arī slidena taciņa, pa kuru neapdalītie labprātīgi pielīdzinās atpalikušajiem. Jo domāt un lasīt kaut ko vairāk par ēdienkarti ir piepūle, viņi nelasīs pēc spējām, viņi lasīs pa vieglo, kas ir zem spējām, tādējādi tās spējas nolaižot.
Vienmēr būs tie, kuri gribēs domāt un domās, vienmēr būs tie, kuri to nespēs, bet milzīgā masa pa vidu, IMHO, būtu jāceļ, nevis jāļauj viņiem pieslieties garīgi vājākajiem.
Ja es tagad (ar smadzeņu puskapacitāti) labprāt atsvaidzinātu kas tad īsti notika "Karā un mierā" īsā atstāstā, tad normālā situācijā labprāt izlasītu no līdz, jo tieši tā – literatūra ir ne tikai saturs, bet arī autora valoda.