Zsvētku egle, tradīcijas

[reno]

Nekad neatteikšos no šīs tradīcijas, atceros egles un rotājumus pat no galīgas bērnības. Tagad egle ir sarāvusies mazāka, vairs nevajag "tā, lai ir līdz griestiem".
   Mantiņas gan sakrājušās, savā laikā pirktas, bieži pēc Jaunā gada, pa lēto. Tagad kastes ar uzrakstiem "zilas", "sarkanas", "sudraba un zelta". ( šķūnītī!!) Ir bijušas visādas -bumbas nopūstas melnas un uzlipinātas zelta zvaigznītes -kopā ar caurspīdīgajām baigi stilīgi izskatās. Meita pirms kādiem gadiem savāca visus mazos rokas pulkstenīšus (kādreiz tādus valkāja un 90. gadu akcijas)un sataisīja kā rotājumus


  Egli uzstādām un pušķojam parasti 24. no rīta. Stāv līdz Zvaigznes dienai


 

[Trix]

Gan jau piespiedīs atteikties – aizliegs un viss. Varēsim rotāt plastmasu.

Bet kamēr vien var, tikmēr man arī ir.

Kamēr dzīvoju viena, bija maziņas, arī tādas sprīža garumā (starp citu, grūti atrast, kas tādā izmērā jau izskatās pēc eglītes, nevis četrām pīckām ap piekto). Ar atbilstoša izmēra rotājumiem. Kopš ieviesās ģimene, ir mūžīgā piekāpšanās, jo vīram vajag LIELU, Līdz Griestiem. Tad ir problēma atrast tievu eglīti, lai neaizņem pusi istabas.

Rotājumi ir kastēs "mantiņas", "spīdumi", "mikro mantiņas" un "viskas" (visdažādākais atlikumu kokteilis no vēsturiskiem laikiem, kur puikas vienmēr izrok kaut ko, ko viņiem Vajag Obligāti). Kaut kas pirkts, kaut kas sadāvināts. Vidējai eglītei var izvērst tematisko noformējumu (sarkanais, zilais, baltais), lielai sanāk raibums.

Svecītes pa kādai nodedzinām, smaržai, bet tā kā kādreiz bērnībā, protams, ne. Stāv spuldzītes.

Spainis ar akmeņiem (svaram) un regulāri papildinātu ūdeni – atnesam mājās ap decembra vidu (kad nu iegadās labs laiks, lai pa mežu bradātu un meklētu), stāv, kamēr apnīk (vai kad sāk aizmirsties pieliet ūdeni), ir stāvējusi līdz februārim, tad gan sāka birt un nolēmām, ka nu jau pietiek.

Utilizējas krāsnī.

[Pifs]

Tagad arī egle ir sarāvusies , lai gan vienmēr, lai cik daudz vai maz vietas, tā bijusi krāšņi kupla un "līdz griestiem". Tagad rotājumi lielākoties - plastmasas, lai gan ieviesu tradīciju - pirkt un dāvināt stikla rotas, jo ar plastmasas rotām pietrūkst TĀ Īpašā sajūta, kad mantiņas tiek saudzīgi izpakotas.
Tā kā man eglīte jāpērk, tad "stāvēšanas" laiks ir visai nosacīts. Ir bījuši gadījumi, ka jau 1.janvārī ir plika eglīte.
Plastmasas eglīte, manuprāt, - tas ir nožēlojami.

[kvadra]

Vai nu pavisam maza eglīte vai aprobežojos ar zariem. Jo egli līdz griestiem man nevajag. Pietiek ar tādu, kas uz galda kā vāze. Uzstādu kādas dienas pirms Ziemassvētkiem. Bet īstu gan gribu, lai smaržo. Mākslīgās egles man šķiet piemērotas tikai kaut kur publiskās vietās, veikalu, kafejnīcu telpās utml.

[Luīze]

Kopš bērni pieauguši, vairs egli negādājam. Nu ja gluži kāds atvestu un uzdāvinātu, tad, protams, uzliktu. Kad vēl bija kaķis, eglītē kāru tikai plastmasas mantiņas, nu dikti jau minkai patika ar ķepu kādu noķeksēt un padzenāt. Tagad mēdzu dažādas gaismiņas logos (un ne tikai) salikt.

[Trix]

Kaķu biodiversitāte. Mūsējā nekad neķeksēja mantiņas, eglīte mierīgi pušķojama līdz pat apakšējiem zariem. Vienīgais – ja izgāja pa apakšu, varēja ar muguru vai asti kādu aizķert.
Cik tie kaķīši tomēr ir dažādi.    

Studiju gados kopmītnēs arī, šķiet, eglītes nenesām. Rotājām mākslu – "eglītes" no tīkliem, kartona atgriezumiem, pie griestiem piekārta sasieta dvieļa (tur vesela zinātne bija, kā jāuztaisa karkass, lai nekarājas kā prasta lupata) utt. Radoši. Aizej pie kursabiedriem uz citu istabiņu – tur pilnīgi citas idejas.

[baaciens]

Mūsmājās eglīte parasti parādījās ap 22.decembri (tad brālim dzimšanas diena). Kad pārcēlāmies uz lauku māju, tad mēdza būt arī 2 egles, ja mežā "smukas nāca pretī". Tagad gandrīz vienmēr tur divas -  vecākiem un māsas ģimenei.
Manā bērnībā egle mēdza stāvēt arī līdz 8.martam, kad tai sāka parādīties pumpuri.
Egļu rotājumi diezgan seni un kā likums - pie egles tika novietots arī Salavecis no mammas bērnības (tumši zaļā samta mētelī). Es nevarētu teikt, ka likās dikti glīts, bet tika uzskatīts par vērtīgu, jo sens.

Pašai egle biežāk nav. Plastmasu negribu, bet dzīvoklis diezgan silts un eglīte ātri nobirst. Biežāk eglīte uzrodas, ja kāds atstiepis uz darbu podiņegli, kas ir neliela izmēra un pašam mājās nav vajadzīga.  Tad nu man ir sanācis "iepriecināt" lauku radus, jo izmest ārā nespēju.
Ja mājās ir egle, tad noteikti nav neviena bumbuļa Rotājam tikai ar gaismas virtenēm un viss.

Reizēm gan ir tās nostaļģiskās atmiņas par egles rotāšanu un katru gadu brīnīšanos - o, mums ir arī šāds rotājums? Par svecīšu izvietošanu eglīšu zaros, par skuju deguma smaku, jo kāda svecīte tomēr bijusi par tuvu skujām... par svecīšu lipināšanu uz izdegušās sveces ...... Dāvanu slēpšanu zem egles vai tās zaros ...
Šogad jau atkal egli negādāšu

[reno]

Citēšu no Silva Rerum. Gavēņa galds  -Kūču vakars pirms Ziemassvētkiem Milkantu muižiņā ap 1660.-70. gadu:
Baravikām pildīti rausīši, garojoši, purpursarkani baršķi (?),sēņu vira, pildīta karpa, pārkaisīta ar safrāna puteklīšiem, cepts līnis, ar lapātām mandelēm un recekli(?) pildīta līdaka, kāpostu pīrāgi, sēņu pīrāgi, pīrāgi ar rieksiem un ar sālītām kaņepju sēkliņām, ziemas āboli, ievārījumi, žāvēti augļi un sukādes

[Luīze]

Citēšu no Silva Rerum. Gavēņa galds  -Kūču vakars pirms Ziemassvētkiem Milkantu muižiņā ap 1660.-70. gadu:
garojoši, purpursarkani baršķi (?)

Veidojas asociācijas ar boršču. Varbūt kaut kas no bietēm?

[kvadra]

Gavēņa - tāpēc, ka bez gaļas? Bet nemaz neizklausās trūcīgs tas galds. Un no kurienes tāda greznība kā SAFRĀNS?

[reno]

Tajos laikos viss bija, lai arī bija vnk pārtikuši lauku muižnieki.Tulkojums Dace Meiere

[reno]

Tā arī ir -zupa ar bietēm

[Bobs]

Ziemassvētki noteikti nav mani mīļākie svētki. Bet tā tas ir tikai man vienam ģimenē, tāpēc eglīte vienmēr ir un būs.

[reno]

Nopirku eglīti

[Minne]

Nebūs