Manai vecmāmiņai bērni dzima vēlu, man vēlu – paaudžu vecuma starpība ir liela. Mani bērnībā interesēja vecmāmiņas radi, skatījos albūmus, vecmāmiņas brālis un māsa brauca ciemos, mammas māsīcas ciemojās. Biju pietiekami sīka, daudz laidu gar ausīm. Mana vecmāmiņa, šķiet, bija tā, kas kaut ko organizēja – bet viņai bija brālis un māsa, pie kā braukt, un kas pie viņas (un mums) brauca.
Esmu vienīgais bērns, ar ko man saietus rīkot? Ir māsīcas, bet neko daudz netiekamies. Ar divām pa jubilejām sazvanāmies, ar pārējām neko. Ja vēl bērni būtu līdzīgā vecumā, bet tur pilnīga nesakritība – viņām jau pieauguši ar saviem maziem bērniem, manējie knapi pusaudži.
Savējiem puikām pie iespējas pastāstu ko atceros par viņu vecvecākiem, maniem vecvecākiem, bet viņus nekas daudz neinteresē [pagaidām, bet varbūt vispār]. Vienmēr esmu dzīvojusi kaut kā noslēgti, uzņemt viesus man kā introvertam ir smagi, ilgu laiku arī nebija kur. Tagad arī tā īsti nav adekvāti apstākļi. Vīrs tāds pats, manējiem ir viens brālēns nesakritīgā vecumu kategorijā, tur arī nekāda radu būšana kopta netiek. Ar prātu saprotu, ka vajadzētu kaut kādas saites uzturēt, bet neatrodu sevī resursus.
Jubilejas nesvinam, kur nu vēl ar radu saiešanām. Bērnu vecvecāki uz jubilejām brauca ciemos, kamēr puikas bija mazi, bet citādi nekāda dižā iesaiste nesanāca. Nebija manējiem ieinteresētu vecvecāku, nekādas palikšanas pa nakti pie vecmāmiņas, kopīgas darīšanas. Tagad palicis viens vectēvs, arī tas neinteresējas.
Dzimtas koku no mammas puses kaut kad sazīmēju, kamēr mamma bija dzīva, viņa vairāk sazinājās, kā jau ekstraverts. Tēta radi ir sazīmēti, tur viena aktīva radiniece. Tik daudz bērniem paliks. Vecajos albūmos pamazām sarakstu ko vēl atceros.
Līdz vedeklām man vēl tālu, bet šaubos, ka kaut kā īpaši satuvināsimies, vecumu kategorija arī atšķirsies. Man vispār grūti ar cilvēkiem komunicēt – pēc tam kā izžmiegta.
Ja dzimtā ir kāds, kurš var un grib pulcēt un sazināties, tad visi pulcējas un sazinās. Ja tādu nav, tad ar varu kāpt sev pāri – kā vārdā?
