Bobim varu pateikt tikai vienu - pietrūkst empātijas.
Reizēm jāizkāpj no sava tornīša. Piemēram, redzu tantuku kleberējam pāri ielai neatļautā vietā. Var braukt to veco pusmirlu nost, jo tak neparedzētā vietā! Bet. Ar sāpošām kājām lieki 50-100 metri ir ļoti, ļoti nepatīkami. Vai pašam nekad nav gadījies ar tulznu uz kājas klemberēt un domās skaitīt atlikušos metrus? Un tā ir tikai tulzna.
Jā, tie ir daži večuki dienā, nedēļā, mēnesī. Tā var visur stūrus nogriezt. Priekš kam visādas uzbrauktuves invalīdiem? Nav viņu simtiem un tūkstošiem. Nevienu neinteresē, cik tādu invalīdu dzīvi iemūrēti daudzstāvenēs - pat tajās, kur ir lifti. Liftu durvis nav tik platas, lai tur ar ratiņkrēslu iebrauktu. Par ieeju namā pat nerunāsim - kāpnes, kāpnes, pakāpieni.
Jā, ar večukiem vienas vienīgas problēmas. To der atcerēties, jo paši būsim mūžīgi jauni!