0 lietotājiem un 1 viesis lasa šo tēmu.
Pēc Ēriksona, bērnībā galvenais ir uzticības attīstīšana, pusaudža gados – identitātes meklējumi, bet vecumdienās – dzīves jēgas apzināšanās.
Protams, ka dažādas. Tas būtu dīvaini, ja brieduma gados galvenais dzīvē būtu tas pats, kas bērnībā vai jaunībā. Lai gan "nespējīgais" zīdaiņu vecums varētu būt ekvivalents "nespējīgām vecumdienām".
Domāju, ka ir daudz cilvēku, kuri jau bērnībā uzķer svarīgāko. Tāpat kā dažs jau bērnudārzā zina savu nākotnes profesiju.
Man liekas, ka tieši vecumdienās visgrūtāk apzināt dzīves jēgu