Par Trix pieminētajamiem "pareizajiem" nabagiem: tad, lūk mani vecāki tieši tādi arī bija. Un stingri bija pieteikts, ka ar savu vari darīt ko gribi, bet nedod Dievs, valsts mantai klāt ķerties. Tagad lasu/klausos kā agrāk ko tik nesuši, ko tik slēpuši un tas tā normāli bijis. Tāpēc nebrīnos, ka tik daudzi grib atpakaļ padomijā. Bet tā jau tiešām atkal cita tēma.
Nu... mani vecāki, zinot kā šī "valsts" tapa, to par valsti gan neuzskatīja, lai arī nestrādāja profesijās kur ko varēja nospert... ko, piemēram, grāmatvede varētu nozagt, koka skaitīkļus

?
Bet jā, tika pirkts šis tas no tādiem iznesējiem, bērnus izaudzināt taču vajadzēja. Tādēļ, ka vecāku profesijās nebija ko zagt, nabagi gan nebijām, vecāki arī pēc oficiālā darba papildus strādāja, kruķījās un haltūrēja, kā tas tolaik saucās...
Par šūšanas "piedzīvojumiem". Mamma šuva, mēs arī šuvām. Reizēm arī ko pie šuvējām. Smieklīgākais, ka pie šuvējām auduma allaž bija par maz... lai cik metrus aiznestu
Bet es šuju vēl aizvien, man patīk pats process.