Te nu jāpiekrīt Pifam.
Kompromiss ir tad, kad piekāpjas abi un labprātīgi.
Ja viens lien uz vēdera, ui, pardon, atvainojas par to, ko nav darījis, lai saglabātu attiecības iespēju turpināt atvainoties vēl biežāk, tad tas nav kompromiss nevienā vecumā. Pašcieņa tur ir tikai tam, kurš pieprasa atvainošanos. Visticamāk, - pārspīlēta pašcieņa, bet bezsakara atvainošanās nu galīgi nav mugurkaula pazīme.
Ja attiecības var izjukt, jo tu neatvainojies bez vainas, tad tās nav attiecības. Ja to nosauc par "tev svarīgas attiecības", tātad defoltā tas dod info, ka otram tās nav svarīgas, precizēsim, – tev ir svarīga ilūzija, bet otram iespēja pašapliecināties uz tava fona. Tās nav veselīgas attiecības.
Par to Boba minēto "katram sava taisnība" – nu, arī slidena tēma. Ja katram attiecībās tā perspektīva ir pilnīgi savādāka, tipa "ES daru visum bet tas otrs NEKO", un tā uzskata abi, tad tās arī nav attiecības, bet kaut kāda ilūziju būda uz sūda pamatiem.