Pēc ziņas par Kašpirovska nāvi iedomājos par paralēli ar Bulgakova "Meistara un Margaritas" Volanda melnās maģijas seansu.
Bulgakovs bija interesējies par spiritismu, Maskavā tolaik darbojās visdažādākie iluzionisti, hipnotizētāji un brīnumdari. Viens no iespējamiem Volanda seansa iedvesmas avotiem bija iluzionists Nikolajs Ornaldo, kura repertuārā bija gan triki, gan ārstniecības solījumi.
Bulgakova romānā seansa reklāma ir: "Melnās maģijas seanss ar tās pilnīgu atmaskošanu!" Un atmaskošanas laikā publika saņem naudu birstam no griestiem, sievietes tiek pie Parīzes tērpiem. Finālā maskavieši parāda savu emm... dabu, raksturu.
1989. gads. Kašpirovskis televizorā, miljoniem skatītāju, kolektīva hipnoze vai suģestija, solījumi par iedarbību uz veselību no attāluma. Te vairs nav vajadzīga varietē skatuve, pietiek ar televizoru.
Kašpirovskis nebija nejaušs šarlatāns. Viņam bija ārsta izglītība, viņš bija strādājis psihiatrijā un pārzināja hipnozes metodes. Taču no medicīniski atzītas suģestijas līdz apgalvojumiem par attālinātu slimību ārstēšanu ir visai liels attālums.
Un tomēr - kas kopīgs šiem abiem seansiem?
Pirmkārt, publika. Cilvēki nāk ne tikai skatīties, bet arī cerēt. Varbūt uz veselību, varbūt uz kaut ko tādu, ko ikdienas dzīve nespēj piedāvāt.
Otrkārt, autoritāte. Volandam ir profesora tituls un noslēpumainība, Kašpirovskim - ārsta statuss un televizora ekrāns. Abos gadījumos skatītājam tiek piedāvāts cilvēks, kurš it kā zina kaut ko vairāk par pārējiem.
Treškārt, kolektīvā pieredze. Kad daudzi cilvēki vienlaikus piedalās vienā notikumā, individuālā kritiskā distance var kļūt mazāk svarīga. Seanss kļūst par sabiedrisku rituālu.
Un kā pēdējais - atmaskošana. Bulgakova Volands sola atmaskot melno maģiju, bet beigās atmaskota tiek pati publika. Kašpirovska gadījumā savukārt sabiedrība ilgi diskutēja, kur beidzas medicīna un sākas ticība brīnumam.
Padomju cilvēks tika audzināts zinātniskā materiālisma garā, bet tas netraucēja viņam pulcēties pie televizora, lai piedalītos attālinātā dziednieciskā seansā. Tāpat kā Bulgakova Maskavas publika, kura dzīvoja ateistiskā valstī, izrādījās ļoti uzņēmīga pret pārdabisko.
Tehnoloģijas mainās. No spiritiskā galdiņa uz varietē skatuvi, no tās - uz televizoru. Varbūt kādreiz būs arī seanss caur mākslīgo intelektu. Bet cilvēka vēlme saņemt brīnumu, vēlams bez īpašas piepūles, ir diezgan stabila.
Kašpirovska fenomens ir interesants ne tik daudz jautājumā "vai viņš tiešām prata dziedināt?", bet gan - kāpēc miljoniem cilvēku gribēja viņam noticēt?
