Tam mammim tak nav miera! Tikko atstiepa iesniegumu, par to, ka vēlās lai viņai samazina apkures maksu! Nē, nu man pofig. Vispirms, mājai ir 29 gadi, līdz šim, neviens, kas tai dzīvoklī dzīvojis nav sūdzējies par aukstumu. Mājas ziņā ir lai tas siltums līdz viņai tiek, viņas ziņā, - KĀ to saglabāt. Gluži tā, ka neesam reaģējuši, mums nevar pārmest (māju apsaimnieko - mājas īpašnieku ievēlēta valde) , bijām apsekot ( jā tur ir vēsi), tad atsaucu licencētu spečuku, kas pateica, ka mammis ir neveiksmīgi izvēlējies radiātoru izmērus un pat trubas, pa kurām pienāk siltums pēc remonta ir izolēts aiz saplākšņa. Vienā vārdā- man tas līdz brošai. Es pat zinu, ko šodien darīšu. Kārtošu mājas dokumentus, lai februārī, kad būs pārvēlēšanas varētu skaisti nodot nākošai valdei. Man pafig- tas nav priekš sievieša nerviem.
Ja līdz šim vēl nedaudz šaubijos. Nupat man ir skaidrs, ka sieviešu cilvēkam nepiedienās kāpelēt uz jumtu, glābt dzīvokļus, kur pārsprāgūši radiātori, stiklot logus, dzenāt bomžus no trepju telpas un sildīt pārsalušus vientuļus sievišķus... Lai tiek galā paši. Esmu gatava baudīt dzīvi, un ja es to esmu izdomājusi, mani nekas nespēj pārliecināt. Vilciena lokomotīve humoru nesaprot.
Man Pofig!