Labi - vel viens stāsts.
Bij viena, kas O tuvojoties saka spalgi komentēt, ta uz 1 000 000 decibeliem:" Vai man dieniņ, vai man dieniņ, vai man dieniņ!!!" Un tad: "Vīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīī", un tad akal: "Vai man dieniņ, vai man dieniņ, vai man dieniņ!!!!!!!!!!". un tad akal: "VĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪĪ". Nu kā plate sabojāta. No rītiem šās kaimiņi baltu aci skatās, man neērti. Vienreiz es šai ar ķetnu muti aizbāzu, nu kauns tak pa visu ģīmi. Šī palika nikna kā vells un nešpetni ņēma rāties, ka es šai traucēju enerģiju laist ārā. Nu lab, vairs netraucēšu. Paiet laiks - lidojam uz siltajām zemēm. Lidojam, lidojam - šī saka: "Davai?"....... . Un man uzreiz visu kaimiņu ģīmji kā pasažieri acu priekšā un ausīs pa visu lidmašīnu - Vīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīī!!!