Kā ierasts pēc darba braucu uz veikalu iepirkties, sapirkusi paiku, stiepju maisus, rokas gandrīz pa zemi velkas, knapi varu no mētēļa kabatas autiņa atslēgas izvilkt, kad tas padarīts, vella autiņš neslēdzas vaļā, spaidu, spaidu pogu, nekā, no dusmām uz visu pasauli sāku raustīt durvis, un ar acu kaktiņu redzu, blakus stāv vīrietis un skatās uz mani, un pēkšni saka ''nu kas tagad?'', es vienkārši bļauju uz viņu, kas, kas, neredzi, mašīnu nevaru attaisīt, varbūt palīdzēsi (goda vārds es brēcu briesmīgi), uz ko viņš tādā vēsā mierā man atbild, ''protams, tā tak mana mašīna'', nu dritavaikociņ, man tai brīdī gribējās, lai zeme atveras, pati jūtu, sarkana kā biete palieku, bet tas jau netraucēja vēl pārliecināties un paskatīties uz numurzīmi, vai tiešām taisnību saka, nu neko nācās pasmieties un atvainoties, labi, ka tāds forš džeks gadījās, bet tas maita autiņš nu pilnīgs dvīnis manējam, un stāvēja tikai pāris a/m attālumā no manējā.