Pastāstīšu, ka man gāja ar nūjošanas apmācībām.
Pirms dažiem gadiem izlasīju sludinājumu, ka Rīgas sociālās palīdzības (vai kā tamlīdzīgi, precīzi neatceros) centros notiek bezmaksas nūjošanas nodarbības intruktora pavadībā, ar nūjām nodrošina instruktors. Forši. Tikai jāzvana un laicīgi jāpiesakās, jo vietu skaits ir ierobežots. Mēs divatā ar drušku noskatījām, kura vieta mums būtu visizdevīgākā, jo tie centri laikam katrā rajonā ir, druška piezvanīja un pieteica mūs abas uz nodarbību. Nodarbība, protams, darba dienā un darba laikā, kā jau bezdarbniekiem domāta.

Druška toreiz bija bezdarbniece, šai nekas, bet es ilgi domāju, vai izlikties par slimu un neiet uz darbu vai atprasīties uz 3 stundām. Beigās tomēr izdevās atprasīties.
Tad nu noteiktajā dienā aizejam uz sociālo centru, atrodam, kur notiek pulcēšanās, a tur priekšā vieni vienīgi ļoti veci babuļi. Mēs ar ar saviem sen ne vairs 20 un ne vairs 30 sajutāmies kā jaunas meičas.

Labs laiks pagāja, kamēr instruktore katrai piemeklēja piemērotas nūjas, tad gājām ārā uz ielas, dzīvojamo māju pagalmā visas iesildījāmies. Tagad jāliek nūjas klāt, mēs ar drušku pielikām uzreiz, bet babuļi netiek galā. Instruktore lūdz mūs palīgā visus apstaigāt un palīdzēt. Vot izdevās tantukam rociņu iekabināt pie nūjas, bet rudens jau bija, rociņa auksta. Prasu, vai jums cimdu nav? Šī saka, ka ir. Nu tad kāpēc nevelkat? Kabinam nūjas nost, cimdus rokās un nūjas pa jaunu atpakaļ vietā.

Tālāk jau notika apmācība, mācīja, kā pareizi nūjas turēt, kā soļus likt, kā atsperties utt. Ar visu to nodarbība ievelkas, es jau tramīgi lūru pulkstenī, beigās saku druškai, lai paņem manas nūjas un nodod, bet es skrienu uz darbu. Vienai kundzītei vīrs bija līdzi, tad nu šī viņu bikstīja un stumdīja, lai skatās, mācās un neatpaliek.