Teorētiski var vienkārši neskatīties. Bet ja man kāds tuvinieks ārprātā izbolītām acīm skrietu pāri līķiem caur puspilsētai, lai ko viņai īpašu noskatītos, lai kā to arī sauktu, kaut hokejs, es viņu, Jūs mani kaut ar kājām nospārdiet, uzskatītu par nepieskaitāmu. Labi atceros, kad učene no stundas palaida vaļā, lai Izauru redzētu. Neko viņa man vairs nespēja iemācīt par dzīvi, gariem zobiem viņas priekšmetu ņēmu pa pilnu. Kur nu vēl ko vairāk...
Problēma laikam ir fanātisma levelī, kurā katrs ir ar mieru piezemēties, nokļuvis šovbiznesa mantkārīgajos nagos un citās atverēs...