Literāro citātu kladīte

[taj]

Vladimirs Kaijaks “Visu rožu roze”, stāsti
"Viņš (..) sāka vērīgāk lūkoties kokos, puķēs, ūdenī un zemē - visā tajā, kam viņš kāpa un gāja pāri, un pēkšņi sajuta gaisa smaržu un zāles aromātu, apjauta krāsu un skaņu nianses, kas vizēja un trīsuļoja tepat visapkārt. Dziļš prieks viņu pārņēma, apzinoties, ka ir dzīvs, redz un jūt šo skaistumu, var to baudīt un pilnīgi tam ļauties."
(Stāsts “Pilsēta, kuras nav”, krājuma 108.lpp.)

[taj]

Giliana Flinna “Neatrodamā”
”- Daudzi uzskata, ka Eimiju pazīst, jo ir lasījuši grāmatas par viņas bērnību, - es teicu.
- To var saprast, - Bonija pamāja. - Cilvēkiem gribas ticēt, ka viņi citus pazīst. Vecākiem gribas ticēt, ka viņi pazīst savus bērnus. Sievas grib ticēt, ka pazīst vīrus.”
(111.lpp.)

[taj]

Katarīna Hāgena “Zivju gārņa sauciens”
"Cik vecai jākļūst sievietei, lai viņa salīgtu mieru ar savu augumu? Man tagad ir trīsdemit septiņi gadi. Agrāk es vienmēr jutos resnāka nekā biju, šodien droši vien esmu resnāka nekā jūtos. To droši vien var saukt par mierizlīgumu." (145.lpp.)

[taj]

Izabella Abedi "Čuksti"
"Dāvids bija atritinājis savā priekšā segu. No tās parādījās savāzts teleskops.
- Netālu no šejienes, - viņš teica, - ir izcirtums meža vidū, augstu virs ciema. No turienes paveras brīnišķīgs skats uz debesīm. To es gribēju Tev parādīt. Tas ir mans brīvdabas kino, ja tā var teikt. Un maksa par ieeju, - Dāvids pasmaidīja, - ir tikai viens "jā"." (113.lpp.)

[Džesika]

Es arī vienu nenopietnu citātu atcerējos. Šķiet, Džona Faulza personāžs "Melnkoka tornī" saka: "Mana sirdsapziņa ir tīra un balta. Kā apgrauzts kauls."

[taj]

"Ja tu vēlies būt vesels, atpūties un apmierināts ar dzīvi vienkārši vēro."
(Bendžamins Hofs "Pūka dao")

[taj]

"Kāpēc vispār lieki pūlēties? Ne jau uzslavas vai paplikšķināšanas pa muguru dēļ; ne jau taisnīguma dēļ - tad jau varbūt tīrās spītības dēļ. Jā, tas puslīdz varētu atbilst patiesībai." (Ians Rankins "Atmaskot Džeku", 312.lpp.)


P.S. Apliecinājums, ka arī detektīvromānos iesietos plānjos vākos var atrast foršas atziņas. Vēl - Rankins raksta par inspektoru Rēbusu, ir arī seriāls par Rēbusu, varbūt kāds ir redzējis (?), es pagaidām neskatījos, jo tur pēc pirmās sezonas nomainās galvanais aktieris.

Un Jūs? Vai esat spītīgi? Vai arī - kas vispār lielākoties liek cilvēkam darboties?

[Mangusts]

Lai citātus fiksētu, grāmata jālasa ar zīmuli rokās. Pazīstu cilvēkus, kas tā dara, un reizēm doma pašai tā darīt, bet, sākot lasīt, parasti par to aizmirstu. Pēcāk gan ir tā - bija baigi labais teicies, bet atrast vairs nevaru.

Viens, ko zinu no galvas ir Ēriha Kestnera: "Kārtībai jābūt!" teica tēvocis Kārlis un meta arī pēdējo šķīvi pret sienu.
Tik neatceros tieši no kurienes, iespējams no Emīla un trim dvīņiem, jo tā mazāk lasīta. Punktiņa un Antons gandrīz no galvas zināma.

Tiesa izrādās šajā teicienā daži uztver tikai emocionālo pusi, nevis smieklīgo.

[taj]

Citreiz kaut kur ielieku papīrīti, lai zinātu, ka tur kaut kas patika. Ja pašas iegādāta grāmata, ieloku mazu stūrīti.

[Džesika]

Viena no Omāra Haijama čerrindēm, kuru zinu no galvas:

Aizmirsti, vakar ka nācās tev alga, bet neguvi to.
Esi laimīgs. Nenožēlo nekā un negaidi itin nekā.
Tas, kam notikt ar tevi, ierakstīts grāmatā tai,
Kuru, kā gadās, pašķirsta mūžības vējš.

[reno]

Paskāls Mersjē Nakts vilciens uz Lisabonu

iemesli, no kuriem var rasties lojalitāte:
Vaina pret otru; kopīgi dalītas bēdas; dalīts prieks; mirstīgo solidaritāte;uzskatu kopība; kopīga cīņa pret ārpasauli; kopīgas stiprās un vājās puses; gaumes kopība; kopīgs naids; dalīti noslēpumi; dalīti sapņi; dalīts humors; dalīti varoņi; kopīgi pieņemti lēmumi; kopīgi panākumi, zaudējumi, uzvaras, sakāves;dalītas vilšanās; kopīgas kļūdas.


tālāk mans pārstāsts:


...mīlestībai viņš neticēja...pastāvot tikai trīs lietas -iekāre, labpatika un drošība. ...bet tas viss ir pārejoši, tādēļ galvenais dzīvē ir lojalitāte...

[Džesika]

Vēl viens citāts, kam diemžēl neatceros autoru:

"Manas prasības ir pieticīgas: man vajag vienīgi tik daudz vietas, lai būtu, kur pakārt savu platmali un pāris savu draugu."

[ēvele]

Man bija pilnas kladītes jaunībā, bet pārsvarā tie bija dzejoļi. Tagad neko nepierakstu. Uzrakstīšu kādu rindu no O.Vailda (vecā kladīte).


Arī dvēselē slēpjas dzīvnieciski instinkti un ir mirkļi, kad miesa kļūst apgarota.


Lai tagrieztu jaunību, vajag atkārtot jaunības neprātību.


Sievietes parasti aizstāvas uzbrūkot, tāpat kā uzbrūk, dīvainā kārtā padodamās.


Kad esam laimīgi, tad esam arī tikumīgi, bet, kad esam tikumīgi, ne katru reizi esam laimīgi.

[Džesika]

Gudrinieks Vailds. Pirmajai un ceturtajai atziņai pilnīgi piekrītu.

Bet citātu klades man bija kopš pusaudža gadiem. Sadedzināju. Dzejas gan tur bija mazāk. Vairāk aforismu.

[Mangusts]

Turpināšu lasīt Eko ar zīmuli rokās...

Man patīk īsas anekdotes, kā aforismi, piemēram, kūlas ugunsgrēki ir signāls bļitkotājiem nākt krastā.